Journey to the Center of the Earth
Vai tu kādreiz esi aizdomājies, ka ikviena grāmata, ko tev nācies lasīt, ir balstīta uz patiesiem faktiem? Ka grāfs Monte Kristo savulaik patiešām ir dzīvojis? Ka kaut kur Londonā savulaik darbojās Šerloks Holmss? Ka Jānis Godiņš nav tikai slimas fantāzijas auglis?
Es par to nekad neesmu aizdomājies, bet filmas "Ceļojums uz Zemes centru" veidotāji ielika saviem varoņiem galvās domas, ka Žila Verna romāns "Ceļojums uz zemes centru" bija balstīts uz patiesiem faktiem. Nezinu, kāpēc tieši šis romāns - tikpat labi viņi būtu varējuši šādu domu ielikt "Cik tur dienām gaisa balonā" vai "Apkārt pasaulei 80 dienās" (to laikam pārāk bieži jau ekranizējuši), bet tā nu sanāca, ka Brendans Freizers (kuru es uzskatu par vienu no sviestainākajiem Holivudas aktieriem) komplektā ar sīko puiku no "Tilta uz Terabitiju" dodas uz Īslandi (ar garo Ī), lai tur uzmeklētu tuneli, pa kuru var nokļūt zemes centrā. Nezinu, vai Verna laikos zināšanas par Zemes struktūru bija tiešām tik sliktas vai arī viņš vienkārši bīdīja alternatīvu hipotēzi, tas man ir vienalga, bet viens ir skaidrs - šīs filmas galvenā problēma nav notiekošā nepietiekamajā ticamībā.
Galvenā problēma te neapšaubāmi ir sajūtā, ka viss, ko tev kā skatītājam pasniedz, ir absolūts sviests. Te klišejas klājas viena uz otras vienkārši grēdās (vienīgais, kā te pietrūkst, ir kāds ļaunais varonis) - personāži ir aptuveni tikpat oriģināli kā tie diski, ko tirgo(ja) Latgalītē. Pēc idejas droši vien filma pamatā domāta, lai to baudītu trijās dimensijās, jo divās tā vienkārši sakoja. Tā nebija aizraujoša, tā nebija gudra, tā nebija smieklīga, tā nebija emocionāla un tā pat nebija vizuāli satriecoša. Manā izpratnē tā bija tieši tāda veida filma, no kurām vajadzētu izvairīties pa gabalu. It īpaši šokējoši to bija skatīties pēc tam, kad mēs bijām atkārtoti noskatījušies patiešām lielisko "Once" - apliecinot to, ka ne jau ieguldītie miljoni rada labu filmu, bet gan ieguldītā mīlestība. Šajā filmā no mīlestības nebija ne vēsts, un es jau arī nebrīnītos - "lieliskais" Freizers (kurš šeit ir tikpat bezjēdzīgs kā jaunākajā "Mūmijā") bija šīs filmas producents.
Es par to nekad neesmu aizdomājies, bet filmas "Ceļojums uz Zemes centru" veidotāji ielika saviem varoņiem galvās domas, ka Žila Verna romāns "Ceļojums uz zemes centru" bija balstīts uz patiesiem faktiem. Nezinu, kāpēc tieši šis romāns - tikpat labi viņi būtu varējuši šādu domu ielikt "Cik tur dienām gaisa balonā" vai "Apkārt pasaulei 80 dienās" (to laikam pārāk bieži jau ekranizējuši), bet tā nu sanāca, ka Brendans Freizers (kuru es uzskatu par vienu no sviestainākajiem Holivudas aktieriem) komplektā ar sīko puiku no "Tilta uz Terabitiju" dodas uz Īslandi (ar garo Ī), lai tur uzmeklētu tuneli, pa kuru var nokļūt zemes centrā. Nezinu, vai Verna laikos zināšanas par Zemes struktūru bija tiešām tik sliktas vai arī viņš vienkārši bīdīja alternatīvu hipotēzi, tas man ir vienalga, bet viens ir skaidrs - šīs filmas galvenā problēma nav notiekošā nepietiekamajā ticamībā.
Galvenā problēma te neapšaubāmi ir sajūtā, ka viss, ko tev kā skatītājam pasniedz, ir absolūts sviests. Te klišejas klājas viena uz otras vienkārši grēdās (vienīgais, kā te pietrūkst, ir kāds ļaunais varonis) - personāži ir aptuveni tikpat oriģināli kā tie diski, ko tirgo(ja) Latgalītē. Pēc idejas droši vien filma pamatā domāta, lai to baudītu trijās dimensijās, jo divās tā vienkārši sakoja. Tā nebija aizraujoša, tā nebija gudra, tā nebija smieklīga, tā nebija emocionāla un tā pat nebija vizuāli satriecoša. Manā izpratnē tā bija tieši tāda veida filma, no kurām vajadzētu izvairīties pa gabalu. It īpaši šokējoši to bija skatīties pēc tam, kad mēs bijām atkārtoti noskatījušies patiešām lielisko "Once" - apliecinot to, ka ne jau ieguldītie miljoni rada labu filmu, bet gan ieguldītā mīlestība. Šajā filmā no mīlestības nebija ne vēsts, un es jau arī nebrīnītos - "lieliskais" Freizers (kurš šeit ir tikpat bezjēdzīgs kā jaunākajā "Mūmijā") bija šīs filmas producents.
2008-10-25
comments powered by Disqus