Kazhes pierakstu burtnīca

No rīta Kristiāns patiešām piecēlās agri, kā bija solījis – ap astoņiem. Mums, protams, šādā laikā celties bija pierastāk nekā viņam, bet mums jau nebija paredzēts doties uz Amsterdamu. Jā, to iepriekšējās dienas aprakstā nepieminēju, ka vakara gaitā Kristiāns bija izlēmis doties uz Amsterdamu nākamās dienas rītā, bet vakarā vēl nebija noskaidrojis tādus sīkumus kā vilcienu uz Milānu laikus, nemaz nerunājot par lidmašīnu grafiku.

Mūsu tālākie plāni bija pavisam skaidri un vienkārši. Kristiāns mūs aizveda līdz dzelzceļa stacijai, ļoti dīvainā veikaliņā tai blakus atstājām glabāšanā savas somas un ar autobusu aizbraucām uz pludmali. Marina Romea pludmale, kuru mums Kristiāns bija izreklamējis, atrodas apmēram pusstundas braucienā ar autobusu no Ravennas centra un tā ir pilnīgi citāda pludmale nekā mēs bijām redzējuši Itālijas rietumu piekrastē. Ja tu padomāji, ka šeit pārmaiņas pēc bija maz cilvēku, tad tu kļūdījies. Cilvēku šeit bija tikpat neadekvāti daudz kā Cinque Terre pludmalēs, taču pati pludmale šeit bija daudz līdzīgāka tādai, kāda ir Latvijā. Proti – no smiltīm un ļoti plata, proti, platāka kā vairumā vietu pie mums. Bet arī šī milzīgā pludmale tāpat čumēja un mudžēja no visdažādākajiem cilvēkiem, sākot ar tādiem tūristiem kā mēs un beidzot ar melnādainajiem vīriešiem – somu tirgoņiem.

Patiesībā ar somu tirgotājiem Itālijā ir vienkārši vājprāts. Šķiet, ka katrs otrais melnās Āfrikas pārstāvis Itālijā (manas zināšanas šajā jomā ir ļoti ierobežotas, bet iespējams, ka tie ir kādas konkrētas Āfrikas valsts pārstāvji – parasti liela auguma, spēcīgas miesasbūves un ļoti melni) pārtiek no viltotu slavenu brendu somu tirdzniecības, turklāt jebkura vieta ir laba vieta, lai tajā izklātu savu palagu ar somām. Patiesībā man šāda parādība šķiet stipri vien nepieņemama ne no tāda viedokļa, ka tiek realizēts “pirātisms” (nospļauties man par D&G ienākumiem), bet gan tāpēc, ka šie ļaudis nepavisam nav tādi, kas nebūtu spējīgi veikt kādus noderīgākus darbus – ja ar kaut ko tādu nodarbojas nīkulīgas sievietes vai pusmūža alkoholiķi, tas man šķiet pilnīgi normāli, bet šādi tipi kā zirgi varētu.... nezinu... zemi apstrādāt... strādāt celtniecībā, nevis uzmākties ar kaut kādām tizlām somām.

Nedaudz novērsos no tēmas. Tātad – Lienču ļoti iepriecināja, ka šajā pludmalē jūra bija “sekla” (proti – ir pietiekami liels attālums, ko tu vari noiet pa ūdeni pirms jāsāk peldēt, ir sēkļi u.t.t.). Ūdens nebija arī sevišķi netīrs un bija pietiekami silts (lai arī jāatzīst, ka es biju iztēlojies, ka ūdens jūrā Itālijā būs siltāks). Kas bija interesanti, ka savā ziņā salīdzinoši ar Latvijas balto smilšu pludmali šāda Marina Romea ir nedaudz parodija. Proti – smiltis viņiem ir pelēkas, priedes aug līdzenumā nevis kāpās (jā – viņiem tur ir priežu “mežs” pirms pludmales, tiesa, tas ir iežogots un priedes tajā ir sīkas un līkas). Un, protams, visas civilizācijas iezīmes – bodītes, krēslu noma un tā tālāk. Nopeldējāmies – un tik uz priekšu.

Nākamā pieturvieta – Venēcija. Jau savlaicīgi bijām izlēmuši, ka labāk naktsmītni pašā pilsētā nemeklēt, jo tur cenas nevarētu būt adekvātas, tāpēc biju rezervējis istabiņu vienā Bed&Breakfast iestādē. Mestres stacijas rajons, kurā mūsu istabai vajadzēja atrasties, nebija pats pievilcīgākais Itālijā – daudz dažādu aizdomīga paskata tipāžu, rūpniecisks paskats. B&B, kā izrādījās, atradās milzīgā daudzstāvu ēkā nezināmā stāvā. Iegājām iekšā, apskatījām pāris stāvus un izlēmām – nē, šeit labāk nenakšņosim. Izgājām laukā, netālu ieraudzījām trīszvaigžņu viesnīcu. Man gan šķita, ka tur varētu būt nedaudz dārgāk kā mums būtu pieļaujams, bet Lienča teica – ej iekšā un noskaidro. Iegāju. Izrādījās, ka tā ir ķīniešu viesnīca, kurā iespējams sarunāties vien itāļu un ķīniešu valodās, bet numuri nebija sevišķi dārgi – 69 eiro, tā ka mēs tur izlēmām palikt. Tiesa, pēc interjera nekāda trīszvaigžņu viesnīca tur nebija – ar tizlu dušu, skudrām numurā un bez ledusskapja, bet īpaši par to nesūdzējāmies.

Uz īsto Venēciju – to, kas uz salām – iespējams ir nokļūt vairākos veidos. Vienkāršākais no tiem ir vilciens, un vispār mēs šajā ceļojumā bijām izteikti vilcienu atbalstītāji, tad tieši šādu metodi mēs arī izmantojām. Un tad mēs nonācām Venēcijā. Tā atkal būtu viena no vietām, par kuru pat īsti rakstīt nevajag. Tā ir Venēcija, for god`s sake! Biju gan dzirdējis, ka tur esot netīrs un smirdīgs, bet nevaru šādiem vārdiem piekrist. Venēcija ir dievīga! Un noplukums tai tieši dod papildu šarmu. Viena no skaistākajām pilsētām, kur esmu bijis. Turklāt tajā uzreiz ir vairākas Venēcijas – ir skaļā tūristu Venēcija, pa kuras artērijām plūst tūristu masas un kur uz katra stūra tirgo suvenīrus, un tikai piecdesmit metrus tālāk ir klusā un brīvā Venēcija, kurā tu jūties kā gluži cits cilvēks.

Ar gondolu mēs neizbraucām, lielu daļu pilsētas ievērojamāko vietu neredzējām, un tomēr es apgalvoju, ka mēs Venēcijā vienkārši lieliski pavadījām laiku un ka šajā pilsētā es noteikti gribēšu vēl atgriezties. Par Venēciju gan atkal jau nevajag rakstīt – uz turieni vajag aizbraukt, tur vajag dzīvot, bet vārdos, kā apgalvo arī Lonely Planet, Venēciju nevar izteikt.

Mēs Venēcijā pavadījām apmēram četras stundas. Pusi laika – klusajā zonā, pusi – kopā ar tūristiem. Savs skaistums bija abām, bet, protams, nekas nelīdzinās San Marko laukumam, tas ir fakts. Vēl viena piezīme – Venēcijā tu vari nospļauties uz karti, tā tev tāpat nelīdzēs. Vadies atbilstoši intuīcijai, ej, kur acis rāda. Bieži tu nonāksi strupceļā, bet arī nonākt strupceļā Venēcijā ir skaisti.

Atgriezties Mestrē pēc Venēcijas negribās, tā nu ir tiesa, bet pati Venēcija ir tik skaista, ka mēs šajā dienā iztikām bez vakariņām. Un zinot manu kuņģi un tā prasības pēc ēdiena – tas kaut ko liecina.