Kazhes pierakstu burtnīca

"Lai plīvo aspidistra" ir otrais Orvela romāns, ko pēdējā laikā esmu izlasījis, un tas man patika pat labāk kā "Coming Up for Air", kam gan arī nebija ne vainas. Tas vēsta par Gordonu Komstoku, kas izcēlies no lielas, bet mirstošas vidusšķiras dzimtas pārstāvis. Viņš ir atteicies no "laba" darba reklāmas aģentūrā un strādā nepopulārā grāmatu bodē, bet pa naktīm mēģina rakstīt dzeju (lielākoties neveiksmīgi). Visu savu dzīvi Gordons ir mēģinājis cīnīties pret naudu un tās varu, bet lielākoties - neveiksmīgi. Proti, viņš nevēlas "labu" darbu, nevēlas, lai viņam uz palodzes būtu aspidistra (tā ir tāda puķe, kas pirmskara Londonā, cik var saprast, bija mājās katrai vistipiskākajai lejējās buržuāzijas ģimenei). Taču, protams, ka līdz ar savu naudas Dieva noliegšanu viņš atrodas lielākā atkarībā no tā nekā jebkurš cits cilvēks un visur saskata naudas vainu. Piemēram, viņam ir mīļotā sieviete Rozmarija, ar kuru viņam nav bijis sekss, jo mēbelētajās istabās, kur viņš mitinās, sievietes ievest nav atļauts, kā rezultātā viņš uzskata, ka pie tā, ka Rozmarija viņam nedod seksu, vainīgs ir naudas trūkums un ka ja viņam būtu vairāk naudas, tā viņu arī vairāk mīlētu. Patiesībā Rozmarija kā personāžs ir diezgan plakans (lai arī Orvels to diezgan labi paskaidro un viņas rīcība, lai arī brīžiem muļķīga, nav nemotivēta). Vēl viens kolorīts romāna personāžs ir Gordona bagātais draugs Ravelstons, kurš būdams sociālists pēc pārliecības visu laiku sevi piespiež uzturēties zemākās aprindās par savējām, dzert draņķīgu alu un runāt par sociālismu kā vienīgo glābiņu, lai arī patiesībā viņam, protams, nav nekādas sajēgas par to, kas pasaulē patiesībā notiek.

Romāns ir stipri smags tādā ziņā, ka Gordons ļoti bieži ir nesimpātisks varonis - savos gandrīz trīsdesmit gados viņš ir gandrīz konstantā depresijā, viņa dzeju gandrīz nekad nepublicē, bet ja publicē, tad no tā kļūst vēl sliktāk, viņš vienlaikus nav gatavs uzņemties labi atalgotu darbu, bet tāpat kunkst par to, ka no viņa draņķīgās algas izdzīvot nav iespējams. Tikām Ravelstons viņu atbalsta principā - tādā ziņā, ka viņš kā sociālists atzīst Gordona principus, taču pats tādiem, protams, nesekotu, jo pārāk mīl komfortu, plus viņš ir raksturā šausmīgi vājš.

Šis nav "1984" un salīdzinoši ar to šis romāns, protams, ir relatīvi daudz vieglāks un tam pat nobeigums ir optimistisks (kas ir patīkama pārmaiņa), taču tāpat tas ir ļoti iespaidīgi un spēcīgi uzrakstīts, kā gan to no Orvela varētu arī gaidīt.