Kazhes pierakstu burtnīca

Itālijas ceļojuma 13.diena: Kalnu pastaiga

Rīts bija lietains un izteikti nesimpātisks, liekot domāt, ka nekādos kalnos mums aiziet neizdosies. Neatkarīgi no kalniem mums vajadzēja pārnest savas mantas uz nākamo nakšņošanas vietu, ko mēs veiksmīgi arī izdarījām. Pajautājām B&B saimniekiem, vai no viņiem nevarētu aizņemties lietussargu, lai varētu aiziet uz veikalu un nopirkt savu.

Iepriekšējā dienā bijām jau mēģinājuši iegādāties nevis lietussargu, bet lietusmēteļus, taču neveiksmīgi. Šoreiz sākotnēji nevarējām atrast pat lietussargu, taču otrajā apmeklētajā lielveikalā atradās arī lietusmēteļi, ko mēs nekavējoties nopirkām. Nolikām lietussargu un devāmies pārgājienā.

Sākotnēji bija domāts, ka mēs izmetīsim kādu stundu līdz divas stundas lielu loku, taču pamazām ieskrējāmies un laiks arī uzlabojās, un tā rezultātā viena-divas stundas pārauga par sešām-septiņām stundām un doma apskatīt pilsētu no augšas pārauga domā tikt iespējami augstāk. Taka, ko mēs izvēlējāmies, gan bija stipri īpatnēja – proti, daļa ceļa kalnup gāja pa asfaltu (lai arī kartē tas viss bija iezīmēts kā maršruts), un iet kalnā pa ceļu patiesībā ir ne pārāk interesanti. It īpaši, ja ņem vērā, ka šāds ceļš ir šausmīgi līkumains un jāiet rezultātā ir ilgāk, nekā tas būtu pa stāvāku kājāmgājēju ceļu.

Pa ceļam vienu reizi piestājām pie vietējiem pajautāt, cik tālu esam aizgājuši (izrādījās – ievērojami tālāk, nekā biju domājis), tur beidzot varēju likt lietā savas vācu valodas zināšanas, jo vietējā tante izrādījās diezgan laba šīs valodas zinātāja. Uzkāpām mēs nedaudz vairāk kā līdz 1500 metru augstumam, pēc idejas varētu kāpt vēl un vēl, taču mēs vēl un vēl nekāpām. Pietika tāpat.

Atpakaļ gandrīz visu ceļu gājām pa asfaltu un vienā gadījumā palaidām garām vietu, kur mums no tā vajadzēja nogriezties uz takas (šī vieta dabā nekur atzīmēta nebija), kā rezultātā veicām ļoti nepatīkamu līkumu – uz aptuveni deviņdesmit minūtēm. Toties pa ceļam iepazināmies ar kādu vācu tūristu, kas mūs vairākas reizes apdzina uz ceļa (soļodams ātrāk) un kuru vairākas reizes apdzinām mēs (neapstājoties atpūsties). Vienā no šādām apdzīšanas reizēm viņš mūs uzrunāja, noskaidrojām, ka viņš Agordo nonācis ar kājām no Minhenes (desmit dienu laikā, ja nemaldos), šķērsojot kalnus. Viņš nedaudz arī pažēlojās par naktsmītņu cenām Itālijā, jo iepriekšējo nakti bija par 26 eiro gulējis kalnu būdiņā vienā telpā ar vēl padsmit cilvēkiem uz grīdas, kas viņam šķita nedaudz par dārgu attiecīgā servisa kvalitātei. Tā kā viņam Agordo bija nepieciešama naktsmītne, aizvedām viņu uz mūsu B&B iestādi. Paši iegājām iekšā, atstājot viņu runājamies ar B&B īpašnieci Rafaellu, tā ka mēs neuzzinājām, vai viņam istabu dabūt izdevās vai nē.

Paši mēs aizgājām ieēst kārtējo picu un neko jēdzīgu vairs šajā vakarā nedarījām, jo bijām jau tāpat pietiekoši noguruši.

Itālijas ceļojuma 14.diena: ceļā

Šajā dienā mūsu plāns bija pavisam vienkāršs – aizbraukt uz Bergamo, tur apskatīt pilsētu un iepirkt suvenīrus, sameklēt lētu viesnīcu, izgulēties iespēju robežās līdz apmēram puspieciem un tad doties uz lidostu. Vieglāk pateikt nekā izdarīt.

Izrakstījāmies no naktsmītnes vietas (man šeit bija mazliet satraucošs starpgadījums ar nozudušu pasi, kura izrādījās, ka visu laiku bija bijusi pie mūsu saimnieces) un devāmies uz autobusu staciju. No Agordo atpakaļ uz Belluno tikām salīdzinoši operatīvi, bet tālāk sākās pigori.

Proti, no Belluno uz Bergamo tikt ir diezgan sarežģīts uzdevums – ne viena, ne otra pilsēta neatrodas uz kādas no maģistrālajām dzelzceļa līnijām, kā rezultātā nākas pamatīgi domāt, kā labāk tikt no punkta A uz punktu B. Uzreiz pateikšu, ka labāko variantu mēs neizvēlējāmies. Pāris reizes sanāca, ka izkāpām ne gluži tajā stacijā, kas pavērtu jaunus pārvietošanās variantus, vienu reizi nopirkām Intercity biļeti, bet reāli aizbraucām ar parasto reģionālo vilcienu, pārsēdāmies kopā savas piecas reizes, līdz beidzot nokļuvām pēdējā vilcienā: Brescia – Bergamo. Bijām veikuši apmēram pusi no šī posma, kad mūsu vagonā ienāca konduktors.

Ja tu padomāji, ka tālāk sākās problēmas tāpēc, ka nebijām iegādājušies biļeti, tad tu kļūdies. Biļete mums bija, bet problēmas tā neatrisināja. Konduktors ļoti laipni pavēstīja, ka priekšā vilcienam esot atgadījusies kaut kāda ķibele un ka mūsu vilciens braukšot tikai līdz tuvākajai stacijai, taču mēs varam nesatraukties, stacijā būšot autobuss, kas mūs visus aizvedīšot uz Bergamo. Ja jau jākāpj ārā, tad jākāpj. Izkāpām. Autobusa nekur nav. Domājām – gan tuvāko minūšu laikā tas parādīsies, viss būs kārtībā.

Bet autobuss nenāca, diezgan ilgi nenāca. Tie bijušie pasažieri, kam bija šāda iespēja, zvanīja draugiem un paziņām, lai atbrauc viņiem pakaļ. Tie, kam nebija, gaidīja. Pamazām arī tie, kam nebija, sāka satraukties. Proti, mūsu vidū netrūka cilvēku, kas brauca uz Bergamo lidostu un kuriem līdz lidmašīnai bija atlicis būtiski mazāk laika nekā mums (mūsu lidmašīna bija tikai nākamajā rītā septiņos), sāka saukt taksometrus un vispār diezgan daudz tautas aizbrauca. Liene jau sāka domāt, ka mēs varētu stacijā palikt vieni (šķita pilnīgi iespējams, ka veids, kā itāļi risina šādas satiksmes problēmas, ir atļaut cilvēkiem pašiem problēmas atrisināt), taču tad piebrauca vēl viens vilciens un arī izsēdināja cilvēkus šajā stacijā. Un tad – vēl viens. Tikām turpmāki vilcieni vairs nenāca – ne vienā, ne otrā virzienā. Tādējādi radot sajūtu, ka atgadījums mums priekšā uz sliedēm varētu būt kaut kas nopietnāks par parastu vilciena defektu.

Beidzot pēc savas pusotras stundas pienāca autobuss. Bijām cerējuši, ka tas būs divstāvīgs, bet nekā – parasts vienstāvu autobuss uz vairāk kā simts cilvēkiem, kas gaidīja iespēju tikt no šejienes prom. Šoferis uzreiz paziņoja, ka visiem jāliek sava bagāža speciālajā nodalījumā, taču mēs viņā neieklausījāmies. Proti – kamēr tu ieliksi savu bagāžu, citi cilvēki bez bagāžas būs aizpildījuši visu autobusu un tu varēsi mierīgi savu bagāžu ņemt atpakaļ un gaidīt citu autobusu. Liene spiedās pa priekšu, es šai pakaļ un rezultātā sēdvietas autobusā iekarojām. Domājām – nupat jau brauksim, bet – nekā. Šoferis pavēstīja, ka autobuss esot pārāk pilns un ka kājās stāvošajiem vajadzēs izkāpt. Mēs tikai varējām nopriecāties, ka mēs nebijām kājās stāvošie. Dīvainā kārtā itāļi šo paziņojumu uzņēma ar negaidītu mieru – ir pierasts uzskatīt, ka itāļi ir ļoti emocionāli, trokšņaini un nemierīgi, bet pasīvāku reakciju uz šādu (manuprāt) diezgan nekaunīgu paziņojumu būtu grūti iedomāties – visi mierīgi un nekurnot izkāpa ārā.

Ja šis autobuss būtu mūs uzreiz aizvedis uz Bergamo, viss vēl būtu puslīdz pieklājīgi, bet tā tas, protams, nenotika. Vispirms aizbraucām uz nākamo dzelzceļa staciju, lai izlaistu vienu pasažieri, tad šoferis gribēja jau doties uz nākamo pieturu, bet pasažieru pašorganizētas aptaujas rezultātā tika noskaidrots, ka neviens tur ārā kāpt nevēlējās. Domājām – tātad tagad gan uz Bergamo. Bet – atkal nekā. Mūs tomēr aizveda uz vienu tuvēju dzelzceļa staciju, kur tika pavēstīts, ka drīzumā pienākšot speciāls vilciens no Bergamo, kas no šīs stacijas dosies uzreiz atpakaļ uz Bergamo. Vilciens patiešām pienāca – pēc divdesmit minūtēm, un vēl divdesmit minūtes tas nostāvēja stacijā. Rezultātā Bergamo bijām savas trīs stundas vēlāk nekā bija sākotnēji domāts un par nekādu pilsētas apskati vai veikaliem varēja pat nedomāt.

Viesnīcu šajā pilsētā biju noskatījis vislētāko no Lonely Planet piedāvātajām – kā nekā mums tāpat naktī bija jābrauc prom, kaut ko pārmaksāt par gultasvietu šeit nebūtu jēdzīgi, no stacijas tā arī nebija sevišķi tālu, tā ka kopumā situācija bija pilnīgi apmierinoša. Šeit gan atkal neiztika bez vienas papildu ekstras. Proti, grāmata vēstīja, ka šajā viesnīcā numurs bez dušas ir par saviem divdesmit eiro lētāks par numuru ar dušu. Izlēmu, ka nedaudzajām stundām mums pietiks arī ar numuru bez dušas un mēģināju sarunāt mums palikšanu tādā. Izrādījās, ka viesnīcā bez dušas ir tikai vienvietīgi numuri, tāpēc man nācās vien pielauzt recepcijas darbinieku, lai atļauj mums divatā šādā numurā palikt. Sarunāju, šādā veidā ietaupot trīsdesmit eiro.

Lai arī viesnīcas rajons patiesībā bija diezgan nejauks, mēs tajā atradās ļoti pieklājīgu picēriju un ieēdām tajā vienas no labākajām picām visa mūsu ceļojuma laikā, tad atgriezāmies viesnīcā un mēģinājām gulēt. Mēģinājums cieta neveiksmi. Vienvietīgā gulta patiešām bija šaura, bet tā nebūtu liela bēda, ja numurā nebūtu tik bezdievīgi karsts. Un tā nebūtu bēda, ja varētu atvērt logu – proti, ja tas nevestu uz šoseju, dzelzceļu un netālu nebūtu lidlauks. Bet tas viss tur bija. Beidzās tas ar to, ka es aizgāju gulēt uz grīdas. Patiesībā gulēšana uz grīdas nebija ne tuvu tik slikta, kā biju gaidījis – paklāju apakšā segu un kaut cik izgulējos (lai arī logu tomēr nācās vienā brīdi atvērt, jo pirms tam biju paspējis viscaur nosvīst). Jā, aizmirsu pieminēt, ka šajā dienā mēs bijām stipri invalīdiski – pēc iepriekšējās dienas kalnu pastaigas šausmīgi sāpēja – dibens. Nopietni – tieši dibens, nezinu, kāpēc tā, bet tā bija.

Itālijas ceļojuma 15.diena: mājās

Patiesībā par šo dienu nekā stāstāma vairs arī nav. Pirms pieciem izgājām no viesnīcas, aizgājām uz dzelzceļa staciju, sagaidījām pirmo autobusu uz lidostu (biļetes nopirkt no šofera nebija iespējams, bet aparāts nestrādāja, tā ka braucām vien pa zaķi), izstāvējām pamatīgāko rindu check-in`ā, tad lidmašīna un – atpakaļ uz Rīgu. Tā arī beidzās mūsu Itālijas piedzīvojums.