Kazhes pierakstu burtnīca

Hmm, nupat ievēroju, ka pēc idejas šo grāmatu varētu tikpat labi pieskaitīt Francijai kā Īrijai, jo oriģinālā Bekets to uzrakstīja franciski un Parīzē tā arī pirmo reizi tika izdota, līdz ar to angliskā versija ir tikai tulkojums (kuru gan veica pats Bekets, un tomēr oriģināls tas nav), tā ka man nevajadzētu sevišķi pārdzīvot, ka "Melouns mirst" lasīju krieviskajā tulkojumā (latviešu valodā, šķiet, līdz šim izdevumus piedzīvojuši vien "Godo gaidot" - Karogā, un "Mērfijs").

Kā jau tas vispār raksturīgs Beketa daiļradei, "Melouns mirst" nav tas pats vieglāk lasāmais un uztveramais romāns, un sižets tajā ir stipri iepīts nesižetā. Grāmatas stāstnieks ir Melouns, kas lēnam mirst vai nu slimnīcā vai trakonamā, vai cietumā, to ir grūti pateikt, kur tieši. Viņš guļ gultā augu dienu un nakti, jo nespēj piecelties (lai arī to īpaši nemēģina) un apraksta to, kas (ne)notiek viņam apkārt un to, kas (ne)noticis ar viņu (vai ne ar viņu, bet ar kādu citu) pagātnē. Sevišķu baudu man šādu aprakstu lasīšana diezgan droši nesagādāja - pārāk garlaicīgs lielos daudzumos man šķiet tas veids, kā Bekets uzbur savu absurda pasauli, lai arī atsevišķas detaļas un epizodes šeit ir ļoti spēcīgas. Tradicionālā Beketa manierē galvenais varonis savā stāstījumā nespēj turēties pie domas, nepavisam nav pārliecināts par to, ko viņš attiecīgajā brīdī apgalvo un visu laiku ir gatavs atkāpties par kādiem dažiem punktiem atpakaļ, lai nonāktu vēl lielākā neskaidrībā nekā tur, kur viņš patlaban atrodas. Romānā netrūkst diezgan dīvainu (un šķebinošu) seksuāla rakstura ainu aprakstu, ieskaitot neerekta veca vīrieša dzimumorgāna "ielocīšanu" vecā un neienteresētā sievietes dzimumorgānā, spriedelējumus par incestu un tamlīdzīgi. Vispār šis romāns ir otrā daļa Beketa darbu triloģijā, taču es nedomāju, ka mana nepareiza pieeja šo darbu secībai šajā gadījumā varētu būt kritiska. Diez vai Bekets sevišķi vēlējās, lai viņa grāmatas lasītu pareizā secībā, pretējā gadījumā viņš arī romānu saturu būtu rakstījis PAREIZĀ secībā, bet šeit viss ir vienā pamatīgā putrā un galvenais varonis tikai vienā brīdī tā starp citu piemin, ka viņam savulaik gadījies nogalināt sešus cilvēkus, un ar slepkavībām (nekādi nemotivētām) šis romāns arī beidzas. Nekādu dižu prieku no tā lasīšanas es neguvu, lai arī, kā jau minēju, tas ir gana savdabīgs un savā absurdā pārliecinošs.