Kazhes pierakstu burtnīca

Kas bija Boriss Jeļcins? Paaudzei, kas vecāka par mani, uz šo jautājumu atbildes noteikti ir, turklāt - ļoti dažādas, atkarīgas gan no tā, kādi ir šo cilvēku pasaules uzskati, gan tas, kura perioda Jeļcins ir tas, kas viņam pirmais nāk prātā. Jauniešiem droši vien tā ir tikai viena nenozīmīga figūra jau tāpat garlaicīgajā pasaules vēsturē, par kuru vispār neko nav vērts zināt, maksimums, varbūt Internetā redzēts kāds video, kur Krievjas prezidents acīmredzamā alkohola reibumā dara kaut ko tizlu. Taču šī būtu tā reize, kur es teiktu: kaut ko zināt gan ir vērts, jo Jeļcins bija viena no svarīgākajām, ja ne pati svarīgākā persona tajos notikumos, kas ļāva 1991. gadā Baltijas valstīm (un ne tikai Baltijas valstīm) atgūt brīvību. Līdz ar to, manuprāt, latvietim ir vērts iepazīties ar šo viņa memuāru grāmatu, kas tapusi vēl laikā, kad pat 4. maija deklarācija nebija pieņemta, ar visu to, ka ne visos jautājumos Jeļcins ir uzticams stāstītājs.

Jurijs Morozovs bija visai īpatnēja parādība padomju rokmūzikā, par kuru līdz šim dīvainā kārtā pat dzirdējis nebiju. Mūziķis, kurš ļoti maz savas dzīves laikā bija koncertējis, lielākoties visa viņa darbība risinājās studijā (un/vai mājās). Lielākoties viņš pats arī ierakstīja teju visas instrumentālās partijas savos ierakstos, tā arī šajā ierakstā tikai divos skaņdarbos piedalās vēl kāds cits mūziķis - "Дай крылья мне, Бог" līdzās Jurjam dzied viņa sieva Ņina Morozova, bet "Чёрный пёс" klavieres iespēlējis Sergejs Luzins. Viss pārējais ir paša Morozova roku darbs.

Fazils Iskanders man primāri noteikti vienmēr saistīsies ar "Trusīšiem un žņaudzējčūskām" jeb vienu no saistošākajiem antiutopijas stila darbiem, ko man nācies lasīt. "Skolas valsis" līdzās tam ir vienkāršs reālisma stila darbs par dzīvi kaut kur Abhāzijā laikā pirms Otrā Pasaules kara. Ņemot vērā to, ka uzrakstīts tas tika vēl PSRS pastāvēšanas laikos, šis tas garajā stāstā (vai īstajā romānā, man nekad nav skaidrības, kā latviešu valodā pareizi dēvēt to, kas krieviem ir повесть) aprakstītais varēja atbildīgajiem vīriem ne tik ļoti iet pie sirds.

Ivans Lapšins noteikti nav Mans draugs, bet ja jau šāda filma grāmatā bija iekļauta, jāskatās vien bija. Lai arī formāli filma ir detektīvstāsts par to, kā miliči tvarsta slepkavnieku bandu, īsti par detektīvu to nenosauksi - vismaz ne lielākā mērā kā detektīvs ir "Portrets ar sievieti un mežakuili" (lai arī kailskatu šajā filmā nav). Precīzāk laikam būtu teikt, ka šī ir laikmeta filma, kuras varoņu vidū ir miliči, teātra un mākslas darbinieki un bandīti. Šķiet, ka tās režisoram Aleksejam Germanam galvenā prioritāte nekādi nebija atklāt Staļina laiku izmeklētāju darba metodes vai parādīt Solovjova bandas psiholoģisko portretu (kā apgalvo, šķiet, pats Lapšins - nav tiem slepkavniekiem nekādas psiholoģijas), bet gan atainot laikmetu - trīsdesmito gadu Krieviju.

Marģera Zariņa "Viltotais Fausts" atbilstoši Guntim Berelim ir uzskatāms par savdabīgu postmodernisma enciklopēdiju latviešu literatūrā - tajā autors (kas patiesībā primāri laikam tomēr bija komponists) izmēģina roku visdažādākajos stilos, žanros un paņēmienos, kā tādā kārtīgā pavārgrāmatā saliekot vienkopus smalkus desertus, gruntīgus zemnieku paēdienus un vienkārši neizprotamus mistrojumus. Savulaik (domājams, kādā 9.-10. klasē) biju šo grāmatu jau lasījis, atsevišķas epizodes bija atmiņā iespiedušās, bet tagad - atradis šo grāmatu savā plauktā - izlēmu to pārlasīt, lai saprastu, kā tad man šī "Papildinātā un pārlabotā pavārgrāmata" garšos tagad - kā lasītājam ar lielāku gan literāro, gan dzīves bagāžu. Un tagad īstas pārliecības par to, vai tā bija gudri darīt, man vairs nav.

Un nekavējoties iedzēru.

Ja jau esmu ticis līdz mēmajam kino, vienkārši obligātā kārtā bija jānoskatās "Bruņukuģis Potjomkins" - neapšaubāmi slavenākā Sergeja Eizenšteina uzņemtā filma, aģitkino klasika.

Šo filmu rādīja Kalnciema kvartālā Padomju šausmu kino nakts ietvaros, lai gan patiesībā tā, protams, nav šausmu filma, bet trilleris ar mistikas elementiem. Un ļoti klajš "Bāskerviļu suņa" atdarinājums.

"Vijs" parasti tiek dēvēts par pirmo un pēdējo Padomju Savienībā uzņemto šausmu filmu. Jāņem gan vērā, ka jēdziens "šausmu filma" ir ļoti stiepts un ar zināmu pacenšanos es varētu visai labi pamatot, ka daudzas socreālisma kanonam atbilstošas filmas patiesībā ir daudz šausmīgākas nekā šī kino lente, bet šajā brīdī ar demagoģiju nenodarbošos.

Šo grāmatu izlasīju jau pirms laba laika, bet nekādi nesaņēmos uzrakstīt aprakstu. Vai šovakar būs īstā reize? Nav svarīgi, jo vienmēr ir īstā reize.

"Stalkeris" manā sarakstā ar filmām, kuras kaut kad vajadzētu noskatīties, dzīvoja ļoti ilgi, ne mazāk kā piecus gadus. Izkļūt no šī saraksta filmai palīdzēja nejaušība - vakar, konstatējis, ka šajā sarakstā bija precīzi 50 filmas, izlēmu izvēlēties vienu uz dullo, un izvēle krita par labu "Stalkerim".

Biežāk šis tiek saukts par Konstantīna Kinčeva solo ierakstu, taču kaut kāda iemesla dēļ tas tiek iekļauts arī grupas "Aļisa" diskogrāfijā, un klausījos to, domājot, ka klausos tieši šo grupu. Tagad nezinu, kā man rīkoties tālāk - vai klausīties arī kādu "kanonisku" Alises albumu, vai pieņemt, ka tās līderis Kinčevs arī vienatnē spēlēja apmēram tādu pašu mūziku kā vēlāk ar grupu.

Svervlovskas (tag. Jekaterinburga) ansamblis "Aprīļa maršs" laikam jau nav saucams par vienu no padomju rokmūzikas zināmākajiem kolektīviem, un man pat tā nosaukums vēl pirms pāris dienām nekādas asociācijas neradīja. Cik varu saprast, no visiem grupas ierakstiem vislielākā jēga ir iepazīt tieši šo - tās pirmo studijas albumu - bet vienlaikus šķiet, ka bez tā iepazīšanas es būtu varējis tīri labi iztikt. Paši grupas dalībnieki savu mūziku raksturoja kā "King Crimson" un jaunā viļņa (piem., "Talking Heads") simbiozi, kuras rezultātā rodas kaut kas pilnīgi jauns. Taču es laikam atzīšu, ka man šis kolektīvs sevišķu interesi par sevi neradīja. Vispār ar tādu mūziku, kas pretendē uz ārtroka vai progroka statusu, ir daudz problēmu - nodrošināt pietiekami labu balansu starp mākslu un klausāmību, starp tekstu nopietnību un nepārvēršanospar ākstiem, un man rodas sajūta, ka "Aprīļa maršs" sevi uztver drusku pārāk nopietni, tādā veidā kļūstot brīžiem drīzāk smieklīgs un ne tik ļoti nopietns, kā pats tas to vēlas. Plus līdzība ar King Crimson, manuprāt, nav īsti vietā, jo grupā nav neviena dalībnieka, kas varētu būt pielīdzināms, piemēram, Adrianam Beljū (skaidrs jau, ka ne jau "In the court of the Crimson King" ēras grupai viņi mēģina līdzināties). Tad jau drīzāk grupas ritmos varu saskatīt līdzību ar "Talking Heads", vai arī vismaz pa daļai - ar pašu krievu "Kino" (Слоновая кровь it īpaši rada šādas asociācijas). Šķiet, ka grupas lielākais meistarstiķis šajā ierakstā skaitās kompozīcija "Kotlovan":

Nekad līdz šim nebiju klausījies "Agatu Kristi", jo kaut kas man lika domāt, ka man šī grupa nevarētu patikt. Velns viņu zina, kas man radīja šādas asociācijas, bet tās izrādījās absolūti aplamas, jo vismaz grupas debijas ieraksts man patīk tik ļoti, ka vairāk būtu pat grūti.

Pankiem desu! Ar šiem diviem vārdiem es varētu īsi raksturot grupu "Automātiskie apmierinātāji" - pirmo kaut cik ievērojamo padomju panku blici. Kā jau pankiem piedienas, šis ieraksts (lielākoties) ir ar šausmīgu skaņas kvalitāti, jo kurš gan padomju laikos laistu glaunā studijā cilvēku ar palamu Svin (tā kā cūka, nevis tā kā - svin dzīvi)? Droši vien civilizētā kvalitātē šis ieraksts tika izdots kaut kad deviņdesmitajos gados, tā vismaz var domāt, ievērojot dziesmu skaitu tajā (25 gab!) un to, ka daļa dziesmu šķiet tomēr ierakstīta normālos apstākļos, kamēr vairums ir diezgan smagi atkritumi.

Patiesībā šis ieraksts oficiāli tika izdots kaut kad deviņdesmito gadu vidū, taču tajā iekļautās dziesmas ir radītas un ierakstītas astoņdesmito gadu sākumā. Par to ierakstīšanu man gan īstas pārliecības nav, jo skaņas kvalitāte ir visai laba un atceroties to, kā izklausījās Високосное лето, rodas aizdomas, ka varbūt arī šīs dziesmas ir ierakstītas vēlāk, lai arī albuma bukletā norādīts, ka dziesmas ierakstītas no 1980. līdz 1982.gadam. Tad varbūt tā arī patiešām ir, un laikam jau šī grupa nebija īsti andergraundā mītoša, bet balansēja kaut kur uz robežas starp VIA un neatkarīgo mūziku.

Grupas AVIA nosaukums atšifrējas kā "Anti-vokāli instrumentāls ansamblis", un jau par šādu nosaukumu vien grupa manās acīs varētu izpelnīties pāris plus punktus. Muzikāli šis ansamblis, kas izauga no citas (kā runā) visai interesantas grupas - "Странные игры" - būtu saucams par padomju "Madness". Proti, tā ir grupa, kas spēlē mūziku, kura ir daļēji saucama par ska, daļēji - par new wave, daļēji - par sintīpopu, un daļēji - par vienkāršu balagānu. Līdz ar to Latvijā šādus ansambļus droši vien sauktu par sviestroka izpildītājiem. Pie grupas ietekmēm noteikti vajadzētu minēt vēl arī 10CC, jo ir neiespējami, klausoties šīs grupas dziesmu "Я не люблю тебя", nedomāt par 10CC "I`m not in Love".

Wikipedia krievu valodā par grupu "Avgust" apgalvo, ka tā esot bijusi viena no pirmajām rokgrupām Padomju Savienībā, kurai "Melodija" izdeva albumu hard rock stilā, tāpat tā bijusi pirmā padomju grupa, kas piedalījusies "Metalmania" festivālā Polijā. Ar to šī grupa arī iegājusi sava reģiona rokmūzikas anāles, jo stingri ņemot muzikāli tās spēlētais materiāls ir diezgan tipisks astoņdesmito gadu hārds - kaut kas no tā stila, ko spēlēja simtiem (vai tūkstošiem?) ansambļu visās pasaules malās - sākot ar lielajiem flagmaņiem "Deep Purple", "Whitesnake", "Scorpions" un beidzot ar piektās šķiras grupām kaut kur Austrālijā.

Nezinu, vai šo ierakstu ir pieņemami saukt par "Високосное лето" otro studijas albumu, jo:

Izlēmu tuvākajā laikā pievērsties padomju laika rokmūzikas ierakstiem - tā kā tādus līdz šim sevišķi daudz klausījies nebiju, varēšu gan kaut ko jaunu uzzināt, gan pieņemot, ka latviešu valodā Internetā par kaut vai tādu "Visokosnoje ļeto" pārmērīgi daudz informācijas neatradīsi, varbūt arī kādam citam būs noderīgi/interesanti.

Biju ļoti pārsteigts, kad Liene man pavēstīja, ka viņa grib noskatīties šo filmu. Tiesa, pēdējā laikā tas nav pirmais gaidījums, kad Lienes gaume mani pamatīgi pārsteidz - arī tas, ka viņa bija tāda sajūsmā par The Runaways un "Tournee" (hmm, šķiet esmu aizmirsis par šo filmu uzrakstīt, vajadzētu to pacensties izlabot), mani bija pārsteidzis. Bet tomēr - 1970.gadā PSRS uzņemta komēdija - tas tomēr ir kaut kas salīdzinoši negaidīts.

Diezgan man neraksturīgā kārtā šī varētu būt kāda piektā dzeju (vai - daļēji dzeju) grāmata, ko šogad esmu izlasījis. Tā kā nosaukt par poēzijas fanu mani varētu vien cilvēks, kas:

"Moljēra kunga dzīve" Bulgakova paša dzīves laikā izdota netika, taču sekojot paša Bulgakova radītajai nemirstīgajai frāzei, ka "manuskripti nedeg", līdz lasītājiem tā tomēr nonāca (apmēram trīsdesmit gadus pēc grāmatas sarakstīšanas). Jāatzīst, ka šī noteikti nav pati pretrunīgākā un skaļākā grāmata, ko Bulgakovs tika uzrakstījis - jo zināmā mērā tā tomēr tika rakstīta pēc pasūtījuma, un pēc sava žanra tā būtu pieskaitāma biogrāfiskajam romānam, jo šajā grāmatā Bulgakovs patiešām atstāsta to, ko liek gaidīt tās nosaukums - izcilā franču dramaturga Moljēra dzīvi. Protams, Bulgakovs nebūtu viens no divdesmitā gadsimta izcilākajiem rakstniekiem, ja viņš šajā grāmatā pa reizei neizmantotu kādu neordināru piegājienu, neapstrīdētu kādu apgalvojumu vai neiesaistītu nosacīto "sevi" un savu viedokli par kādiem jautājumiem Moljēra dzīves sakarā.

Не исключаю, что этот роман Довлатова я уже однажды читал. Или, может быть, собирался прочесть. Ведь точно известно, что моя мама - большая поклонница данного автора и несколько раз как минимум она мне предлагала прочесть что-то из Довлатова. А я - отказывался. Или не отказывался, если честно, даже не помню. Но название "Заповедник" кажется знакомым.

После прочтения "Зоны" я не могу с уверенностью сказать, что мне эта книга понравилась. Одновременно я также не могу сказать противоположное - мне действительно трудно сказать - хорошая эта книга или нет. Без вариантов то, что пишет Довлатов очень живо и непосредственно. Читать его - одно удовольствие. Но с другой стороны содержание этой книги мне что-то не больно уж понравилось. Книга эта, кстати, состоит как бы из двух книг. Одна - это сама "Зона", то есть рассказы того времени, что Довлатов провёл надзирателем в Зоне. Вторая - это комментарии самого Довлатова в виде писем издателю. В очередной раз мне лень проверять - действительно это настоящие письма, которые он писал настоящему издателю, или это всего лишь литературный приём. Но ясно мне одно - письма в основном мне очень понравились, а в то же время рассказы - не очень. Сам Довлатов уверяет, что одна из целей данной книги - это показать, что разницы между зеком и надзирателем нет, что их можно без проблем поменять местами, сохранив ту же сущность. И одновременно он пишет о том, что Зона - это микрокосм всего Союза. Опять же - придраться тут некчему, но это не меняет сути - рассказы эти лишь иногда меня по настоящему могли завлечь, а вот комментарии - совсем другое дело. Вот так и получилось, что книга оставила двоякое впечатление - вроде всё как надо, а вроде - отнюдь нет. Написано, конечно, остроумно и иногда даже жестоко, но не совсем в моём вкусе это произведение искусства. Может быть, мне мешало то, что на самом деле в рассказах Довлатова о Сути зоны не так уж много и сказано, а может быть... даже не знаю почему мне эта книга не слишком понравилась, но это факт.

Судя по Википедии, "Компромисс" - одна из наиболее значимых книг Довлатова. По крайней мере, это единственное его произведение, имеющее свой собственный раздел в энциклопедии. Мне, конечно, трудно судить - так это или нет, так как до сих пор моё знакомство с его творчеством в основном ограничивалось знанием, что такой писатель был.

Beidzot tas ir noticis! Tagad pienāks kāda pauze Akvarium mūzikas baudīšanā. Ar visu cieņu un simpātijām, ko jūtu pret BG, man būtu jābūt daudz radikālākam šīs grupas atbalstītājam, lai gribētos vēl ilgāku tās klausīšanās sesiju. Patiesību sakot, man tas pat atgādināja tās visai biedējošās dažas nedēļas pirms pāris gadiem, kad visu laiku klausījos tikai "The Cure". Tiesa kas tiesa - BG man šķiet saistošāks nekā Roberts Smits, un tomēr - visam ir nepieciešams mērs, un līdz ar to šobrīd vairāk par visu jūtu atvieglojumu.

"Radio Āfrika" ir ne tikai viens no stilistiski daudzveidīgākajiem, bet arī no zināmākajiem grupas "Akvarium" ierakstiem. Muzikāli tu šeit sastapsi gan tipiskas jaunā viļņa kompozīcijas ( «Искусство быть смирным», kuras piedziedājums esot kādas Talking Heads dziesmas tulkojums), gan džeziskas variācijas ar progresīvā roka elementiem (ne velti šajā albumā piedalās ievērojamie padomju džezmeņi Igors Butmans un Sergejs Kurjohins), gan diezgan izteikts arēnu roks (teju vai zināmākā Akvarium dziesma - "Рок-н-ролл мёртв", kura savā skanējumā ir pavisam ne-akvariumiska), gan pirmskara mūzikas noskaņās ieturētā "Мальчик Евграф", gan dziesmas ar austrumnieciskiem motīviem. Līdz ar to, ja man būtu jāizmanto kāda nodreijāta klišeja (un es nekad nepalaižu garām iespēju būt neizturami un nepiedodami banālam), es teiktu - "Radio Āfrika" ir Akvarium "Baltais albums" (pieņemot, ka teju vai katrai grupai ir kāds ieraksts, kurā parādās daudz muzikālu stilu un tie visi allaž tiek salīdzināti ar bītlu slaveno "dubultripuli").

Šis diezgan agrīnais "Akvarium" albums ir viens no grupas dīvainākajiem veikumiem, ieraksts, kas par sevi rada diezgan nenopietnu un šīzīgu iespaidu. Lai arī tas ticis ierakstīts diezgan kreisos apstākļos, ieraksta kvalitāte ir diezgan laba un vismaz klausīties šo albumu nav grūti. Albuma saturs kopumā ir visai nenopietns un es pat teiktu - ne pārāk tipisks šai grupai. Nav ne miņas šeit no regeja, toties diezgan daudz miņas ir no tādiem kā dzēruma stāstiem - minēšu kā piemērus dziesmas "Корнелий Шнапс" un "Два тракториста". Pa vidu starp dziesmām bieži iestarpinātas visādas dīvainas skaņas, trokšņi un cita starpā - arī atpakaļgaitā palaists visai vājprātīgs dzejolis. Kā izlasīju Wikipedia, šīs dziesmas teksti esot ieturēti absurda stilā un laikam varu piekrist šādam apgalvojumam. Muzikāli ieraksts arī ir nosaucams par diezgan absurdu un dīvainu, kas šajā gadījumā nav nekas slikts. Slavenākā dziesma no šī albuma šķiet saucas "Козлоедов", bet es tā droši neņemos to nosaukt par ieraksta virsotni. Patiesībā šis ir viens no diezgan vienmērīgas kvalitātes "Akvarium" albumiem - par spīti visām dīvainībām un visai zirgošanai tas ir diezgan baudāms ieraksts, lai arī nojaušu, ka tā klausīšanās lielās devās varētu kļūt apnicīga. Interesanti, ka viena dziesma ierakstā - "Сергей Ильич" ir ierakstīta uz vienas T-Rex dziesmas bāzes un arī veltīta Markam Bolanam. Saturiski, protams, tur no Bolana nekā nav, tīrākais Grebenščikovs. Tikām vienā no citām dziesmām tiek daudzkārt atkārtota frāze elfu valodā no "Gredzenu pavēlnieka".

Atbilstoši maniem principiem, es parasti nemēdzu klausīties koncertierakstus, pieņemot, ka visas tajos atrodamās dziesmas ir pieejamas arī grupu studijas albumos, un ir diezgan maz grupu, kuru koncertieraksti ir radikāli atšķirīgi no to studijas veikumiem, un vispār - koncerts ir troksnis, bet inteliģentiem cilvēkiem tādiem kā man kaut kas tāds nepatīk. Vai precīzāk - sava saita vajadzībām klausos tikai studijas albumus, jo arī to ir sasodīti daudz un ja es klausītos tagad katru Pink Floyd vai Queen koncertierakstu, ko savulaik iecepu diskā, tad es varētu mēnešiem ilgi rakstīt par dažādiem "We will rock you" vai "Wish you were here" izpildījumiem, bet to man kaut kā darīt negribas.

Ilgi man nebija skaidrs, kāpēc gan pirmie grupas "Akvarium" albumi parasti netiek iekļauti grupas pamata diskogrāfijā, bet gan atsevišķi izvietoti sadaļā "70.gadu ieraksti". It kā grupa ir tā pati, Grebenščikovs tas pats, kāpēc tad lai šie albumi tiktu diskriminēti? Tagad, kad esmu noklausījies vienu no šiem ierakstiem, man vairs jautājumu nav.

Interesanti, kā tas sanāca - pēc "Radio Silence" BG rietumos ierakstīja vēl vienu ierakstu, bet to neizdevās īsti pabeigt, jo Grebenščikovs gribēja, lai ierakstā piedalītos Džordžs Harisons, bet ierakstu kompānijai šāda doma nepatika, un rezultātā Radio London faktiski ir tikai demo ierakstu apkopojums. Un kas te ir interesants? Tas, ka šis nepabeigtais gala produkts vismaz manā izpratnē ir izteikti augstvērtīgāks par savu oficiālo priekšgājēju. Droši vien lielākais tā trumpis ir daudz pieticīgākajos aranžējumos - salīdzinoši ar "Radio Silence" šajā ierakstā tu daudz vairāk dzirdi pašu BG un viņa ģitāru, un mazāk - tehnoloģiju brīnumus. Protams, tas nav gluži tas BG, ko tu esi ieradis dzirdēt viņa krievvalodīgajos ierakstos, bet "Radio London" tapšanas procesā viņš jau daudz komfortablāk (man vismaz tā šķiet) jutās, dziedot angļu valodā, un arī dziesmas pašas par sevi ir kaut kādas siltākas un personiskākas (laikam jau sadarbība ar "Eurythmics" nebija tas, kas viņam bija nepieciešams vairāk par visu pasaulē). Patiesībā es pat teiktu - Harisons šeit būtu bijis diezgan labs partneris BG albuma tapšanā, jo vairāku dziesmu struktūrā jūtamas ne vien vienkāršas atsauces uz bītliem, bet pat tieši uz Harisona solo karjeru. Manā skatījumā veiksmīgākās ieraksta kompozīcijas ir "Can’t stop repeating your name" un "Up in smoke", bet arī citas ir pietiekami labas, un visticamākais to labumu tikai vairo ieraksta nepabeigtības sajūta, jo gluži iespējams, ka citos apstākļos tas būtu kļuvis daudz skaļāks, mazāk personīgs un mazāk baudāms. "Radio London" ne tuvu nav mans iecienītākais BG ieraksts, un tomēr tas ir labs apliecinājums tam, ka arī rietumos viņš būtu varējis sevi pietiekami skaļi pieteikt, ja vien būtu savādāk iegrozījušies apstākļi un viņš nebūtu (tā vismaz man šķiet) prāta aptumsuma mirklī satusējis ar Deivu Stjuartu. Lai gan no otras puses - arī šajā ierakstā piedalās viens "Eurythmics" dalībnieks - grupas basists Čučo Mārčens.

Patiesībā man ir ļoti dīvaini klausīties šo Grebenščikova albumu, jo tas pagalam neiederas manā izpratnē par šo mūziķi un manā līdzšinējā pieredzē ar viņa ierakstiem. Te, protams, ir vesela virkne faktoru, kuras ietekmē šis albums nelīdzinās vairumam BG citu veikumu, bet būtiskākie droši vien ir tā tapšanas apstākļi - albumu BG ierakstīja Ņujorkā, bet producēja to Deivs Stjuarts, kas labāk zināms ar savu dalību duetā Eurythmics. Un tici man vai nē, bet Eurythmics un Akvarium ir diezgan atšķirīgu stilu grupas. Rezultātā arī Radio Silence ir daudz vairāk deju mūzikas ritmu nekā to esmu paradis no BG sagaidīt. Un instrumentālā puse ierakstam arī ir tāda, ka mani pat nedaudz biedē - tāda pārmoderni tehnoloģiska, kas liek domāt ne tikai par Eurythmics, bet arī par Depeche Mode un reizēm - arī par nedaudz trulākiem astoņdesmito gadu mūziķiem. Ai, nē - ne par trulākiem, jo Eurythmics jau pieminēju.

Nav grūti šī albuma nosaukuma saskatīt atsauci uz vienu no "The Rolling Stones" sešdesmito gadu platēm. Un tāpat nav grūti saskatīt, ka muzikāli šeit nav pilnīgi nekā no Rolling Stones. Salīdzinoši ar gadu agrāk iznākušo "Akvarium" albumu "Denj serebra", nākamais grupas veikums ir daudz eksperimentālāks, daudz muzikāli daudzveidīgāks. Ļoti daudz šajā ierakstā ir visdažādāko tehnisko gimmicks - tas ir tik ļoti piesātināts ar visdažādākajām skaņām, kurām man trūkst apzīmējumu, ka dziesmu melodijas reizēm ir grūti saskatīt aiz visa tā raibuma un ņirbuma. Vispār jau šis ieraksts baigi pamatīgi atsauc to desmitgadi, kurā tas radies - sintezatoru un to radīto brīnumu šeit ir bezgala daudz, taču par laimi Grebenščikovs visbiežāk neatļaujas pārāk trivializēt muzikālo pusi un arī viņa "padoto" rīkošanās ar sintezatoriem nav gluži "Modern Talking" gaumē.

Astoņdesmito gadu "Akvarium" ieraksti man patiesībā ir diezgan minimāli zināmi, agrāk kaut kā nespēju saņemties tiem veltīt savu uzmanību, un tikai tagad, kad manas mūzikas klausīšanās iespējas ir diezgan ierobežotas (bezmuzikālās darbadienas), beidzot saņēmos noklausīties "Sudraba dienu", ko pats Grebenščikovs uzskata par šīs desmitgades grupas labāko ierakstu.

Faktiski laikam gan dienasgaismu šis ieraksts ieraudzīja tikai 1992.gadā, bet tapšanas gads tam ir un paliek 1978., un līdz ar to šim gadam to arī pieskaitu. Un līdz ar to varu arī piedot šim albumam stipri draņķīgo ieraksta kvalitāti, jo īstai padomju andergraunda mūzikai tādai ir jābūt.

Vajadzētu tā kā aiziet un kaut kur uz sienas uzšņāpt uzrakstu "Цой жив!", citādi sen tādus neesmu nekur redzējis. Vai nu Viktoru Coju un "Kino" ir aizmirsuši vai arī tie cilvēki, kas viņu atceras, vairs neraksta uz sienām un sētām, bet ir tikai fakti un fakti ir tādi, ka "Kino" tagad vairs ne tuvu nav tik populāra grupa kā tā bija savulaik. Pirms brīža izlasīju, ka pirms pāris gadiem grupa tika daļēji reanimēta, taču es par to neko nevēlos zināt - "Кино" без Цоя, это для меня никакое не "Кино".

No Sergeja sapratu, ka agrīno gadu DDT ieraksti varētu sevišķi labi nebūt, un sevišķi par kaut ko tamlīdzīgu es, protams, nebrīnītos. No otras puses - tā kā manā ierakstu krājumā ir pārstāvēts šīs grupas 1985.gada ieraksts "Vremja" un atbilstoši plāniem man to tagad vajadzētu klausīties, tad es to arī noklausījos. Vai es piekrītu Sergejam, lasīt tālākajā tekstā.

Ar "Pirmajā lokā" es pabeidzu savu obligātās literatūras apskatu, kas attiecas uz Aleksandra Solžeņicina daiļradi. Pārmaiņas pēc esmu arī hronoloģiski gājis vairāk vai mazāk pareizi - sāku ar viņa pirmo publicēto darbu - "Vienu dienu Ivana Deņisoviča dzīvē", tad nāca "Vēža korpuss" un visubeidzot - "Pirmajā lokā".

Turpinot iepazīt Aleksandra Solžeņicina daiļradi izlasīju viņa pēc daudzu domām labāko romānu - "Vēža korpuss". Romānā aprakstīts tieši tas, ko varētu gaidīt pēc tā nosaukuma - pacientu un ārstu dzīve vēža slimnieku korpusā kādā slimnīcā kaut kur Uzbekistānā. Romāna galvenais varonis ir Oļegs Kostoglotovs, kam par prototipu Solžeņicins izmantoja sevi pašu - kādreizējs kareivis, kas pabijis Staļina nometnēs un tagad pakļauts mūžīgam izsūtījumam Uzbekistānā cīnās ar vēzi. Taču līdzās viņam ir arī tādi personāži kā Pāvels Nikolajevičs Rusanovs - tipisks Staļina laika aparāta darbonis, kura sirdsapziņa nav pati tīrākā, lai arī vienlaikus viņš pats sevi uzskata par maksimāli godīgu cilvēku. Vēl varoņu vidū izceļams ir Vadims, kurš gandrīz būtu kļuvis par izcilu zinātnieku-praktiķi, ja ne vēzis, kas viņam atstājis pēdējos mēnešus, un pusaudzis Djomka, kuram pagalam negribas zaudēt vēža saēsto kāju, bet vēl vairāk negribas zaudēt dzīvību.

"Doktors Živago", cik esmu dzirdējis, tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem divdesmitā gadsimta romāniem. Tā diezgan lielais apjoms tomēr mani bija kavējis līdz šim ar to iepazīties, turklāt kaut kur pa ausu galam biju dzirdējis, ka šis romāns esot šausmīgs un briesmīgs. Nez kāpēc biju domājis, ka šajā romānā runa varētu būt par kaut kādu briesmonīgu tipu, kas sgtrādā koncentrācijas nometnē. Proti, ka Živago varētu būt kās līdzīgs dakterim Mengelem. Taču izrādījās, ka ja šis romāns ir jebkādā veidā briesmīgs, tad tas ir - briesmīgi garlaicīgs.

Jāatzīst, ka tas nepavisam nav stilīgi, ka Solžeņicinam vispirms vajadzēja nomirt, un tikai tad es saņēmos izlasīt vismaz kaut ko no viņa darbiem, jo līdz šim diezgan daudz biju lasījis tikai par viņu, bet nevis "no viņa". Tagad vismaz kaut kādā mērā šis robs tiek aizlāpīts, un viņa pirmo ievērojamāko darbu esmu izlasījis.

Kas mani motivēja ņemt un lasīt vēsturisku romānu par Romas imperatoru Neronu, tas ir labs jautājums, uz kuru es pats diemžēl atbildēt nevaru. Varbūt - stulbums. Varbūt - zinātkāre. Katrā ziņā tuvākajā laikā, ja man rastos nepieciešamība izrādīt savas zināšanas par Senās Romas vēsturi, es varētu ar tām paspīdēt (vismaz kaut kādā mērā). Vienlaikus apzinos, ka visai drīz to visu atkal aizmirsīšu, jo nekā fenomenāli interesanta tur jau patiesībā nav. Romāna galvenās īpašības ir tādas, ka tajā salīdzinoši neitrālā stilā atstāstīti daži gadu desmiti no Romas vēstures - iekļaujot Tibērija, Kaligulas, Klaudija un Nērona valdīšanas laikus. Teikt, ka Nerons šeit iegūtu pilnīgi skaidru portretu, es laikam tomēr nevaru - jā, viņš netiek totāli demonizēts vai glorificēts, bet vismaz man saprast, kādā tad veidā funkcionē viņa galva, laikam jau neizdodas, un nezinu, vai es to vispār gribētu uzzināt. Protams, atstāstīt sižetu šeit būtu lieki - vari mierīgi apskatīties Wikipedia rakstu par attiecīgu Romas vēstures posmu un gūsi pietiekami pilnīgu priekšstatu.

"Mazais cilvēkbērns" ir viens no brāļu Strugacku darbiem, kas ietilpst tā sauktajā Pusdienas sērijā. Kā jau minēju iepriekš, es neko daudz no viņiem lasījis neesmu, un šis darbs ir tikai otrais viņu veikums, ko esmu izlasījis. Sižets te ir tāds, ka nākotnes cilvēki devušies uz kādu planētu, kuru paredzēts padarīt par apdzīvojamu, lai tur izmitinātu kaut kādu cilvēkiem draudzīgu civilizāciju, kuras pašas planēta Saules tuvojošās nāves dēļ ir tuvu savam galam. Taču izrādās, ka uz šīs it kā tukšās planētas tomēr ir dzīvība - divpadsmitgadīga puikas, kas patiesībā pēc izcelšanās ir zemietis veidā. Šis puika ir Mazais (jeb Kosmosa Mauglis, kā viņu dēvē angliskajā romāna nosaukumā), kuru uzaudzinājuši šīs planētas pastāvīgie iemītnieki, kas paši gan romānā nepārādās, bet par kuriem top skaidrs, ka visticamākais viņi nav humanoīdi, bet vai nu mikro vai makro būtnes, proti, izmērā pilnīgi nesalīdzināmi ar cilvēku un viņu tehnoloģijas ir simtiem un tūkstošiem reižu attīstītākas par cilvēkiem pieejamajām.

Nākas atzīties, ka es zinātniskās fantastikas lauciņā par izglītotu cilvēku sevi nosaukt nevaru - kā nekā "Pikniks ceļa malā" ir pirmais brāļu Strugacku darbs, ko esmu izlasījis. Un viens ir skaidrs - tas noteikti nebūs pēdējais, jo šis garstāsts-īsromāns ir neapšaubāmi viens no klasiskākajiem Sci/fi veikumiem, kas savā stilā un formā varētu būt radniecīgs arī Filipa K. Dika fantāzijām, lai arī pastāv būtiskas atšķirības starp Strugacku un Dika romānu konstruēšanas paradumiem.

Manas attiecības ar ZF literatūru nav tik tuvas, lai jebkuru šim žanram piederīgu darbu es būtu gatavs lasīt uzreiz un bez kritiskām domām. Un jo īpaši piesardzīga ir mana attieksme pret padomju zinātnisko fantastiku, droši vien tāpēc, ka sociālisma literatūrai tomēr ir pārmērīgi izteikta aizraušanās ar ideoloģijas iepīšanu tā sāktajā daiļliteratūrā. Un ar zinātnisko fantastiku visbiežāk vēl parādās otra problēma - to pārstāvošās grāmatas nereti ir diezgan naivas gan no mākslinieciskā, gan no tehnoloģiskā viedokļa. Attiecībā uz pēdējo gan pastāv neizbēgama dilemma - vai nu tu kā fantasts mēģini prognozēt nākotnes tehnoloģiskos brīnumus (kas parasti diez ko precīzi neizdodas), iztēlojoties, kā varētu attīstīties tagad tehnoloģijas, vai arī tu piedāvā pilnīgi fantastisku darbības vidi, kurā lasītājs nevarēs iekliegties - hā, te nu gan autors nošāvis buku, var just, ka viņš īstenībā no tehnikas neko nesaprot.

Klausoties kārtējo "Kino" albūmu, varu saskatīt vienu izteiktu šīs grupas plusu un mīnusu. Pluss ir tās diezgan lipīgās melodijas. Mīnuss ir šausmīgā vienveidība. Šķiet, ka Viktora Coja balss tembrs un dziedāšanas maniere varētu būt pie vainas - viņš visas dziesmas izpilda gandrīz vienādi.

"Trusīši un žņaudzējčūskas" bija viens no pirmajiem ne-bērniem domātajiem literārajiem darbiem, ar kuriem mani iepazīstināja mani vecāki. Mājās tas bija pieejams kaut kādā samizdata stila formātā - ja pareizi atceros, tā bija kaut kāda ļoti aizdomīgas kvalitātes kopija, kuras lapas nebija sastiķētas kopā. Varbūt, ka tā bija kopija no kaut kāda literatūras almanaha, kādi padomju laikos bija ļoti izplatīti, bet šajā situācijā tas nav svarīgi. Tāpat nav svarīgi tas, ka pārvērstu par teātra iestudējumu tajos pašos sen-senajos laikos to skatījos neatkarīgajā teātrī "Kabata" (ja atmiņa neviļ, žņaudzējčūskas tur bija zeķbiksēs tērptas sievieties).

Es nekaunos savas nezināšanas un nelepojos ar to. Es nekaunos savas muļķības un nelepojos ar to. Es neko nesapratu no leģendārās Andreja Tarkovska filmas "Spogulis". Lai šo filmu varētu saprast, to ir jāskatās daudzas reizes, tā man teica. Es šaubos, ka es to skatīšos daudzas reizes. Līdz ar to diez vai es to sapratīšu.

Если Владимиру Войновичу и удалось удивить меня этим своим романом, то это - годом его написания. Я почему-то решил, что данная чушь - это плод уже послесоветской эпохи, а оказалось, что нет - это самая что ни действительная антисоветчина. Сюжет у книги по идее весьма бредовый, если это вообще можно назвать сюжетом. Главный герой - прототипом которому судя по всему стал сам автор, получает возможность слетать в Москву середины 20-го века, что он и делает, и узнает, что там построен коммунизм с культом личности одного его бывшего приятеля, ну а втихоря народ ждет возвращение царя - весьма безжалостной сатиры на Солженицина. Хотя я и не явлюсь поклонником последнего, все же лишь то, что Солженицин немного переборщивает в своем самовосприятии не делает "Москву 2042" хорошей книгой. Моментами, конечно, смешно, но большую часть книга выше фелетона не тянет, ну а фелетон, по крайней мере в моем восприятии, это не самая стоящая литература. Больше, чем литературу для туалета данный роман собой предоставить мне не может.

A truly crazy book. That is the least realistic piece of Soviet literature I`ve read in my entire life. The author must have been on some weird communist drugs when he wrote that. I don`t say that this is a communist book, by no means it is anything like that but it is certainly much too crazy for me to understand it. The book seems to be going in 10 directions at the same time, not really wanting to say anything. I may be a little too old fashioned, but that`s not the kind of literature that I can appreciate - even "Ulysses" made more sense. Probably, had I taken my time and read it three times over again, I might have understood more. But I`m too lazy for that.

This is the first entry in this factoid in a new stage of my life. From now on I`m a married person - a fact that still seems very odd and slightly ungraspable to myself. I`m not sure that I feel very much different, but some things have changed and surely will change in my life.

This is a book I read as a part of my "learn the best from the soviets so you no longer would be an uneducated bafoon" project. Actually that`s the same story of book binding I mentioned here some weeks ago. This Bykov fellow seems to have been a Belarussian writer who specialized on WW2 stories, having been there himself. This one is about two partisans who want to escape from the Germans and locals following them but they don`t succeed and one of them dies in the end, while the other one starts cooperating with the Germans. What`s good about it is that it`s no black and white story, no one is completely good or completely bad, everyone has some concerns of his own that have made up him to be what he has become. What I didn`t like was the subject itself and the writing manner - a bit too trivial for my taste, that`s certainly not my cup of tea - this kind of writing. I guess I`d rather choose something more adventurous. I doubt that I`m going to read anything else by this writer in the upcoming years.

This is one of the books that I have bound myself. No, I haven`t started a new career in book binding but when I persuaded my mother to throw out some of the junk lying in the pantry next to my room (mostly that concerned old literary magazines from the soviet years) she wanted to cut out some of the contents and then have it bound in the form of books. Probably it wasn``t exactly the brightest idea for having a book bound costs more than simply buying a book. Anyhow, I decided to spare some costs and do a little binding of my own. First I tried it on Boris Pasternak`s "Doctor Zhivago" (which I intend to read at some time in the near future), and after that proved to be quite a success I bound some other stuff as well (and that was less of a success, of course). So what is a "widows` steam botat"? It`s a novel/long story written by a Soviet writer/mathematician who used a pseudonim that could be translated into English as "Miss Y". The story revolves mostly around several women living in a communal flat (a very typical case for the USSR). The main hero is a woman that has lost her entire family in WW2 and is now partly crippled herself. Then there`s four other women - a religous one, a physically advanced and rude one, a romantic one and one that had participated in the war herself and returned with a child who`s father wasn`t her husband who returned from the war quite late himself but he didn`t have the strength to start a new relationship with his wife, so he started drinking heavily until he got run over and killed by a tram (just like Berlioz in Bulgakov`s "Master and Margarita"). The story itself is nothing special - a typical everyday life of typical everyday persons, struggling to remain alive. There`s nothing particulary Soviet about it - there`s no communist pathos anywhere in sight, it`s just the life of the little people. I`m not sure whether I`m one of the little people myself, but the book comes off as a very sincere piece of literature, far from earth shattering, of course, but just as it`s the case with "Bednyy, bednyy Pavel" that I wrote about earlier - not the worst possible way to spend your time.

I wonder why is that - most of the writers who`s books I happen to read have Jewish origin? Still this novel hasn`t got much to do with Jews - "Before the mirror" is mostly an epistolary novel in the form of letters that Liza, a student at first and an aspiring painter later is sending to the love of her life - Konstantin, a man who wants to be a very important mathematician one day. At first the book is quite similar to Abbot`s "Daddy Long Legs", later on it covers mostly the subjects of emigration from Soviet Russia and of the hard life of an artist abroad. Sometimes it gets a bit preachy but at least it`s mostly free of patriotic gibberish (although Liza always has the urge to come home, she never does).

I have a book with some of this writer`s most famous plays (although to be quite honest I haven`t heard anything about this Edlis person), but I found it too troublesome to read all 8 plays included in the book thus I read just the half of it. First, there`s "Where`s your brother, Abel!" - a play for three persons where two of them were in a German concentration camp once, and one of them changed sides while the other one was the only honest person to survive - a typical Soviet piece of propoganda. Numero duo: "Mess for the Virgin" - a strange play where Joan of Arc wasn`t burned by the English but replaced by a different woman and after that got married yet she felt that a part of her was left in the fire and that she wasn`t herself anymore - a very strong play indedd. So is "The game of the shadows" - a dramatic piece about Cleopatra and her lovers. The last play I read was the "Solomennaja storozhka" - a silly Soviet styled comedy which doesn`t get too funny but serves its political goals. Therefore summary there are 2 good plays and 2 bad plays, so as a whole this is pretty average, although I admit that some talent from the author can be clearly felt yet the "obligatory content" doesn`t let him really spread his wings.

Since I did not get the meaning of this film at all I`ll just shit on my rules of fair-play and copy/paste here the plot summary for this film from the IMDb: "One of the greatest masterpieces of the 20th century, Sergei Parajanov`s "Color of the Pomegranate", a biography of the Armenian troubadour Sayat Nova (King of Song) reveals the poet`s life more through his poetry than a conventional narration of important events in Sayat Nova`s life. We see the poet grow up, fall in love, enter a monastery and die, but these incidents are depicted in the context of what are images from Sergei Parajanov`s imagination and Sayat Nova`s poems, poems that are seen and rarely heard. Sofiko Chiaureli plays 6 roles, both male and female, and Sergei Parajanov writes, directs, edits, choreographs, works on costumes, design and decor and virtually every aspect of this revolutionary work void of any dialog or camera movement."

Kino was one of the most important bands in USSR in 80`s and it still remains quite vital today, some 10 years after the bands singer died in a car crash. And you know what - the crash happened not far from here, in Latvia! It`s just so cool! It`s almost as if I was writing about a thing I saw with my very own eyes! On this album I found two songs that I was already familiar with - "Mom - Anarchy" is the best cut on the record for sure, having its roots in punk. I don`t really understand whether there`s some story line behind that song but it`s just cool enough that I don`t need any. Then there`s "Videli noch" which was also performed by "Zsob si zdub" - I probably have already mentioned it on my review of that bands album. As for the other songs, they aren`t bad but they do tend to get a bit monotonous, which is a chronical problem for Russian bands.

Despite the fact that Aitmatov is considered one of the best writers of the former Soviet Union this book left me cold. It probably was a sign of something when it was written, it would probably provoke some people, but nowadays it seems more dated than those 80`s pop songs "Duran Duran" loved to perform so much. The plot is quite advanced - it combines the unifying story of Akbara the she-wolf and her he-wolf with a very long name, apart from it there`s the life of an idealistic man who`s been thrown out of a christian seminary because of his new vision of god, then there are two shepards - a good one and a bad one (the good one is named Boston, while the other`s name was too complicated for my memory, I`m no expert of Kyrgiz names after all). All characters in the book seem somewhat flat, especially it goes for the inserted part about Jesus and Pilate (it can be clearly felt that Aitmatov thought of himself as the new Bulgakov). As a matter of fact the only thing I got from this book was a pessimistic feeling just because it`s very depressing, apart from that it seems a bit dull and boring, which clearly isn`t a particulary good sign of anything. Preachiness and dated content ruined everything for me.

I`m not sure whether you know that already but the sum of all fears may be smaller than every seperate fear. Or of all good qualities. In this film for instance we have brilliant authors of the script - Ilya Ilf and Evgeni Petrov who wrote "The 12 Chairs" and "The golden calf". It has Viktor Titov ("Hello, I`m your aunt!") doing the directing. It has a majestic company of actors - Oleg Tabakov, Zinovij Gerdt, Lev Durov, Jevgeni Leonov, Vladimir Basov, etc., etc. And yet it is a piece of crap. This is supposed to be satyre. But it`s both dated and stupid. As they used to say: "You`re no fun anymore!" Commie mumble-jumble about how everything turns to be better, better and even better every day in the world of communism. How problems of today will be a past tomorrow. Most of the jokes fall flatter than a tyre on bike after it got executed with an axe. Ok, there are some moments of light but they are overshadowed by everything around them, and the shade is darker than the light in this case. It`s just pathetic, what a waste of talent this film can be. It was done in 1971 and apart from some nice camera work, a few moments in some of the "sketches" and very good actors there`s nothing, I mean nothing it can offer.

I gotta say that I had already seen this film before, there`s nothing to deny. But since it was some time ago, and I didn`t have a factoid back then, let`s pretend I never saw this film before. Two ordinary Soviet guys (of the mid 1980s) accidentally land on a distant planet in the galaxy of Kin-dza-dza. The planet is quite weird. It`s run by a race called "Chetlanye" while the other people are considered as "Pacaki" on the basis of some stupid light thingy that doesn`t really say nothing. To get home they need to use a "gravicapa" but to run that thing they need matches. Being not careful enough they lose their matches and have to find an alternate method to get home. I`m not really quite sure whether I can write the story here because it`s too obscure on paper. But on screen it looks just fine. Of course, the alien planet looks very much like the earth, of course it`s basically social satyre, but I don`t really care for that for what it is - is a really fun comedy, a good entertainment, and it`s what I ask from a film like this. The jokes are usually funny, most of them seem original, and the acting is also good. T`is a heck of a comedy!

Yuri Norstein, a Russian animator and animation director was the evil mastermind behind this cartoon. If you haven`t seen the "Hedgehog in the fog" you`ll have no idea what this is all about, but here you have a cartoon that for the most time looks like it was a moving picture by a great artist and not just a collection of images out of a comic book. Would you like me to tell you the storyline? I`d do that in a second if I knew where to begin. First, there`s a little wolf that watches everything and steals a piece of paper from a poet, but that paper turns into a baby. Then there`s girl playing with a bull. Then there`s a fisherman. There`s a baby feeding from his mom`s breast. But it all doesn`t make much sense. Oh, I forgot about a little boy eating an apple and dreaming of himself sitting on a trea and sharing his apple to crows. Damn, does this sound weird. I bet you didn`t get the story. Well, in that case you got it. It`s beautifully animated, it`s totally strange, it`s what soviet animation sometimes was like and its what American animation rarely managed to be. It`s ART.

Many years have passed since I last saw it. Then it seemed kinda boring, too depressive and everything that goes with it. Now I say that it is truly great. A little sight on to the plotline - a scientist triest to transplant a part of humans genitals onto a dog but in an unexpected way the dog turns into a man. Where the problem lies - he becomes much worse as a man than he was as a dog. It seems possible that soon I will add it to my list of favourite movies.

No, no, no I don`t like films of this kind. From the very beginning it was clear what the ending would look like, everything that happened on the screen seemed fake as I don`t know what.

An action movie - at least it`s what it seems to be. What can I say? Most of it was nothing special, actually I didn`t find it that entertaining but towards the end it changed in the positive way. It sure ain`t that simple although characters are divided into black and white which doesn`t really appeal to me but that`s the case for most of the movies. Note on the overall rating: till something like 15 minutes before the end I was thinking to give it a 4 but at the end I found that it was not so bad after all.

At last I have seen my first Tarkovsky movie. I liked the ideas about the true goal in a man`s life, how nobody cares about the meaning of life when he`s happy, etc, etc. Visually the film also was strong, much more than you could expect from a Soviet film. What was not so good was the length - it was even more of a problem than in the case of Space Odyssey. What else? The dialogue was pretty crazy, most of the time it seemed that nobody spoke in full sentences, as if something was cut out. I also liked the scene with the rain both inside and outside the house. I should watch the Soderberg version to be able to compare which one I like most. And there`s also the book by Stanislav Lem. Therefore it`s not the final word you hear from `Solyaris` on this page.