Kazhes pierakstu burtnīca

Virdžīnijas Vulfas "Orlando" ir viena no tām grāmatām, kuras es gribētu, lai man tās būtu patikušas, bet kuras man patiesībā tomēr nav patikušas. Vulfa bija tik ievērojama rakstniece, kurai tik daudzās ziņās bija taisnība, viņa labi cīnījās par sievietes tiesībām (man nav ar to nekādu problēmu), un tā tālāk. "Orlando" sižeta apraksts mani ieintriģēja - par kādu cilvēku vārdā Orlando, kas līdzīgi Dorianam Grejam nenoveco, turklāt vēl kādā savas dzīves brīdī ņem un pārvēršas par sievieti, un tad dzīvo gadsimtiem ilgi. Mani saista tāds maģiskais reālisms, un mani interesēja, ko tad Vulfa būs ar šo materiālu izdarījusi. Izrādījās - ne pārāk daudz.

Patiesībā mani tas pat nedaudz biedē - "Orlando" vēl skaitās viens no viņas vieglāk lasāmajiem romāniem un vieglāk uztveramajiem, bet man tas nepavisam nelikās viegli lasāms un uztverams, kas liek domāt, ka vai nu es esmu nedaudz par neattīstītu, vai arī šis romāns patiešām nav diez ko aizraujošs. Mani neienteresēja viņas galvenais varonis (pasniegts it kā daudz maz simpātiskā veidā, bet diezgan bezpersonisks un var just, ka pašai Vulfai vairāk rūp idejas, ko viņa mēģina izpaust šajā darbā, nevis veids, kā viņa to dara), ar savām ļoti plašajām iespējām spēlēm ar dažādiem laikmetiem un dažādām situācijām Vulfa apgājās ļoti taupīgi un neko diži atmiņā paliekošu no tā neizveidoja. Šī nav no tām grāmatām, ko es gribētu vēl kādreiz pārlasīt un mēģināt to izprast labāk, mani tā atstāja tik vēsu, ka tas gluži vienkārši nešķistu loģiski.