Kazhes pierakstu burtnīca

"Stikla pilsēta" ir pirmā daļa Pola Ostera Ņujorkas triloģijā, un vienīgā no tās daļām, kuru esmu patlaban izlasījis, taču jāatzīst, ka ar zināmu interesi izlasītu arī tās turpinājumus.

Romāna galvenais varonis ir kāds detektīvromānu rakstnieks, kurš kādu dienu saņem telefona zvanu no izmisuša vīrieša, kurš ir pārliecināts, ka viņš ir piezvanījis pazīstamajam privātdetektīvam Polam Osteram (šīs grāmatas autoram?) un Daniels Kvins (galvenais varonis) izlemj mēģināt palīdzēt šim cilvēkam - Pīteram Stilmanam, kurš ir pārliecināts, ka viņa tēvs viņu vēlas nogalināt. Zināms pamats šādam viedoklim, protams, ir, ievērojot to, ka šis pats tēvs šajās dienās iznāk no cietuma, kurā viņš bija ieslodzīts par to, ka vairākus gadus bija turējis savu mazo dēlu slēgtā telpā bez iespējas komunicēt ar citām dzīvām būtnēm, lai viņš varētu apgūt cilvēku dabisko valodu - nevis to, ko iemāca vecāki, bet to, kas cilvēkam ir pašas dabas dota (diezgan jauka perspektīva, lai neteiktu vairāk, vai ne?). Šajā stāstā par Pīteru Stilmanu tiek pieminēti arī citi slaveni šāda stāsta varoņi - ieskaitot Kasparu Hauzeru.

It kā sižetiski šajā detektīvgabalā (jo par tādu šo grāmatu laikam kopumā tomēr var uzskatīt) nekā TĀDA nav, bet man šis romāns patika - tajā īsi un kodolīgi tiek pateikts diezgan daudz, lasās tas raiti un spriedze pieaug pamatīgi, nemaz nerunājot par to, ka Osters nepavisam neseko detektīvromāna kanoniem un tā atrisinājums nekādi nav nosaucams par triviālu. Es varbūt neapgalvotu, ka šis ir tiešām izcils romāns, bet labs tas noteikti ir.