Kazhes pierakstu burtnīca

Reti kura filma mūsu "kompānijā" (tas ir - draugu lokā, nevis darbavietā) ir sacēlusi tādas pretrunīgas diskusijas kā "In Bruges". Viss sākās ar to, ka filma tika izreklamēta kā jauna kriminālkomēdija Gaja Ričija "Lock, Stock and Two Smoking Barrels" stilā. Tad Ziņģis to noskatījās un nodēvēja par vienu no garlaicīgākajām filmām, ko viņam jebkad nācies redzēt, un ko nekādā ziņā neesot vērts skatīties. Kad pagājušo svētdien to skatījāmies pie Rustānovičiem, izrādījās, ka daļai tā patika, daļai nepatika, bet vēl principiāls jautājums bija par to, vai šī filma ir vai nav uzskatāma par komēdiju. Lai arī man ļoti gribētos par to mazliet tagad padiskutēt, to nedarīšu.

Tātad - ir divi algoti slepkavas. Kens, vecākais no viņiem (Brendans Glīsons), ir saprātīgs un savu darbu uztver par tīri normālu. Rejs, jaunākais, ir pamatīgi aptaisījies, jo veicot veiksmīgu atentātu pret kādu mācītāju, nejauši nogalinājis arī mazu zēnu. Tagad Harijs viņus abus ir nosūtījis uz Beļģijas mazpilsētu Brigi, lai viņi tur atsēžas, kamēr apstākļi nomierinās. Rejam viduslaiku romantiskā pilsētiņa ar tās kanāliem un vecajām ēkām ir viena vienīga sūdu bedre, tikām Kens mēģina uz šo situāciju skatīties no gaišās puses. Sižeta sarežģījumu līdzās Reja pašpārmetumiem par to, ka viņš nogalinājis nevainīgu bērnu, rada kārtējais norādījums no Harija, kas šajā pilsētā ir jāizdara, un līdz ar to jautājums no tīri tehniska pārvēršas par ētisku (cenšos pārmērīgi neizplūst sižeta detaļās, lai nesabojātu tev un sev prieku par šo filmu).

Uzskaitīsim, kur ir šīs filmas galvenie plusi:
(1) Brige kā darbības vieta - šī filma vienlaikus ir tāda kā Briges reklāma un uz tās fona varoņu pārdzīvojumi iegūst gluži citu nokrāsu;
(2) Lielisks aktieru ansamblis. Tas gan vispār britiem ir raksturīgs, ka fenomenālu aktieru viņiem ir vienkārši tonnām. Šeit pat nezinu, kurš ir labākais - Glīsons kā Kens, Kolins Ferels kā Rejs vai Ralfs Fīnss kā Harijs;
(3) Dialogi. Ne velti Mārtins Makdona ir pēdējās desmitgades ievērojamākais īru dramaturgs, vairākas kura lugas uzvestas arī Latvijā - viņš lieliski zina, kā rīkoties ar vārdiem, un nekautrējas šos pašus vārdus likt lietā. Gandrīz katrs teikums šajā filmā ir pelnījis tikt saukts par citātu. Satriecoša ir Hlojas un Reja saruna par to, ar ko katrs no viņiem nodarbojas.
(4) Varoņi. Lai arī cilvēciskoti slepkavas mūsdienu kino nav nekas jauns un pat to pašu Ferelu pavisam redzēju kļūstam par slepkavu un nespējam ar to īsti samierināties Vudija Alena "Kasandras sapnī", bet šeit abi centrālie tēli ir patiešām satriecoši uzrunājoši. Viņi nav simpātiski (pēc idejas). Viņi nav gudri (pilnīgi noteikti). Un tomēr just pret viņiem vienaldzību tu kā skatītājs (vai pareizāk - es kā skatītājs) nevari;
(5) Katras mazākās detaļas iederība kopējā puzlē un kopējā stāstā. Labākais šajā filmā ir nianses, ieskaitot "This is for killing John Lennon" un vēlāko atzinumu, ka kanādieši Lenonu nav nogalējuši.
Ja tu vēl nesaprati - man šī filma ļoti patika. Un es pat teikšu vēl vairāk - es to būtu gatavs likt vienā plauktiņā ar "Pulp Fiction", lai arī šī filma savā būtībā ir daudz nopietnāka par Tarantino slavenāko darbu. Šeit atrodas vieta gan ļoti skumjām un godīgām epizodēm (kuras šeit dominē), gan fenomenāli asprātīgiem tekstiem, gan atbildes meklējumiem uz jautājumu - kā atšķirt dzīvi no elles un no Šķīstītavas.
Nobeigumā tomēr pārkāpšu savu solījumu (kā vienmēr) un noprecizēšu savas domas, kas attiecas uz filmas žanru. "Komēdija" šeit, protams, tomēr nav tas labākais vārds, jo tā paredz komismu, bet pašidentifikācijas krīzē esoši algoti slepkavas, kas mokās ar sirdsapziņas pārmetumiem, nav paši "komiskākie" personāži, ko varu iedomāties (vismaz šajā filmā tie tādi nav). Šī filma nav "funny", bet tā ir "witty", ja tu uztver, ko es vēlos ar to teikt, un tajā netrūkst politnekorektu, žiletei līdzvērtīgu asprātīgu dialogu. Īsi sakot - viena no labākajām filmām, ko šogad esmu redzējis, ja ne pati labākā.