Kazhes pierakstu burtnīca

"Nārnijas hroniku" droši vien vislabāk var raksturot kā trūcīgā cilvēka Gredzenu pavēlnieku. Ne velti tās autors Klaivs Sinkleirs Luiss bija arī Tolkiena draugs un kolēģis, kuram nedeva mieru T. bērnu grāmatu (ok - fantasy) panākumi un tad nu viņš radīja pats savu Vidusszemi, kuru viņš nosauca par Nārniju. Un līdzīgā veidā arī Nārnijas filmas ir trūcīgāka variācija par Gredzenu pavēlnieku. Tās tika filmētas vēlāk, tās (pirmās divas daļas vismaz) režisējis Jaunzēlandes režisors - tiesa, ne Pīters Džeksons, bet tāpat jaunzēlandietis, un tās arī saturiski ir labākajā gadījumā Gredzenu pavēlnieka atdarinājums.

"Princis Kaspiāns", kā pirms kāda laika secināju, nav viena no labākajām Nārnijas sērijas grāmatām, bet veids, kā tas tiek pārnests filmā, mani pavisam neuzrunā. Sāksim jau ar pašu Kaspiāna tēlu. Es nez kādēļ biju pārliecināts, ka viņam vajadzētu būt galveno varoņu vecumā, kā nekā viņu vismaz grāmatā onkulis Mirazs uzskata par bērnu, bet šeit izrādās, ka Kaspiānu atveido 1981.gadā dzimis aktieris - nepavisam ne pusaudzis. Es nojaušu, ka tas tiek darīts ar gudru ziņu, lai viņš labāk varētu piedalīties nākamajā un aiznākamajā filmās, bet man tas īpaši nepatīk. Tālāk - personāžiem vispār netiek veltīts nekāds laiks, lai arī filma tāpat ir divarpus stundas gara, mēs minimāli saprotam, kas un kāpēc ir telmārieši, kāpēc Kaspiāns nav vai ir tiesīgs kļūt par viņu valdnieku un tā tālāk. Cīņas ainas šajā filmā ir nedaudz mazāk bērnišķīgas kā pirmajā daļā, taču arī - nekas grandiozs. Ripičips pārvērties par absolūtu Šreka Runča zābakos kopiju - un nav jau brīnums, Endrjū Adamsons režisēja arī pirmos divus Šrekus, un filmas paliekošā vērtība ir vienāda ar nulli. Es patiešām ceru, ka trešo daļu veidos jēdzīgāki ļaudis.