Kazhes pierakstu burtnīca

Rīts Mestrē iezīmējas ar visnepatīkamāko notikumu mūsu ceļojumā, nepatīkamāko – no personīgo principu viedokļa. Proti, mums bija paredzēts braukt tālāk uz Belluno (pilsētu netālu no Dolomītu kalniem), bet dzelzceļa stacijā nebija nekādas plašās ēšanas iespējas. Un kur mēs rezultātā ieēdām? Tu patiešām to vēlies zināt? Makdonaldā. Sāpīgi, vai ne?

Labi, par to daudz nē. Vilcienus uz Belluno saplānojām bez sevišķām problēmām un relatīvi ātri nonācām šajā pilsētiņā. Tā neizceļas ar kaut kādiem īpašiem apskates objektiem, bet pati par sevi ir pietiekami skaista. Tur bijām domājuši uzmeklēt tūrisma biroju, lai iegādātos kādu kalnu maršrutu karti, bet biroju neatradām, lai arī apgājām apkārt visam stipri lielajam pilsētas varoņu laukumam (par godu vairākiem Otrā pasaules kara pēdējās dienās kritušiem pilsētas partizāniem). Toties mēs pilsētā atradām Internetu, kur Lienča varēja ierakstīt savu pēdējo Itālijas piezīmi savā blogā, bet es – apskatīties rūpīgāk, kur īsti atradās B&B Agordo mazpilsētā, uz kuru mums bija paredzēts doties tālāk.

Belluno autoostā pirmo reizi (un arī pēdējo reizi) mūsu ceļojuma laikā sastapām latviešus – jauniešu pāri Egmontu un Baibu, ko bijām ievērojuši vēl Rīgas lidostā. Puisis bija stipri līdzīgs Lienes C. draugam Atim, tik līdzīgs, ka Lienča pat pavaicāja, vai viņam gadījumā nav brālis Atis. Nebija. Bija patīkami pēc ilgāka pārtraukuma izdzirdēt dzimto valodu un nedaudz aprunāties par šo un to. Jāatzīst, ka Egmonta un Baibas Itālijas ceļojums bija pilnīgi savādāks kā mūsējais – pa kalniem vien, pa kalniem vien un viņi pat Agordo, uz ko mēs kopā braucām autobusā, dēvēja par lielāku pilsētu.

Par to, ka Agordo ir lielāka pilsēta, es tomēr šaubītos. Atbilstoši Wikipedia datiem, tur mitinās 4225 cilvēku, kas ir mazāk nekā Smiltenē, bet vairāk kā Kandavā. Kas gan bija mazliet apbēdinoši, izrādījās, ka Agordo atrodas ieplakā un līdz lielākiem kalniem no turienes ir patālu, taču mēs neesam ne tuvu tik nopietni kalnos kāpēji, lai mums arī mazāki kalni nebūtu pilnīgi pieņemami.

Kamēr braucām autobusā, sākās pirmais īstais lietus mūsu ceļojuma laikā – gāza ne pa jokam. Un pilsētā izrādījās, ka bija stipri auksts – ap sešpadsmit grādiem. Sākotnēji mēs pat nesapratām, vai tur tā ir norma (tomēr kalni tuvu), vai lietus sekas, bet pārsteigums bija pamatīgs. Lietussarga mums nebija, līdz ar to nācās pamatīgi salīt, meklējot rezervēto B&B iestādi “Raffaella”.

Ar rezervāciju gan, kā izrādījās, mums bija izgājis stipri vien šķidri, lai neteiktu spēcīgāk. Proti – minūti pirms mums piebrauca pāris uz motocikla un aizņēma pēdējo brīvo istabu. Bet nekas – mums piedāvāja, ka mūs aizvedīšot uz citu B&B tepat pilsētā, bet otro nakti (mums Agordo bija paredzēts pavadīt divas naktis, varēsim gulēt šeit). Der gan pieminēt, ka visu šo informāciju mums nepavēstīja angļu valodā, bet visa sazināšanās pamatā notika zīmju valodā, jo nedz Rafaella, nedz viņas vīrs neizcēlās ar jebkādām svešvalodu zināšanām (arī manas cerības, ka Ziemeļos visi kaut kādā līmenī runās vāciski neattaisnojās). Taču arī bez valodu sapratnes šis vīrs mūs iekrāmēja savā mašīnā un aizveda uz citu B&B iestādi, kur tad mēs arī palikām nākošo nakti.

Izrādījās, ka šeit ar valodu zināšanām bija vēl sliktāk (pret Rafaellas 20 vārdiem angliski te mums lika pretī labi ja piecus) un visi cilvēki, kas šajā B&B bija apmetušies, bija pensionāri, taču no istabas bija izeja uz jauku terasi un skats uz pilsētu bija labs, tā ka mēs sevišķi nekurnējām.

Patiesībā šajā dienā mēs neko tādu grandiozu nedarījām – pastaigājām mazliet pa Agordo (pilsētiņas galvenā “atrakcija” ir vietējā baznīca, kas zvana daudz biežāk nekā gribētos un, protams, kalni visapkārt), iegājām tūrisma centrā, lai uzzinātu, ka nākamajā dienā atkal sola lietu un ka mums diez vai būtu gudri doties kādos pārgājienos, tomēr mazo karti nopirkām un noskaidrojām īsu maršrutiņu, ko var iziet, lai apskatītos uz Agordo no augšas. Kopumā Agordo man patika – nekā izcila jau tur, protams, nav, bet tāda maza klusa jauka pilsētiņa, kurā varētu būt labi aizvadīt vecumdienas.

Aizgājām gulēt savlaicīgi, lai būtu spēki kāpt kalnos.