Kazhes pierakstu burtnīca

Pirmo reizi ieradies Rīgā, es biju patiešām pārsteigts. Man bija astoņi gadi un pirms tam lielākā pilsēta, ko biju redzējis, bija Ludza. Lai arī savā veidā es Ludzu joprojām mīlu, Rīga tomēr ir nedaudz cita mēroga pilsēta. Rīgā tu vari visu mūžu nodzīvot, tā arī neiepazinis personīgi nevienu cilvēku. Rīgā tu vari strādāt uzņēmumā, kur ir vairāk darbinieku nekā Ludzā iedzīvotāju. Rīgā tu vari iziet uz ielas pliks un neviens tev tāpat nepievērsīs ne mazāko uzmanību. Rīgā tu vari nomirt uz ielas un neviens tevi pat neapsegs ar vecu deķi. Un vienlaikus pēc vienas dienas Rīgā tev Ludzā vairs nav ko darīt.

Toreiz uz Rīgu mani aizveda tētis, kas mammai bija ieskaidrojis, ka tikai galvaspilsētā esot iespējams iegādāties kvalitatīvu skaņas pastiprinātāju, bet tie, ko pārdod Ludzas komisijas veikalā, esot tikai neveiksmīgs baltkrievu mēģinājums atdarināt vjetnamiešu oriģinālus. Patiesībā diskotēkās, kurās tētis spēlēja, nevienam nerūpēja tas, vai pastiprinātāju bija likuši kopā vjetnamiešu bērni vai baltkrievu babuļas. Diskotēku apmeklētājiem rūpēja tikai sekss, un tas pats rūpēja arī manam tētim. Uz Rīgu viņš brauca pie Gaļinas - resnas un neglītas sievietes no Ziemeļkaukāza, no kuras vienmēr nāca ceptu siera pelmeņu smaka - tāda nedaudz sāļa un depresiju uzdzenoša.

Ludzā droši vien pat katrs suns zināja, ka manam tētim Rīgā bija mīļākā vārdā Gaļina, taču mamma izlikās, ka uz viņu tas neattiecās, un varbūt, ka patiešām neattiecās. Viņai bija sava dzīve, tētim - sava. Viņa atrunām braucieniem uz Rīgu patiesībā nebija nekādas jēgas, jo viņš lieliski zināja, ka mamma viņu tāpat laistu pie mīļākās, taču vismaz ārēji tētis to nekad neatzina un izlikās, ka viņam nebūtu nekādas mīļākās, kas strādā Centrāltirgū par gaļas izcirtēju. Mammai bija viņas žurnāli, viņas politika un viņas ieroči. Tētim bija viņa diskotēkas un viņa sekss. Man bija astoņi gadi, īsās bikses un pirmais oktobrēna kaklauts. Vēl man bija mūžīga depresija un visdažādākie Roberta Smita plakāti pie sienas virs gultas.

Ne reizi vien man cilvēki ir teikuši, ka astoņos gados cilvēkam depresija nemaz nemēdzot būt. Tam esot jāsasniedz dzimumbriedums, pubertāte, tīņa protesta vecums. Taču no personīgās pieredzes varu teikt, ka depresija var pienākt kaut zīdaiņa vecumā, tas viss ir atkarīgs tikai no tā, cik vecs tu esi piedzimis. Ir cilvēki, kas piedzimst kā mazuļi, un ir cilvēki, kas piedzimst vecāki par lielāko kalnu. Es piedzimu kaut kur pa vidu, līdz ar to man depresija sākās līdz ar pirmo skolas dienu.

Ludzas pirmajā un vienīgajā vidusskolā mani neviens nemīlēja. Skolotāji mani uzskatīja par dumju puņķainu puiku, no kura nekad nekas nesanāks. Klasesbiedri mani uzskatīja par dumju un neglītu puņķainu bailuli, kurš nekad neiemācīsies pīpēt un kuram nekad nebūs mīļākās, sievas, draudzenes un laba darba un kurš vēl četrdesmit gadu vecumā būs nevainīgs kā Stīvs Kerels klasiskajā bijušās Amerikas komēdijā. Tagad, atskatoties uz savu dzīvi no augstāka lidojuma, man nākas atzit, ka viņi nekļūdījās. Un šāda reputācija man bija par spīti tam, ka mans tētis Ludzā bija labi ieredzēts, bet mamma - vietējās pašpārvaldes izpilddirektore. Droši vien arī mani vecāki zināja, ka no manis dižas jēgas nebūs, tāpēc arī viņi tik ļoti izmisīgi, par spīti abpusējām antipātijām, katru trešo dienu mēģināja tikt pie otra bērna.

Izņemot to vienīgo braucienu uz Rīgu es ar vecākiem ne reizes nekur kopā nebiju bijis. Kopā viņi nekur nebrauca, bet arī savos individuālajos braucienos viņi labprātāk iztika bez manas klātbūtnes. Es nebiju tas bērns, kuru varētu atrādīt partijas sekretāram. Es nebiju tas bērns, kuru varēja parādīt mīļākajai kā sava izcila genoma apliecinājumu. Es biju tas bērns, kuru varēja lieliski atstāt mājās pie televizora uz visu sestdienu-svētdienu, lai viņš vienatnē dirn un vēl vairāk notrulina savu jau tāpat nepavisam ne aso prātu.

Šajā situācijā droši vien loģisks būtu jautājums - kāpēc tad tētis mani paņēma toreiz līdzi uz Rīgu, kad man bija astoņi gadi, pārmainot visu manu pasaules uztveri un liekot man nākamajā dienā saplēst visas savas The Cure plates? Iespējams, tu pat domā, ka es visu šo situāciju esmu izdomājis, lai varētu tev nedaudz pagausties par savu grūto bērnību un ka uz Rīgu tētis mani veda katru nedēļu. Bet varbūt tu domā, ka es Rīgā nemaz astoņu gadu vecumā nenokļuvu, nekādas pārmaiņas nepiedzīvoju un joprojām neesmu ne reizi izbraucis no Ludzas. Vai varbūt es vispār neesmu no Ludzas un mans vārds nav ...., bet gan ..... un es dzīvoju ....... un savā ikdienas dzīvē tirgoju mobilos telefonus. Ja šādas ir tavas domas, man ir nedaudz skumji, bet ne vairāk. Man nav nepieciešams tev skaidrot, kā un kāpēc tētis mani paņēma uz Rīgu. Šis nav stāsts vērotāja reālisma garā, kur notikumu secība ir loģiska, personāžu attīstība - lineāra un adekvāta, bet dabas apraksti - faktoloģiski izmantojami. Nākamajā teikumā es tev varētu atzīties, ka kļavas tajā gadā auga ar saknēm uz leju, bet par mīlestību vajadzēja maksāt nodokli valsts kosmiskajam pāvestam trīs Ēģiptes dināru apmērā, un tu varēsi tikai pamāt ar galvu, man piekrītot. Tas ir vēl sliktāk nekā piedzīvojumu filmā, kur galvenais varonis var ar pieri izsist caurumu ķieģeļu sienā un nākošajā mirklī izspļaut kādu trāpīgu vienrindi.

Atvedis mani uz Rīgu, tētis mani atstāja dzelzceļa stacijā ar vārdiem: Tu, puika, man podus nesagāz, citādi sadošu pa sinusu, un pats nozuda tirgus virzienā, vai tā es vismaz pieņēmu, jo nezināju, kurā virzienā bija tirgus.

Tā kā es biju depresīvs astoņus gadus vecs bērns, nekur iet es neuzdrīkstējos un visu dienu nosēdēju stacijā. Es vēroju baložus, vecus vīrus ar saķepušām bārdām un smirdīgām biksēm, beļašu tirgotājas baltos uzsvārčos, kādu puiku bez rokām, kas ar kājas pirkstiem aizdedzināja cigareti, resnu strīpainu kaķi, sievieti ar lielām krūtīm un vēl lielāku ego, avīžu stendu, izsmēķus visapkārt atkritumu urnai, nekoptu palmu, jaunāko skaņu filmu reklamējošu plakātu.

Tētis man pakaļ ieradās pēc apmēram sešām stundām. Iesēdāmies viņa svaigajā un liegi smaržojošajā automašīnā ar atvāžamo jumtu un braucām atpakaļ uz Ludzu, atpakaļ pie sviedriem, atpakaļ pie zviedriem, atpakaļ pie nekaunīgajiem klasesbiedriem.

Šī diena izmainīja manu mūžu. Šajā dienā pieredzētais lika man kļūt par anarhistu. Šīs dienas dēļ es ziedoju savu dzīvību šodien uz šī altāra. Nevis notikumi un fakti, kas tevi konfrontē, nosaka tavu ceļu, bet gan pats tavs ceļš. Šis ir pēdējais šī stāsta teikums un pirmais teikums kādā citā stāstā, kuru es nezinu.