Phone Booth
Šo filmu skatījāmies tālab, ka MA to bija noraksturojis kā līdzīgu (un līdzīgi labu) vienam no maniem personīgajiem pēdējā laika "hitiem" - "In Bruges". Starp šīm divām filmām bija viena acīmredzama līdzība - Kolins Farels galvenajā lomā, bet atšķirību ir daudz vairāk. Pirmkārt, viena filma ir tapusi Britu salās, kamēr otra - Holivudā. Otrkārt, Phone Booth režisors ir amerikāņu vecmeistars Džoels Šūmahers, kas gan par meistaru saucams nosacīti, jo liela daļa viņa filmu nav neko diži labas, bet "In Bruges" radītājs vispār bija pilnmetrāžas kino debitants, taču vienlaikus - izcils dramaturgs. Arī stilistiski man šīs filmas sevišķi līdzīgas nešķita.
"Phone Booth" aprakstītā situācija ir sekojoša: kāds džeks, kas ir diezgan liels asshole, saņem telefona zvanu, atrodoties telefona būdiņā (tālab šāds nosaukums), no kaut kāda maniaka, kas solās viņu nogalināt, ja šamais izies no būdiņas laukā (jo viņš sēž ar stroķi kaut kur un novēro šo džeku). Vecis ar stroķi, cik var saprast, ir kaut kāds pašiecelts taisnības cīnītājs, kas soda cilvēkus, kas viņaprāt nav tiesīgi dzivot, un šitais čalis būdiņā (Stjū ir viņa vārds) ir viens no tādiem cilvēkiem. Kāpēc viņš nav tiesīgs dzīvot? Tāpēc ka viņš melo visiem pēc kārtas, nekad neko nedara tīru motīvu vadīts un visu pakļauj savām personīgajām interesēm, turklāt vēl tikai nupat viņš mēģināja sarunāt tikšanos viesnīcā ar kādu sievieti, kurai viņš it kā plāno palīdzēt viņas aktrises karjeras virzīšanā, taču faktiski neko vairāk par bezmaksas seksu Stjū nevēlas.
Vispār jau man patīk šādas ne pārāk kustīgas spriedzes filmas, kas neliek uzsvaru uz kaut kādiem baigākajiem specefektiem, bet mēģina sasniegt savus mērķus vienkāršiem līdzekļiem, un Kolins Farels savā lomā bija gana labs. Taču viena lieta šajā filmā man traucēja - šķita, ka Šūmahers un viņa "padotie" īsti nespēja pacelt šādu filmu - ar nemainīgu darbības vietu un faktiski diezgan nemainīgām situācijām, kā rezultātā liela filmas daļa man šķita tāda kā samocīta - bez nepieciešamās plūsmas, un vizuāli garlaicīga, par spīti tam, ka varēja just, ka filmas veidotāji pamatīgi pūlējušies, lai neļautu skatītājam aizmigt tās laikā. Īsi sakot - "In Bruges" man patika daudz labāk, un nekādu sevišķu līdzību starp šīm divām filmām nesaskatu.
"Phone Booth" aprakstītā situācija ir sekojoša: kāds džeks, kas ir diezgan liels asshole, saņem telefona zvanu, atrodoties telefona būdiņā (tālab šāds nosaukums), no kaut kāda maniaka, kas solās viņu nogalināt, ja šamais izies no būdiņas laukā (jo viņš sēž ar stroķi kaut kur un novēro šo džeku). Vecis ar stroķi, cik var saprast, ir kaut kāds pašiecelts taisnības cīnītājs, kas soda cilvēkus, kas viņaprāt nav tiesīgi dzivot, un šitais čalis būdiņā (Stjū ir viņa vārds) ir viens no tādiem cilvēkiem. Kāpēc viņš nav tiesīgs dzīvot? Tāpēc ka viņš melo visiem pēc kārtas, nekad neko nedara tīru motīvu vadīts un visu pakļauj savām personīgajām interesēm, turklāt vēl tikai nupat viņš mēģināja sarunāt tikšanos viesnīcā ar kādu sievieti, kurai viņš it kā plāno palīdzēt viņas aktrises karjeras virzīšanā, taču faktiski neko vairāk par bezmaksas seksu Stjū nevēlas.
Vispār jau man patīk šādas ne pārāk kustīgas spriedzes filmas, kas neliek uzsvaru uz kaut kādiem baigākajiem specefektiem, bet mēģina sasniegt savus mērķus vienkāršiem līdzekļiem, un Kolins Farels savā lomā bija gana labs. Taču viena lieta šajā filmā man traucēja - šķita, ka Šūmahers un viņa "padotie" īsti nespēja pacelt šādu filmu - ar nemainīgu darbības vietu un faktiski diezgan nemainīgām situācijām, kā rezultātā liela filmas daļa man šķita tāda kā samocīta - bez nepieciešamās plūsmas, un vizuāli garlaicīga, par spīti tam, ka varēja just, ka filmas veidotāji pamatīgi pūlējušies, lai neļautu skatītājam aizmigt tās laikā. Īsi sakot - "In Bruges" man patika daudz labāk, un nekādu sevišķu līdzību starp šīm divām filmām nesaskatu.
2008-11-15
comments powered by Disqus