Kazhes pierakstu burtnīca

Nezinu, vai fanošana par grupu Ļeņingrad mūsdienās tiek uzskatīta par labas vai par sliktas gaumes paraugu. No vienas puses viņi ir rupji tēvaiņi - alkoholiķi, kuru galvenā nodarbošanās ir jaunu atskaņu meklēšana vārdam "huj". No otras - līdzās "Gogol Bordello" viņi diezgan labi kotējas arī rietumos, un vispār savs šarms Šnuram un kompānijai ir. Tā kā man nu jau vismaz gadus piecus-sešus "ska" pie sirds iet ļoti labi, tad ir tikai loģiski, ka man "Ļeņingrad" patīk gluži labi. Un man nospļauties par to, ka tā ir mūzika no alkoholiķiem priekš alkoholiķiem. Turklāt salīdzinoši ar citiem šīs grupas ierakstiem tās debijas ieraksts ir vēl salīdzinoši nerupjš - lielā daļā dziesmu nekādu sevišķu rupjību nav. Izrādās, ka manā krājumā esošais ieraksts ne par 100% atbilst īstā Ļeņingrad debijas ieraksta saturam, trīs dziesmu te nav, četras ir liekas, bet man par to nospļauties, jo es tiešām neticu, ka iztrūkstošās dziesmas jebkādā veidā atšķirtos no tām, kuras šeit ir.

"Ļeņingrad" mūzikai manā uztverē pozitīvākais ir tas, ka tā man dod labu noskaņojumu, kā to laikam gan man rada pilnīgi jebkāds ska. Šī mūzika nav māksla, un vienlaikus tā nav arī popsa - ne velti grupai ir praktiski permanents aizliegums uz plašiem koncertiem Maskavā. Nu, patīk man tādi gabali kā "Davai-davai", "Tanci" vai "Pisjma". Vienīgais, par ko es varētu šo albumu kritizēt, ir "Zeņit" klubam veltītā dziesma "Zeņit", kura ir absolūts sviests pat pēc futbola dziesmu zemajām prasībām - ne tur melodijas, ne tur kaut kā cita. A tā - ieraksts jauks un jautrs.