Kazhes pierakstu burtnīca

Šīs dienas rītā atvadījāmies no Romas (kas nebija sevišķi smagi) un uzņēmām kursu uz kādreizējo Bizantijas galvaspilsētu Ravennu. Šādējādi devāmies vienā no garākajiem vilciena pārbraucieniem mūsu ceļojuma ietvaros, kopumā šajā dienā nobraucot ap četriem simtiem kilometru. Šeit atklājās viena būtiska parādība – dzelzceļa biļetes šādiem tālākiem braucieniem labāk ir pašam pirkt kaut vai pa daļām no automāta, nevis izmantot kasi, jo tajā tev visticamākais vismaz kādā no posmiem iedos dārgāka veida biļeti (Intercity, Eurostar), kas gan nedos nekādu vērā ņemamu laika ietaupījumu, bet izmaksās par pietiekamu eiro daudzumu vairāk. Tā kā uz Romu braucot mēs bijām šādi iekrituši, šoreiz izvēlējāmies iespējami lētāko ceļojuma metodi (kura gan tāpat sanāca dārgā, jo, šķiet, no Romas ļoti liels procents vilcienu ir dārgie vilcieni).

No pēdējā vilciena sazvanījos ar mūsu Ravennas namatēvu - CSeri aktīvistu Kristiānu, ka tas mūs sagaidīs pilsētas dzelzceļa stacijā un aizvedīs līdz viņa dzīvoklim. Tad, kad mums notika ar Lienču plānu maiņa, samazinot Couchsurfing izmantojumu, mans noteikums bija visam piekrist, izņemot atteikšanos no Kristiāna apciemojuma. Un tagad varu teikt droši – tas bija ļoti gudri darīts, jo viņš izrādījās vienkārši lielisks hosts un ļoti interesants cilvēks.

Pirmā viņu atpazina Liene, jo šis Kristiāns, ko ieraudzījām pie stacijas, man vismaz nešķita sevišķi līdzīgs tam Kristiānam, ko biju redzējis fotogrāfijā Internetā (it īpaši ievērojot to, ka tajā bildē viņš bija iekrāsots zilā tonī). Šis puisis izrādījās neliela auguma, garmatains un nedaudz bārdains jautrītis stipri noplukušās drēbēs un ar pavecu melnu Opeli, kurā tika iekrāmētas mūsu mantas un tikām iekrāmēti arī mēs paši. Jau pa ceļam uz viņa dzīvokli (kas gan patiesībā nav neko tālu no stacijas) uzzināju, ka Kristiāns naudu pelna, strādājot par finanšu konsultantu, taču tas, kam viņš velta visvairāk laika, ir galda spēļu izstrādāšana un testēšana. Jāatzīst, ka galda spēļu testēšana varētu būt lieliska nodarbe arī man.

Lai arī pats Kristiāns izskatījās (kā Lienča viņu nodēvēja) pēc “Into the Wild” galvenā varoņa, kas sevi pats dēvēja par Jonathan Supertramp, viņa dzīvoklī valdīja gandrīz perfekta kārtība un paša dzīvokļa iekārtojums bija gana glauns (lai arī diezgan savdabīgs).

Vienojāmies par tālākajiem vakara plāniem. Man un Lienei tie bija – apskatīt Ravennu un mēģināt tur iegādāties kādus suvenīrus, Kristiānam – aizbraukt uz pludmali un pēc tam ar grupu doties uz mēģinājumu. Tā kā bijām uzaicināti tur piedalīties, tad sarunājām sazvanīties un sarunāt tikšanās vietu un laiku. Mums viņš iedeva pilsētas karti, norādīja centrālās apskates vietas un ieteica ēšanai izmantot kādu iestādi, kur pasniedz aperitīvus – proti, par viena dzēriena cenu (ap pieci eiro) tu vari arī normāli paēst. Tiesa, tā kā mēs esam diezgan konservatīvi un vienlaikus nedzeroši, praksē mēs to nepielietojām.

Ravennas vecpilsēta nav sevišķi liela un patiesībā tā nav arī sevišķi spoža. Pilsētas galvenie apskates objekti ir tās katedrāļu iekšpusē redzamās mozaīkas, taču mēs tur bijām pārāk vēlu, plus ieejas maksas nešķita adekvātas (maksāt ap desmit eiro, lai varētu ieiet baznīcā – tas man nešķiet pieņemami), tāpēc mēs pilsētu apskatījām no ārpuses. Gluži nejauši pie vienas no baznīcām satikām Kristiānu, kam nebija izdevies aizbraukt uz pludmali un kas kaut kur nesa lielu kasti ar spēlēm. Pēc neilga laika izdomājām, ka mums vajadzētu kaut ko iekost un apmetāmies pirmajā atrastajā picērijā. Nupat bijām pasūtījuši ēdienu, kad man zvanīja Kristiāns, lai pavēstītu, ka viņš plāno doties pats kaut kur iekost aperitīvu un ka mēs varam viņam piebiedroties. Uzzinājis, ka mēs jau ēdam un kur mēs ēdam, viņš sevišķi pozitīvi par mūsu ēstuves izvēli neizteicās. Kad izrādījās, ka pica ir stipri dīvaina un pastā gandrīz nav gaļas, varēju vien piekrist viņa novērtējumam.

Paēduši devāmies meklēt Kristiānu un atradām viņu stipri aizdomīga paskata dzertuvē. Nē, es neko sliktu nesaku par aizdomīga paskata iestādēm, kurās redzams daudz potenciālu recidīvistu, es tikai konstatēju faktus. Kā lai arī nebūtu, mēs viņam piesēdām klāt un sākām runāties par šo un to – par to, kāda ir izruna dažādās valodās un par to, kā dažādās valstīs zaimo itāļu svētumu – picu. Izdzirdis Lienes runas, ka viņai vislabāk garšo pica ar vistu, Kristiāns atvainojās debesīm par šādu grēku, lai arī piebilda, ka viņaprāt par picas ar vistu pagatavošanu Itālijā ir paredzēts cietumsods. Vispār viņam vēl dažas reizes nācās vērsties pie debesīm, arī tad, ka viņš uzzināja, ka mēs abi nelietojam alkoholu. Viņš pats gan, lai arī bija pie stūres, alu dzēra tīri normālos daudzumos.

Aizgājām kopā apskatīt Ravennas cietoksni, pasēdējām vēl nedaudz parkā cietokšņa teritorijā un tad devāmies uz Kristiāna grupas “Nova Luna” (Jauna mēness) mēģinājumu. Iepriekš jau bijām brīdināti, ka tas nebūšot neko izcils, jo uz to netika grupas bundzinieks un vēl pāris dalībnieki, turklāt viņiem esot jauna basiste, kura pamatā esot slikta basiste. Mēģinājums viņiem notika tādā kā kultūras nama un sociālā nama krustojumā, un tā sākums diezgan pamatīgi aizkavējās. Kāpēc tā? Izrādījās, ka grupas ģitāristam bija noplīsusi mašīna un tā rezultātā divi pārējie dalībnieki devās viņam pakaļ.

Lai arī iepriekš Kristiāns bija teicis, ka viņa grupa pamatā spēlējot Pink Floyd kaverus, reāli izrādījās, ka viņu repertuārs ir plašāks, atbilstot dažādu grupas dalībnieku gaumei. Līdzās PF viņi spēlēja gan Radiohead, gan vairākas man nezināmas astoņdesmito gadu dziesmas, gan pat Merilinu Mensonu. Kāda bija kvalitāte? Mainīga. Vokālists, manuprāt, bija diezgan garām, arī basiste bija tieši tāda, kā varēja gaidīt. No otras puses – nebija ne vainas, nekas, ka nebija bungu, nekas, ka ritms reizēm aizgāja pa pieskari, tas tomēr bija mēģinājums, tā tomēr bija īsta itāļu grupa, kas spēlē “Brain Damage” un tas bija lieliski pavadīts vakars.

Tā turpinājumā mēs kopā ar trim Kristiāna grupas biedriem aizbraucām uz kādu vietējo bāru, kur pārējie iedzēra kaut ko nedaudz spēcīgāku, bet mēs – nespēcīgāku. Aprunājāmies par visu ko, nogaršojām tradicionālo Ravennas ēdienu – tādu īpatnēju pildītu plāceni (šis varbūt nav precīzākais raksturojums, bet labāks man prātā nenāk). Brauciens mājās sanāca nedaudz “bailīgs” - tomēr Kristiāns bija izdzēris savus četrus alus, plus kādu brīdi viņš mašīnu vadīja, izmantojot ceļgalus un nevis rokas, taču ceļojumos nosacījumi uz drošību ir pilnīgi savādāki nekā tie ir Latvijā, tāpēc mēs to uztvērām vairāk ar humoru nekā ar bažām.

Gulēšanai mums tika piedāvāts stūra formas dīvāns (tiesa – neizvelkams), kura vienā stūrī veiksmīgi satilpu es, bet otrā – Lienča.