Murphy

Semjuels Bekets ir viens no tiem autoriem, kurus es ļoti cienu, bet kurus iemīlēt man droši vien nav lemts. Un "Mērfijs" ir viens no tipiskākajiem šāda stila romāniem - mani savā ziņā valdzina veids, kā Bekets pasniedz šo stāstu par vīrieti, kas sāk strādāt par kopēju trako namā, taču no otras puses es šo stāstu īsti nespēju lasīt. Bekets ir vienlaikus ļoti asprātīgs un trāpīgs un - pārāk traks manai gaumei. Veids, kā viņš šo sižetu pasniedz, brīžiem ir pagalam grūti uztverams un stipri absurds, turklāt liela romāna daļa nekur neved, iesaistoties citiem personāžiem, kas mēģina atrast Mērfiju (līdzīgi kā sagaidīt Godo) - bez sevišķas jēgas un mērķa, protams. Vēl te piedalās Sīlija - Mērfija mīļākā, kura grib, lai Mērfijs atrod darbu un tad, kad viņš šo darbu ir atradis, viņš Sīliju pamet un pārvācas pilnībā dzīvot trako namā. Bet Sīlija pati pēc profesijas ir prostitūta, kas šādā romānā ļoti labi iederas. Personāži patiesībā jau šeit ir kolorīti un trāpīgām frāzēm Bekets bārstās vai ik uz stūra, bet ir tā, ka tas, kas ir labi desmit lappušu garumā, ne vienmēr ir labi divsimts lappušu garumā, un līdz ar to Mērfijs, trakais pacients Endons, Nīrijs, Vallijs, Kūnihenas jaunkundze un pārējie šie romāna varoņi diezgan ātri man sāk pārvērsties par tādu kā murgu - es jūtos sapinies Beketa tekstā un man nav īsti skaidrs, ko un kāpēc ar to iesākt. Protams, es saprotu, ka viņš bija ļoti labs Džoisa tradīcijas sekotājs (ne velti Bekets savulaik bija piestrādājis par Džoisa privātsekretāru), bet viens nu ir droši - Bekets ir viens no tiem autoriem, uz kuriem labāk ir atsaukties, nekā tos patiešām lasīt, jo pretējā gadījumā tava psihe var piedzīvot neatgriezeniskas pārmaiņas. Patiesībā, ja tava psihe tādas piedzīvos, mani tas sevišķi nesāpinās, bet ja tā izdarīs manējā - tad gan būs pilnīgi cita lieta.
2008-08-31
7.0
comments powered by Disqus