Kazhes pierakstu burtnīca

Lasot tādus romānus kā "Savvaļas roze", man rodas jautājums - vai tā gadījumā nav kļūda uzskatīt Airisu Mērdoku par "augstās" un nevis "zemās" literatūras pārstāvi. Ir kaut kas viņas romānos tāds nedaudz lēti bulvārisks un triviāls, un tas mani viņā atbiedē. Protams, sava vaina varētu būt arī latviskajam tulkojumam, kas šoreiz ne tuvu nav ideāls. Sāksim jau ar nosaukumu - "An unofficial rose" skan pietiekoši stilīgi. "Savvaļas roze" tikām būtu ļoti labs nosaukums pašai triviālākajai lubenei. Un tas jau ir nīkulīgāk. Vēl pieviksēju kādu situāciju, kur personāžs "Colonel Mitchell" tika iztulkots kā Kolonels Mitčels. Kaut kas man saka priekšā, ka "colonel" ir pulkvedis un nevis personvārds. Taču no otras puses lielākā daļa šī romāna trūkumu nav saistīta ar tulkojumu.

Kur ir galvenais, manuprāt, mīnuss Mērdokas romānos? Tā ir nebeidzamie mīlestības pinekļi, kuros iesaistīti visi to personāži. Ņemsim par piemēru šo romānu. Visus personāžus es vairs neatcerēšos, bet pieminēšu tos, kas palikuši atmiņā, un viņu intīmās attiecības.
Fannija, kas nupat mirusi, bija Hjū sieva. Hjū kādreiz gandrīz bija sakars ar Mildredu, taču vēlāk viņam bija ilgāks sakars ar Emmu, taču viņam pietrūka dūšas pamest sievu. Pēc sievas nāves Hjū atkal grib Emmu, bet Mildreda grib Hjū. Emma pēc tam, kad viņu pameta Hjū, gribēja Mildredas brāli Fēliksu, bet tagad viņa grib varbūt vienīgi savu privātsekretāri Lindseju. Lindseju grib Hjū dēls Rendels, kurš negrib savu sievu Annu. Annu tikām grib Fēlikss un viņa pati arī principā grib Fēliksu. Taču Fēlisku grib arī Annas un Rendela pusaugu meita Miranda. Tikām Mirandu grib viņas austrāliešu brālēns Penns. Vēl pašu Hjū grib Mildredas homoseksuālais vīrs Hamfrijs. Šāds ir grāmatas attiecību tīkls, un es te vēl noteikti esmu daudz ko aizmirsis. Un saki vēl, ka tas nav ziepenīgi. Jā, šajā romānā tas viss nenotiek tik truli kā tas būtu patiešām lētajā literatūrā, taču par kaut ko satriecoši dziļu es to arī nenosauktu - nav tā nekāda augstā literatūra, ko lai kāds man arī nemēģinātu apgalvot. Šis romāns ir un paliek stipri garlaicīgs un diezgan truls, un vispār no visiem Mērdokas darbiem, ko esmu lasījis, tikai daži ir bijuši patiešām labi, kas kopumā man kārtējo reizi liek pārliecināties savos seksistiskajos aizspriedumos, ka nav nevienas vienīgas sievietes-rakstnieces, par kuras darbiem es būtu patiešām stāvā sajūsmā.