The Child in Time
"Child in Time", manuprāt, ir viena no labākajām "Deep Purple" dziesmām. Taču tas automātiski nenozīmē, ka "The Child in Time" ir viens no labākajiem Makjuena romāniem. Taču patiesībā - nozīmē gan. Dīvaini? Nebūt nē.
Kas ir šī Makjuena romāna galvenā priekšrocība pār citiem viņa darbiem (ko pēdējā laikā esmu lasījis ievērojami vairāk nekā būtu prātīgi darīt), ir tā daļēji fantastiskā, daļēji antiutopiskā atmosfēra. Proti, tā vismaz atšķiras no citiem šī autora darbiem, un tāpat man patīk veids, kādā viņš tajā balansē starp iespējamo un neiespējamo, pārmērīgi neaizraujoties ne ar vienu, ne ar otru. Romāna galvenais varonis ir Stīvens, kas iztiku pelna kā grāmatu bērniem autors, lai arī viņš sākotnēji nemaz nebija domājis par tādu kļūt. Un vēl jo vairāk viņš nebija domājis, ka kādu reizi tirgū viņam pazudīs trīs gadus vecā meita, kā rezultātā sabruks viņa laulības dzīve un padarīs viņu tikai nosacīti funkcionālu. Taču tieši šādi atgadās, un Stīvenam nākas mainīties. Viņš tomēr nemainās tik ļoti kā viņa kādreizējais patrons, kas ņem un iegrimst bērnībā un vēlas dzīvot kā desmit gadus vecs zēns (taču šajā romānā vīrieša pārvēršanās par bērnu netiek pasniegta gluži kā šizofrēnija).
Ievērojot to, ka Makjuens mani vispār ne pārāk interesē un es viņā neko TĀDU atrast nevaru, šis romāns šķiet man viens no labākajiem viņa veikumiem. Vispār statistikas labad varu pieminēt, ka šis ir sestais viņa darbs, ko esmu izlasījis, un visus līdz šim esmu novērtējis robežās no 6.5 līdz 7.5. Domājams, ka arī "Child in time" ārpus rāmjiem neizies, lai arī to droši vien šajā sarakstā ierindotu pirmajā vietā un man faktiski patika veids, kādā Makjuens runāja par laiku, tas bija spēcīgi, bet izcilu rakstnieku es viņā tā arī neesmu spējis saskatīt.
Kas ir šī Makjuena romāna galvenā priekšrocība pār citiem viņa darbiem (ko pēdējā laikā esmu lasījis ievērojami vairāk nekā būtu prātīgi darīt), ir tā daļēji fantastiskā, daļēji antiutopiskā atmosfēra. Proti, tā vismaz atšķiras no citiem šī autora darbiem, un tāpat man patīk veids, kādā viņš tajā balansē starp iespējamo un neiespējamo, pārmērīgi neaizraujoties ne ar vienu, ne ar otru. Romāna galvenais varonis ir Stīvens, kas iztiku pelna kā grāmatu bērniem autors, lai arī viņš sākotnēji nemaz nebija domājis par tādu kļūt. Un vēl jo vairāk viņš nebija domājis, ka kādu reizi tirgū viņam pazudīs trīs gadus vecā meita, kā rezultātā sabruks viņa laulības dzīve un padarīs viņu tikai nosacīti funkcionālu. Taču tieši šādi atgadās, un Stīvenam nākas mainīties. Viņš tomēr nemainās tik ļoti kā viņa kādreizējais patrons, kas ņem un iegrimst bērnībā un vēlas dzīvot kā desmit gadus vecs zēns (taču šajā romānā vīrieša pārvēršanās par bērnu netiek pasniegta gluži kā šizofrēnija).
Ievērojot to, ka Makjuens mani vispār ne pārāk interesē un es viņā neko TĀDU atrast nevaru, šis romāns šķiet man viens no labākajiem viņa veikumiem. Vispār statistikas labad varu pieminēt, ka šis ir sestais viņa darbs, ko esmu izlasījis, un visus līdz šim esmu novērtējis robežās no 6.5 līdz 7.5. Domājams, ka arī "Child in time" ārpus rāmjiem neizies, lai arī to droši vien šajā sarakstā ierindotu pirmajā vietā un man faktiski patika veids, kādā Makjuens runāja par laiku, tas bija spēcīgi, bet izcilu rakstnieku es viņā tā arī neesmu spējis saskatīt.
2008-10-29
comments powered by Disqus