Diary of a Nobody
Īsti pat nezinu, kā šī romāna nosaukumu iztulkot latviešu valodā. "Neviena dienasgrāmata" kaut kā neskan. "Kādas niecības dienasgrāmata" - pārāk nicinoši. Droši vien tieši tāpēc (cik man zināms) latviešu izdevums šai grāmatai nav pieejams. Ja jau pat nosaukumu nevar iztulkot, kur nu vēl visu grāmatu. Lai gan patiesībā tīri kā vieglā lasāmviela, teiksim, vilcienā šis romāns būtu ļoti pat labs.
Grosmits nemaz nemāna lasītāju, nosaucot šo darbu par "Diary of a nobody", jo tās galvenais varonis Čārlzs Pūters patiešām ir diezgan tipisks nekas. Viņš pārstāv to tradicionālo Anglijas vidusšķiras daļu, kura ir daudz par snobisku savam sabiedriskajam un finansiālajam stāvoklim un daudz par garlaicīgu, lai varētu šo savu stāvokli uzlabot. Varētu teikt, ka Pūters ir veiksmīgāka variācija par vairumu galvenā varoņa radinieku Orvela "Keep the aspidirsta flying" - te runa ir par to pašu ierēdniecību/klerku kategoriju, kura nespēj neko jaunu radīt, bet uzskata sevi par pietiekami intelektuālu, lai varētu skatīties no augšas uz "vienkāršajiem" cilvēkiem. Čārlzs Pūters savā uzvedībā man gan vēl atgādina kaut ko pavisam citu - proti, Deividu Brentu no "The Office". Es, protams, nezinu, vai Džervēss un Mērčants bija ietekmējušies no pūterisma, radot Brenta tēlu, bet līdzības šeit netrūkst, it īpaši kas attiecas uz galvenā varoņa paša novērtējumu savai humora izjūtai. Proti, Pūters regulāri ar lielu prieku atstāsta dienasgrāmatā dažādus jokus, ko viņš ir izteicis sarunās ar saviem draugiem un kurus viņš pats uzskata par vienkārši izciliem, lai gan praktiski tie ir vienkārši trula un ne sevišķi attapīga vārdu spēle.
Pūteram ir arī sieva Kerija, kura ir lielā mērā vēl aprobežotāka kā viņš pats un dēls Viljams, kurš izlēmis pārsaukties par Lūpinu, lai būtu oriģinālāks. Šis dēls sameklē sev par sevi gandrīz desmit gadus vecāku tuklu līgavu un viņam ir pastāvīgas problēmas ilgaku laiku noturēties vienā darba vietā.
Apmēram šādi ir šī īsā romāna sižetiskie apstākļi. Humors tajā lielākoties ir diezgan naivs, tas nu ir jāatzīst, bet tāds labdabīgs, un Grosmita smiekli par viņa varoņiem kopumā ir draudzīgi (lai arī praktiski, protams, Pūteram līdzīgi cilvēki ir tik kaitinoši, cik vien iespējams). Šī nav nekāda sevišķi augsta māksla un par literatūras pērli es to nenosaukšu, tas ne tuvu nav tas humora līmenis, ko "Trīs vīros laivā" sasniedza Džeroms, bet tas nav arī īsti slikts, vienkārši - nekas īpašs.
Grosmits nemaz nemāna lasītāju, nosaucot šo darbu par "Diary of a nobody", jo tās galvenais varonis Čārlzs Pūters patiešām ir diezgan tipisks nekas. Viņš pārstāv to tradicionālo Anglijas vidusšķiras daļu, kura ir daudz par snobisku savam sabiedriskajam un finansiālajam stāvoklim un daudz par garlaicīgu, lai varētu šo savu stāvokli uzlabot. Varētu teikt, ka Pūters ir veiksmīgāka variācija par vairumu galvenā varoņa radinieku Orvela "Keep the aspidirsta flying" - te runa ir par to pašu ierēdniecību/klerku kategoriju, kura nespēj neko jaunu radīt, bet uzskata sevi par pietiekami intelektuālu, lai varētu skatīties no augšas uz "vienkāršajiem" cilvēkiem. Čārlzs Pūters savā uzvedībā man gan vēl atgādina kaut ko pavisam citu - proti, Deividu Brentu no "The Office". Es, protams, nezinu, vai Džervēss un Mērčants bija ietekmējušies no pūterisma, radot Brenta tēlu, bet līdzības šeit netrūkst, it īpaši kas attiecas uz galvenā varoņa paša novērtējumu savai humora izjūtai. Proti, Pūters regulāri ar lielu prieku atstāsta dienasgrāmatā dažādus jokus, ko viņš ir izteicis sarunās ar saviem draugiem un kurus viņš pats uzskata par vienkārši izciliem, lai gan praktiski tie ir vienkārši trula un ne sevišķi attapīga vārdu spēle.
Pūteram ir arī sieva Kerija, kura ir lielā mērā vēl aprobežotāka kā viņš pats un dēls Viljams, kurš izlēmis pārsaukties par Lūpinu, lai būtu oriģinālāks. Šis dēls sameklē sev par sevi gandrīz desmit gadus vecāku tuklu līgavu un viņam ir pastāvīgas problēmas ilgaku laiku noturēties vienā darba vietā.
Apmēram šādi ir šī īsā romāna sižetiskie apstākļi. Humors tajā lielākoties ir diezgan naivs, tas nu ir jāatzīst, bet tāds labdabīgs, un Grosmita smiekli par viņa varoņiem kopumā ir draudzīgi (lai arī praktiski, protams, Pūteram līdzīgi cilvēki ir tik kaitinoši, cik vien iespējams). Šī nav nekāda sevišķi augsta māksla un par literatūras pērli es to nenosaukšu, tas ne tuvu nav tas humora līmenis, ko "Trīs vīros laivā" sasniedza Džeroms, bet tas nav arī īsti slikts, vienkārši - nekas īpašs.
2008-09-12
comments powered by Disqus