The Plot Against America
Vai kāds man varētu pateikt, vai tik gadījumā šis romāns nav nedaudz pārmērīgi izslavēts? Un vispār arī pats Filips Rots vai tik gadījumā nav kaut kāda nedaudz pārspīlēta literāra personība? Gluži kā Ians Makjuens.
"The Plot Against America" es iegādājos kādā lieliskā grāmatnīcā Briselē. Par tādu grāmatnīcu Rīgā es varētu tikai sapņot. Šī veikala divos stāvos ir atrodamas visdažādākās grāmatas tikai un vienīgi angļu valodā, kas mani vienkārši pozitīvi pārsteidza. Pie mums labākais, ko esmu redzējis, ir "Globuss", kurā ir relatīvi daudz grāmatu angliski. Bet cenas tām lielākoties ir par augstām. Un izvēle - ne gluži optimāla. Jāatzīst gan, ka izvēlēties grāmatu es varēju labāk.
Uz aizmugurējā vāka tradicionālajā spama tekstā "The Plot Against America" tiek nodēvēts par tumšu un vienlaikus ļoti humānu darbu, iespējams, labāko Filipa Rota romānu. Arī palasot internetā atsauksmes par to nākas lasīt galvenokārt pozitīvus vārdus par šo grāmatu (ja nu vienīgi konservatīvās preses pārstāvji atļaujas kritizēt Rotu, bet pamatā - tādēļ, ka viņiem ir nepieņemams tas, kādā veidā Rots atveido tieši viņus). Kālab šī attieksme ir tik pozitīva? Nezinu.
Iedomāsimies situāciju, ka 1940.gadā Franklins Delano Rūzvelts nebūtu ticis trešo reizi ievēlēts par ASV prezidentu, bet viņa vietu būtu ieņēmis republikāņu partijas izvirzītais slavenais lidotājs Čārlzs Lindbergs. Tas pats Lindbergs, kas 1927.gadā šķērsoja Atlantija okeānu, bet trīsdesmitajos gados izcēlās ar savu visai draudzīgo attieksmi pret nacistisko Vāciju un nedraudzīgo pret ebrejiem. Un tātad šis vīrs kļūst par ASV prezidentu, un ASV ebrejiem sākas grūti laiki. Ok, patiesībā gan tie laiki nav sevišķi grūti, jo Lindbergs apzinās, kādas ir demokrātijas tradīcijas šajā valstī un visu dara ļoti piesardzīgi un viltīgi, taču Rotu ģimenei, kurā aug arī 9 gadus romāna sākumā vecais Filips (šis ir viens no tiem F.Rota darbiem, kur galvenais varonis nes paša autora vārdu), dzīve kļūst tikai arvien grūtāka. Pamazām tiek aizmirsta daļa no iepriekš pašsaprotamajām brīvībām, cilvēku uztvere mainās un vienīgais, kas nepieciešams, lai kāds cilvēks būtu populārs ASV prezidents, ir viņa spēja vadīt lidmašīnu. Kaut kā tā.
Lietu, kuras man nepatika, šajā romānā netrūkst. Sāksim ar beigām - tās ir absolūti neloģiskas un neatbilstošas visai romāna gaitai - viss atgriežas savos parastajos apstākļos, amerikāņi tikai par gadu vēlāk iesaistās 2.Pasaules karā, bet tā iznākums ir tieši tāds pats kā "mūsu" pasaulē. Nez, vai var pieņemt, ka Amerika, kurā par prezidentu ievēlēts Baraks Obama, ir tieši tā pati Amerika, kurā prezidents bija Bils Klintons? Proti, ka Obama sāks tur, kur Klintons beidza. Manuprāt - tā pieņemt nevar. Un šāds Rota pieņēmums man nepatīk. Man nepatīk arī vispār visa šī judeo-centriskā maniere, kurā viņam ebreji ir faktiski visu lietu mērs. Nē, Rots nenodarbojas ar savas tautas idealizēšanu, taču šis romāns tāpat man no tā simpātiskāks nešķiet. Tālāk - man nepatīk arī tā nostādne, kas šajā romānā ir ļoti spēcīga, proti, ka Amerikas tauta bija pret piedalīšanos II.P.k. tādēļ, ka kaut kādi sliktie pro-nacistiskie spēki tai to ieborēja. Lai gan reāli var pilnīgi skaidri saprast cilvēku egoistisko attieksmi, ka kamēr sliktie nesit mani, bet gan kādu citu, tā nav mana problēma un man tur nav ko iejaukties. Un arī Rūzveltam nācās gaidīt Pērlhārboru, lai viņš varētu iesaistīt savu valsti karā, un ne jau Linberga un Henrija Forda antisemītiskā propaganda bija iemesls, kāpēc amerikāņi negribēja karot.
Kaut kas šajā romānā, manuprāt, ir līdzīgs ar Kurta Vonnegūta "Māti nakti" un jau romāna nosaukums man radīja asociācijas ar Vonnegūtu, taču diemžēl man vismaz nav šaubu, ka Rots nav Vonnegūta kalibra rakstnieks, viņa cinisms daudz biežāk ir bezmērķīgs un viņa sarkasms - nepietiekami ass, bet viņa šīs grāmatas morāle - neadekvāta. Īsi sakot - šis romāns manā izpratnē ir pārvērtēts.
"The Plot Against America" es iegādājos kādā lieliskā grāmatnīcā Briselē. Par tādu grāmatnīcu Rīgā es varētu tikai sapņot. Šī veikala divos stāvos ir atrodamas visdažādākās grāmatas tikai un vienīgi angļu valodā, kas mani vienkārši pozitīvi pārsteidza. Pie mums labākais, ko esmu redzējis, ir "Globuss", kurā ir relatīvi daudz grāmatu angliski. Bet cenas tām lielākoties ir par augstām. Un izvēle - ne gluži optimāla. Jāatzīst gan, ka izvēlēties grāmatu es varēju labāk.
Uz aizmugurējā vāka tradicionālajā spama tekstā "The Plot Against America" tiek nodēvēts par tumšu un vienlaikus ļoti humānu darbu, iespējams, labāko Filipa Rota romānu. Arī palasot internetā atsauksmes par to nākas lasīt galvenokārt pozitīvus vārdus par šo grāmatu (ja nu vienīgi konservatīvās preses pārstāvji atļaujas kritizēt Rotu, bet pamatā - tādēļ, ka viņiem ir nepieņemams tas, kādā veidā Rots atveido tieši viņus). Kālab šī attieksme ir tik pozitīva? Nezinu.
Iedomāsimies situāciju, ka 1940.gadā Franklins Delano Rūzvelts nebūtu ticis trešo reizi ievēlēts par ASV prezidentu, bet viņa vietu būtu ieņēmis republikāņu partijas izvirzītais slavenais lidotājs Čārlzs Lindbergs. Tas pats Lindbergs, kas 1927.gadā šķērsoja Atlantija okeānu, bet trīsdesmitajos gados izcēlās ar savu visai draudzīgo attieksmi pret nacistisko Vāciju un nedraudzīgo pret ebrejiem. Un tātad šis vīrs kļūst par ASV prezidentu, un ASV ebrejiem sākas grūti laiki. Ok, patiesībā gan tie laiki nav sevišķi grūti, jo Lindbergs apzinās, kādas ir demokrātijas tradīcijas šajā valstī un visu dara ļoti piesardzīgi un viltīgi, taču Rotu ģimenei, kurā aug arī 9 gadus romāna sākumā vecais Filips (šis ir viens no tiem F.Rota darbiem, kur galvenais varonis nes paša autora vārdu), dzīve kļūst tikai arvien grūtāka. Pamazām tiek aizmirsta daļa no iepriekš pašsaprotamajām brīvībām, cilvēku uztvere mainās un vienīgais, kas nepieciešams, lai kāds cilvēks būtu populārs ASV prezidents, ir viņa spēja vadīt lidmašīnu. Kaut kā tā.
Lietu, kuras man nepatika, šajā romānā netrūkst. Sāksim ar beigām - tās ir absolūti neloģiskas un neatbilstošas visai romāna gaitai - viss atgriežas savos parastajos apstākļos, amerikāņi tikai par gadu vēlāk iesaistās 2.Pasaules karā, bet tā iznākums ir tieši tāds pats kā "mūsu" pasaulē. Nez, vai var pieņemt, ka Amerika, kurā par prezidentu ievēlēts Baraks Obama, ir tieši tā pati Amerika, kurā prezidents bija Bils Klintons? Proti, ka Obama sāks tur, kur Klintons beidza. Manuprāt - tā pieņemt nevar. Un šāds Rota pieņēmums man nepatīk. Man nepatīk arī vispār visa šī judeo-centriskā maniere, kurā viņam ebreji ir faktiski visu lietu mērs. Nē, Rots nenodarbojas ar savas tautas idealizēšanu, taču šis romāns tāpat man no tā simpātiskāks nešķiet. Tālāk - man nepatīk arī tā nostādne, kas šajā romānā ir ļoti spēcīga, proti, ka Amerikas tauta bija pret piedalīšanos II.P.k. tādēļ, ka kaut kādi sliktie pro-nacistiskie spēki tai to ieborēja. Lai gan reāli var pilnīgi skaidri saprast cilvēku egoistisko attieksmi, ka kamēr sliktie nesit mani, bet gan kādu citu, tā nav mana problēma un man tur nav ko iejaukties. Un arī Rūzveltam nācās gaidīt Pērlhārboru, lai viņš varētu iesaistīt savu valsti karā, un ne jau Linberga un Henrija Forda antisemītiskā propaganda bija iemesls, kāpēc amerikāņi negribēja karot.
Kaut kas šajā romānā, manuprāt, ir līdzīgs ar Kurta Vonnegūta "Māti nakti" un jau romāna nosaukums man radīja asociācijas ar Vonnegūtu, taču diemžēl man vismaz nav šaubu, ka Rots nav Vonnegūta kalibra rakstnieks, viņa cinisms daudz biežāk ir bezmērķīgs un viņa sarkasms - nepietiekami ass, bet viņa šīs grāmatas morāle - neadekvāta. Īsi sakot - šis romāns manā izpratnē ir pārvērtēts.
2008-11-25
comments powered by Disqus