A Maggot

Ar Džonu Faulzu manas attiecības sākās ar "Kolekcionāru", kas man lika šo rakstnieku sākt cienīt ļoti lielā mērā. Vēl bija "Franču leitnanta draudzene", kas arī bija laba, bet tālāk viņš man vairākkārt lika vilties, un es biju guvis pārliecību, ka Faulzam veiksmīgi darbi mijās ar neveiksmīgākiem, turklāt tieši otrās kategorijas bija vairāk. "Tārps" nevarēja visu apgriezt otrādi - tas nepadarīja "Mantisu" labāku, bet tas man atgrieza ticību, ka manis nelasīto šī rakstnieka darbu vidū varētu atrasties vēl kāds šedevrs.

Šis ir pseidovēsturisks romāns par to kā jāj pieci cilvēki, par to, kas ir šie pieci cilvēki un par to, kur ir realitātes robežas. Tā darbība norisinās, ja nemaldos, 17.gadsimta Anglijā, un kāds vārdā nenosaukts augstmanis četru cilvēku pavadībā ir devies kādā pasākumā, kura īsto mērķi viņš nevienam no saviem ceļabiedriem nav atklājis. Ok, varētu būt, ka vienam tomēr ir, bet tas ir viņa mēmais kalps. Pārējie trīs ir - prostitūta, vadošs aktieris un nevadošs aktieris. Pēc tam, kad augstmanis ir mīklainos apstākļos pazudis, pēc viņa tēva pavēles tiek sākta izmeklēšana un izmeklētājam atklājas viena sīpola kārta pēc otras (dažādu iesaistīto personu versijas par notikušo), kurā dīvainā kārtā loma ir nevis meliem, bet gan tam, kam katrs no šiem cilvēkiem tic un ir spējīgs ticēt, lai gan nē - arī bez meliem tur neiztikt.

Kāpēc šis romāns man patika? Pirmkārt, tāpēc ka es to izlasīju vienā elpas vilcienā. Ne tādā ziņā, ka šausmīgi ātri, bet tādā ziņā, ka katru reizi, kad sāku lasīt, bija neiespējami atrauties. Otrkārt, man patika viss veids, kā tas tika pasniegts un veids, kādā Faulzs mani kā lasītāju ievilka savā darbā. Treškārt, neliela noslēpumainības un neskaidrības deva romānam gandrīz vienmēr nāk tikai par labu.

Nezinu, kas tieši man liek teikt, ka šis romāns ir ģeniāls, bet tieši to es tagad teikšu - tas ir ģeniāls.
2008-10-12
8.5
comments powered by Disqus