Kazhes pierakstu burtnīca

Henrija Džeimsa "Skrūves pagrieziens" tiek uzskatīts par vienu no deviņpadsmitā gadsimta klasiskākajiem spoku stāstiem. Divi bērni kā eņģeļi nomaļā lauku pilī/muižā, jauna guvernante, kuras ieradusies par šiem bērniem gādāt, jo vecā mirusi dīvainos apstākļos. Klusēšana un puspatiesības, mīklaini apstākļi, kuru dēļ Mailsu - vecāko no bērniem - nevēlas pieņemt atpakaļ viņa līdzšinējā skola. Divi nezināmi stāvi, kurus guvernante reizēm ierauga, un par kuriem viņa jūt, ka tie mēģina tuvoties bērniem.

Aptuveni šādi es raksturotu šo īsromānu/garstāstu, ja manu pienākumu vidū ietilptu filmu reklāmas rullīšu veidošana. Tā kā šāda pienākuma man nav, tad šajā lapā rakstīšu nedaudz citādāk. Spoku stāsts, kurā nekas nenotiek, kurā spoki ir ļoti neskaidri personāži, kuru rīcība un motivācija man ne tikai nav skaidras, bet nav arī interesantas, laika stiepšana, neko jaunu nepasakot, lūk - galvenie šī darba komponenti. Es nezinu, iespējams, ka pirms vairāk kā simts gadiem šādu darbu varēja uzskatīt par kaut ko satriecoši spēcīgu. Tāpat iespējams, ka uz skatuves vai kino ekrāna šis stāsts iegūst pilnīgi citu dzīvi un spēj pārvērsties par baisu trilleri. Tikām uz papīra man tā šķita stipri tukša gvelšana, bezjēdzīga, nesaistoša. Vienīgais tās pluss ir neklišejiskā pieeja sižetam, taču saturiski "Skrūves pagrieziens" mani absolūti garlaikoja un nespēja nekādā veidā pierādīt, ka man būtu vērts iepazīties ar vēl kaut ko no Džeimsa daiļrades. Faktiski es gan šādu varbūtību neizslēdzu, ka došu viņam vēl kādu iespēju, bet mūsu pirmajā tikšanās reizē spēcīgas jūtas nav radušās.