Kazhes pierakstu burtnīca

"Doktors Živago", cik esmu dzirdējis, tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem divdesmitā gadsimta romāniem. Tā diezgan lielais apjoms tomēr mani bija kavējis līdz šim ar to iepazīties, turklāt kaut kur pa ausu galam biju dzirdējis, ka šis romāns esot šausmīgs un briesmīgs. Nez kāpēc biju domājis, ka šajā romānā runa varētu būt par kaut kādu briesmonīgu tipu, kas sgtrādā koncentrācijas nometnē. Proti, ka Živago varētu būt kās līdzīgs dakterim Mengelem. Taču izrādījās, ka ja šis romāns ir jebkādā veidā briesmīgs, tad tas ir - briesmīgi garlaicīgs.

Protams, es zinu, ka lielā mērā tieši par šo romānu Pasternaks saņēma Nobela prēmiju. Bet ko es nezinu - pirmkārt, kāpēc Padomju Savienībā bija baigā jēga pret šo romānu cīnīties - tajā patiesībā nemaz tik ļoti daudz pretpadomisma nav (lai arī vairāki "trūkumi" no padomju viedokļa raugoties Pasternaka darbā, protams, bija). Faktiski tas pēc satura ir tāda kā ģimenes sāga (ar lielu uzsvaru uz vienu centrālo personāžu), kura lielākā mērā turpina "Budenbroku" un mazākā - "Ulisa" literāro tradīciju. Vispār te vēl lielu lomu nospēlē tas fakts, ka man lielākoties ne pārāk patīk dzejnieku proza, jo - un to nevar apšaubīt - Pasternaks pamatā bija dzejnieks. Dzejnieku proza savā esencē ir gandrīz vai kā prozā izteikta dzeja - poētiska, grūti baudāma, varbūt pat skaista, bet stipri garlaicīga. Un šis ir viens gandrīz unikāli garlaicīgas literatūras piemērs. Centrālais varonis doktors Živago dzīvo un darbojas revolūcijas laika Krievijā, un viņa dzīvē ir varbūt pat diezgan daudz notikumu, bet tie visi manā uztverē ir diezgan garlaicīgi, monotoni un apnicīgi, un šo romānu es līdz beigām izlasīju ne bez pamatīgākās piespiešanās. Kā jau tas bieži ir ar "klasisko" literatūru, proti, tādu, ko visi atzīst par izcilu, praksē tās baudāmības līmenis ir gaužām zems. Es patiesībā varētu pat noticēt, ka šis romāns ir izcils, taču, ka tas būtu saistošs, interesants un man patīkošs - nē.