Beat Stories
Lai arī reizēm es izliekos par tādu vēso veci, kuru grūti iekustināt uz jebkādām emocijām - cinisko glumo tipiņu, kuru pat "Zeitgeist" sevišķi neuzrunā, savā būtībā es tāds, protams, neesmu. Arī es esmu jūtīgs un emocionāls, varbūt ne gluži tādā līmenī kā stereotipiskie homoseksuāļi (un iespējams - arī ne gluži tāds kā nestereotipiskie homoseksuāļi, taču par to nevaru īsti spriest, nebūdams sevišķs eksperts seksuālās orientācijas jautājumos), un ir tādi mākslas veidi, kas mani uzrunā līdz pat kauliņiem. Un viena no tēmām, kas mani spēj visvieglāk uzrunāt, ir rokmūzika un stāsti par to. Līdz ar to, ko tur brīnīties, ka es no grāmatas, kurā teju astoņdesmit Vācijas un citu vācvalodīgo zemju rakstnieki stāsta savus personīgus stāstus par sev tuvu mūziku no labākajiem laikiem - sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem.
Kā jau var gaidīt, šādā milzīgā daudzumā stāstu atrodas vieta gan izciliem stāstiem, gan izciliem rokmūziķiem, gan mazāk izciliem stāstiem un mazāk izciliem mūziķiem. Mēģināšu uz sitiena uzskaitīt izpildītājus, kas bijuši kāda stāsta galvenie varoņi (nezinu, protams, cik daudz man to sanāks): The Beatles, The Rolling Stones, The Kinks, The Who, Yes, Genesis, Gentle Giant, The Residents, Cream, Blind Faith, Bob Dylan, Leonard Cohen, Donovan, Prince, Queen, Pink Floyd, Syd Barrett, Led Zeppelin, Rainbow, Whitesnake, Uriah Heep. Lielisks bija stāsts par "The Who" un to, kā galvenā varoņa dažādas draudzenes attiekušās pret dziesmu "Going Mobile". Faktiski, protams, jo vairāk man simpatizē mūziķis, jo vairāk mani uzrunā stāsts - nevaru es iedomāties izcilu stāstu, kas būtu teiksim par "Uriah Heep". Un līdz ar to rakstnieks, ka šo pašu Uriah Heep uzskata par visu laiku izcilāko rokgrupu, mani sevišķi neuzrunā. Bet tie stāsti, kas uzrunā - ar tiem jau ir pilnīgi cits stāsts, un pilnīgi cita attieksme. Un līdz ar to no šīs grāmatas guvu divu veidu emocijas:
1) ļoti pozitīvas, tikko ieraudzīju pieminētu kādu Sidu Baretu
2) neitrālas, tikko parādījās izpildītāji, par kuriem man nospļauties.
Bet kopumā loģiski, ka pozitīvais gūst virsroku pār ne tik pozitīvo.
Kā jau var gaidīt, šādā milzīgā daudzumā stāstu atrodas vieta gan izciliem stāstiem, gan izciliem rokmūziķiem, gan mazāk izciliem stāstiem un mazāk izciliem mūziķiem. Mēģināšu uz sitiena uzskaitīt izpildītājus, kas bijuši kāda stāsta galvenie varoņi (nezinu, protams, cik daudz man to sanāks): The Beatles, The Rolling Stones, The Kinks, The Who, Yes, Genesis, Gentle Giant, The Residents, Cream, Blind Faith, Bob Dylan, Leonard Cohen, Donovan, Prince, Queen, Pink Floyd, Syd Barrett, Led Zeppelin, Rainbow, Whitesnake, Uriah Heep. Lielisks bija stāsts par "The Who" un to, kā galvenā varoņa dažādas draudzenes attiekušās pret dziesmu "Going Mobile". Faktiski, protams, jo vairāk man simpatizē mūziķis, jo vairāk mani uzrunā stāsts - nevaru es iedomāties izcilu stāstu, kas būtu teiksim par "Uriah Heep". Un līdz ar to rakstnieks, ka šo pašu Uriah Heep uzskata par visu laiku izcilāko rokgrupu, mani sevišķi neuzrunā. Bet tie stāsti, kas uzrunā - ar tiem jau ir pilnīgi cits stāsts, un pilnīgi cita attieksme. Un līdz ar to no šīs grāmatas guvu divu veidu emocijas:
1) ļoti pozitīvas, tikko ieraudzīju pieminētu kādu Sidu Baretu
2) neitrālas, tikko parādījās izpildītāji, par kuriem man nospļauties.
Bet kopumā loģiski, ka pozitīvais gūst virsroku pār ne tik pozitīvo.
2008-12-01
comments powered by Disqus