Wall-e
Ar "Pixar" situācija ir nedaudz līdzīga kā ar Džūdas Apatova filmām. Proti, visi tās slavē un dēvē par labāko lietu šai pasaulē kopš Hamfrija Bogarta un kartupeļu biezputras izgudrošanas, bet es kaut ko nesaprotu. Droši vien, ka drūmais, ciniskais, neromantiskais un savā būtībā ļoti ļaunais Žakē vispār nav īstā mērķauditorija multfilmām. Iespējams, es esmu vecs sakārnis, kas zaudējis savu saskarsmi ar bērnību, īsti nezinu.
"Wall-e" ir multfilma par kādu mazu robotu, kas vēl 700 gadus tālā nākotnē nodarbojas ar atkritumu savākšanu, ko atstājuši man līdzīgie draņķagabali, kas paši pārcēlušies uz dzīvi kosmosā līdz laikam, kamēr Zeme būs attīrīta no atkritumiem un atkal piemērota dzīvošanai. Mazais Wall-e ir pēdējais sava veida robots, kas joprojām turpina veikt sev uzticēto nepaveicamo uzdevumu. Viņa vienīgais draugs ir tarakāns, kurš arī nenoskaidrotu iemeslu dēļ ir viens (kas šķiet visai dīvaini, ievērojot to, ka tarakānu mūža ilgums, cik man zināms, nav neierobežots, un no otras puses tarakāni ir diezgan dzīvotspējīgi, kā to apliecina arī šī multfilma, kurā tarakānu vairākkārt gandrīz likvidē, bet tas mīklainā kārtā izdzīvo). Un vienīgais hobijs Vollijam ir vākt atkritumos atrastas skaistas lietas, kas liecina par cilvēces pagātnes skaistākajiem brīžiem - vecus ierakstus, dārza rūķus utt. Bet tad Vollija dzīvē ienāk IEVA - robots, kas atsūtīts meklēt augu pasaules paraugus uz Zemi no lielā kosmosa kuģa, kur mitinās izdzīvojušie cilvēki. Un vienlaikus Vollijs atrod augu.
Tad sākas action (ok, ne gluži "gaļa", bet tomēr action), kurā iesaistās dažādi roboti (labi un ļauni, kā arī traki), ļoti resni cilvēki un, protams, galvenie varoņi. Lai arī multfilmas tēma ir pietiekami svaiga, un vizuāli "Wall-e" ir ļoti spēcīgs darbs, mani tas tomēr īsti nepārliecināja ar visu savu post-apokalptisko pasauli. Kāpēc? Mēģināšu atbildēt nākošajā rindkopā.
Kas man nepatīk multfilmās, tie ir "comic relief" personāži, kuri parādās gandrīz katrā multfilmā un kuri parasti ir izteikti viena un tā paša veida. Šeit tas ir Vollija mazais draugs tarakāns. Kaut kāds mazs draudziņš bija arī zilonītim Hortonam. Līgavai-līķim bija tārpiņš, kas dzīvoja acī. Katrā šādā multfilmā attiecīgais personāžs kļūst par tādu kā fan favorite, nekas, ka tas ir tas pats no citurienes pārņemtais varonis.
Vēl var pieminēt nebeidzamās references uz Kubrika "2001". Nē, es neapgalvošu, ka te būtu darīšana ar plaģiātu - tās ir tiešām references, kuras nav domāts uztvert mazajiem skatītājiem, kam par tādu Kubriku nav pat ne mazākās nojausmas, tās ir domātas mums - "lielajiem". Bet kur ir problēma? Šīm referencēm nav nekādas jēgas. "Jā, te ir atklāta līdzība ar "2001", es varu padomāt, "un kas par to?" Tām nav nekādu funkciju, nekādu mērķu, kā vien paštīksmināšanās, ka, redz, šajā multfilmā ir references uz vienu no visu laiku izcilākajām filmām. "Titānika" parodiskais elements bija ok, tam bija doma, to atzīstu.
Taču to visu iepriekšminēto vēl varētu laist gar ausīm, bet man, skatoties "Wall-e", traucēja kāda cita problēma. Proti, sajūta, ka filmas veidotāji pārāk aizrāvušies ar manipulēšanu ar emocijām, ar to, kad man justies tādi un kad man justies šādi, un tā nebeidzamā spiešana uz to, ka "this is some serious shit, not some crap like Bee Movie". Tādā ziņā, ka šīs multfilmas nostādnes manai gaumei šķiet nedaudz par ambiciozām un neadekvātām, kas to mēģina padarīt dziļāku nekā tā patiesībā ir.
Ja "Wall-e" būtu piecpadsmit minūšu īsfilma, tad es gluži iespējams būtu par to sajūsmā, bet kā pilnmetrāžas filma tā mani "nepacēla".
"Wall-e" ir multfilma par kādu mazu robotu, kas vēl 700 gadus tālā nākotnē nodarbojas ar atkritumu savākšanu, ko atstājuši man līdzīgie draņķagabali, kas paši pārcēlušies uz dzīvi kosmosā līdz laikam, kamēr Zeme būs attīrīta no atkritumiem un atkal piemērota dzīvošanai. Mazais Wall-e ir pēdējais sava veida robots, kas joprojām turpina veikt sev uzticēto nepaveicamo uzdevumu. Viņa vienīgais draugs ir tarakāns, kurš arī nenoskaidrotu iemeslu dēļ ir viens (kas šķiet visai dīvaini, ievērojot to, ka tarakānu mūža ilgums, cik man zināms, nav neierobežots, un no otras puses tarakāni ir diezgan dzīvotspējīgi, kā to apliecina arī šī multfilma, kurā tarakānu vairākkārt gandrīz likvidē, bet tas mīklainā kārtā izdzīvo). Un vienīgais hobijs Vollijam ir vākt atkritumos atrastas skaistas lietas, kas liecina par cilvēces pagātnes skaistākajiem brīžiem - vecus ierakstus, dārza rūķus utt. Bet tad Vollija dzīvē ienāk IEVA - robots, kas atsūtīts meklēt augu pasaules paraugus uz Zemi no lielā kosmosa kuģa, kur mitinās izdzīvojušie cilvēki. Un vienlaikus Vollijs atrod augu.
Tad sākas action (ok, ne gluži "gaļa", bet tomēr action), kurā iesaistās dažādi roboti (labi un ļauni, kā arī traki), ļoti resni cilvēki un, protams, galvenie varoņi. Lai arī multfilmas tēma ir pietiekami svaiga, un vizuāli "Wall-e" ir ļoti spēcīgs darbs, mani tas tomēr īsti nepārliecināja ar visu savu post-apokalptisko pasauli. Kāpēc? Mēģināšu atbildēt nākošajā rindkopā.
Kas man nepatīk multfilmās, tie ir "comic relief" personāži, kuri parādās gandrīz katrā multfilmā un kuri parasti ir izteikti viena un tā paša veida. Šeit tas ir Vollija mazais draugs tarakāns. Kaut kāds mazs draudziņš bija arī zilonītim Hortonam. Līgavai-līķim bija tārpiņš, kas dzīvoja acī. Katrā šādā multfilmā attiecīgais personāžs kļūst par tādu kā fan favorite, nekas, ka tas ir tas pats no citurienes pārņemtais varonis.
Vēl var pieminēt nebeidzamās references uz Kubrika "2001". Nē, es neapgalvošu, ka te būtu darīšana ar plaģiātu - tās ir tiešām references, kuras nav domāts uztvert mazajiem skatītājiem, kam par tādu Kubriku nav pat ne mazākās nojausmas, tās ir domātas mums - "lielajiem". Bet kur ir problēma? Šīm referencēm nav nekādas jēgas. "Jā, te ir atklāta līdzība ar "2001", es varu padomāt, "un kas par to?" Tām nav nekādu funkciju, nekādu mērķu, kā vien paštīksmināšanās, ka, redz, šajā multfilmā ir references uz vienu no visu laiku izcilākajām filmām. "Titānika" parodiskais elements bija ok, tam bija doma, to atzīstu.
Taču to visu iepriekšminēto vēl varētu laist gar ausīm, bet man, skatoties "Wall-e", traucēja kāda cita problēma. Proti, sajūta, ka filmas veidotāji pārāk aizrāvušies ar manipulēšanu ar emocijām, ar to, kad man justies tādi un kad man justies šādi, un tā nebeidzamā spiešana uz to, ka "this is some serious shit, not some crap like Bee Movie". Tādā ziņā, ka šīs multfilmas nostādnes manai gaumei šķiet nedaudz par ambiciozām un neadekvātām, kas to mēģina padarīt dziļāku nekā tā patiesībā ir.
Ja "Wall-e" būtu piecpadsmit minūšu īsfilma, tad es gluži iespējams būtu par to sajūsmā, bet kā pilnmetrāžas filma tā mani "nepacēla".
2008-11-02
comments powered by Disqus