Kazhes pierakstu burtnīca

Džozefa Konrāda romāns "Lords Džims" atbilstoši oficiālajam formulējumam ir tas literārais mākslas darbs, kas oficiāli aizsācis divdesmito gadsimtu, proti, to parasti uzskata par tādu kā priekšteci visiem mūsu gadsimta lielo rakstnieku veikumiem (mūsu gadsimta, protams, ir nosacīts jēdziens, bet es kaut kā vairāk identificējos kā 20. un nevis 21.gadsimta sastāvdaļa) - vai tas būtu Hemingvejs vai Džoiss, viņi visi ir izkāpuši no "Lorda Džima" (pārfrāzējot citātu par Gogoļa "Šineli").

Taču cik baudāms ir šis darbs pats par sevi, ja aizmirst par tā vēsturisko lomu un par to, cik daudzus rakstniekus tas iespaidojis? Mana atbilde ir - stipri nebaudāms. "Lords Džims" ir tāds kā filozofisks jūrnieku piedzīvojumu romāns, kurā manā gaumē gandrīz viss aiziet pa pieskari. Galvenais varonis, kuram visvairāk gribas sadot pa ģīmi, jo viņš ir pārāk ideālistsks un vienlaikus nespējīgs rīkoties atbilstoši saviem vārdiem (izņemot romāna beigas), nesaistoši notikumi (izņemot centrālo romāna epizodi - "Patnas" grimšānu) un pamatīgi sastiepts teksts. Nē, pāris elementi grāmatā ir tiešām svaigi - kaut vai pirmās personas stāstījums par trešo personu, tā ka gandrīz viss romāns notiek tādā kā monologā, tas ir forši, bet daudz kas šeit galīgi nav jēdzīgi (sākot jau ar struktūru, ka romāna sākums - stāstījums par Džima profesiju ostās šķiet vispār pilnīgi nevietā izvietots), gluži par apziņas plūsmu šeit arī runāt nevar. Pamata problēma šim romānam tomēr ir tajā, ka to ir garlaicīgi lasīt, bet es nekādi nespēju būt sevišķs cienītājs grāmatām, kas mani garlaiko, un "Lords Džims" ar manis neizklaidēšanas uzdevumu tika galā gandrīz perfekti. Šī grāmata nekur neved un ja arī kaut kur ved, tad man ir vienalga - kur un kāpēc. Ja tas arī ir pirmais hronoloģiski 20.gadsimta romāns, tad tas nebūt to nedara par pirmo kvalitātes ziņā šī gadsimta romānu.