Kazhes pierakstu burtnīca

Lidojumā uz Stambulu izlēmu dot iespēju Turkish Airlines filmu piedāvājumam, un izvēle krita uz vācu-turku filmu par ģimeni, kas dodas uz Turciju. Stāsts ir par turku gastarbaiteru, kurš pirms 45 gadiem ieradies Vācijā, labākas dzīves meklējumos, pēc tam paņēmis uz turieni arī sievu un trīs bērnus, Vācijā piedzimis arī ceturtais, un tagad nu ģimenes patriarhs sapulcina visu savu famīliju, lai kopīgi dotos uz vietu, no kurienes dzimta ir nākusi.

Pirms daudziem gadiem kaut kur torrentos atradu lielu kopumu ar grāmatām vācu valodā. Lielākā daļa no tām ir tulkojumi (turklāt galvenokārt - apšaubāmas kvalitātes literatūras), bet arī oriģinālliteratūra tur ir gaužām dīvaina. Katrā ziņā Sebastiana Knauera romāns "Lūdzu, neliekties ārā" ir tik ļoti neievērojams literārs darbs, ka par to nav atrodama neviena atsauksme Internetā, grāmatas autors, šķiet, primāri ir pianists, un līdz ar to neizslēdzu varbūtību, ka šīs grāmatas lasītāju loks ir aptuveni līdzīgs manas Smiltenes futbola grāmatas sasniegtajam. Bet - vai tas būtu šķērslis kaut kā lasīšanai?

Piecas dienas pirms Ziemassvētkiem nogrand sprādziens galvenajā Ziemassvētku ceptuvē. Notikuma vietā atrod mirušu Ziemassvētku vecīša dubultnieku, bet pats Ziemassvētku vecītis ir pazudis. Nolaupīšana? Atentāts? Kuram tas ir izdevīgi: elfu sievietei Eloīzai, kas vada ceptuvi? Galvenajam Ziemeļbriedim Rūdolfam? Viņa aizvietotājam Toram? Varbūt Lieldienu zaķim, kura īstais vārds ir Stenlijs? Vai revolucionāru šokolādes figūriņu līderim (viņa vārds vāciski ir Knecht Ruprecht, neesmu drošs, kā šo personāžu dēvē latviešu valodā)?

Vācu televīzijas dokumentālā filma par Die Toten Hosen koncertiem Austrumberlīnē mani uzrunāja pirmkārt tādēļ, ka Arnis padalījās ar saiti uz to (tā vēl dažas dienas, līdz 28. novembrim, būs publiski pieejama resursā ardmediathek.de), bet otrkārt tālab, ka šī gada vasarā apmeklētajā grupas koncertā notika tās kopīga uzstāšanās ar grupas "Planlos" dalībniekiem, par kuriem gana daudz tiek stāstīts arī šajā filmā.

Vēlme apmeklēt kādu koncertu ārzemēs man neuznāk sevišķi bieži, bet kaut kā sagadījās, ka izlēmu Berlīnē paša acīm skatīt vienu no manām vidusskolas gadu iecienītākajām grupām - vācu šlāgerpanka kolektīvu "Die Toten Hosen", kas šogad svin savu četrdesmito dzimšanas dienu. Protams, runājot par vācu mūziku, izpildītāja raksturošanā vārdu "šlāger" var arī izlaist, jo tas jau ir pašsaprotami - lielākoties jebkas, ko vācieši spēlē, savā būtībā ir šlāgeris, tas var būt dažādi ietērpts, bet lietas būtību tas nemaina (ok, varbūt ar izņēmumu uz krautroku, jo "Can" vai "Amon Düül II" mūzikā šlāgera elementus ir tiešām grūti atrast). Bet tas jau nav iemesls kādu grupu nemīlēt, ka tā spēlē šlāgeri, vai ne? (apraksts top novēloti jo, tā sanāca)

Nupat deklarējis, ka kādam laikam man pietiks lasīšanas vācu valodā, pieķēros tāpat vācu autores rakstītai grāmatai, bet šoreiz - latviešu valodā. Neesmu pārliecinājies, vai Petras Hammesfāras romāns "Grēciniece" ir pieejams tiešsaistē Gētes institūta bibliotēkā, taču pārmaiņas pēc ir patīkami kaut ko izlasīt arī papīra formātā un vēl dzimtajā valodā. Turklāt, ņemsim vērā, ka "Grēciniece" nav pati patīkamākā literatūra, kurai pievērsties.

Anna Zēgerse skaitās viena no nozīmīgākajām divdesmitā gadsimta vācu rakstniecēm, un "Septītais krusts" ir viņas ievērojamākais darbs. Romāns vēsta par septiņiem bēgļiem no nacistu koncentrācijas nometnes (precizēšu - nometnes, kurā ieslodzīti "parasti" režīma pretinieki, proti, šis nav stāsts par ebrejiem) un to, kā visai ātri seši no viņiem pārvēršas par krustiem, bet septītais tomēr nē.

Manas lielākās pretenzijas, kas saistās ar Marijas Šrāderes filmu "Es esmu tavs cilvēks", ir par to, ka filmā neskan Leonarda Koena "I'm Your Man". Protams, es nojaušu, ka filmas budžetam tā varētu par labu nenākt, un arī saturiski, protams, tā nebūtu nepieciešama, taču nav arī īsti legāli tā spēlēties ar manām jūtām - dot mājienus par Koenu, bet pašu Koenu nepiedāvāt.

Vikijas Baumas slavenākais darbs - romāns "Cilvēki viesnīcā" ir vairāk vai mazāk piederīgs tai pašai ērai, kuru tik krāšņi aprakstījis Frānsiss Skots Ficdžeralds, tikai Vācijas gadījumā to sauc nevis par Džeza laikmetu, bet gan par "zelta divdesmitajiem" - periodu Veimāras republikā, kad vēl nebija iestājusies globālā ekonomikas krīze un arī vīrs ar dīvainajām ūsām bija tikai margināls īpatnis, nevis Vadonis. Te būtu vieta savdabīgam novērojam: nekad un nekur neesmu novērojis, ka kāds būtu ar nostaļģiju aprakstījis Latvijas neatkarības pirmo desmitgadi, kad Ulmanis bija tikai viens no daudzajiem politiķiem (un arī Latvijā tobrīd krīze, protams, vēl nebija pienākusi). Bet ne par to, protams, ir šis stāsts.

Katarīna Hermane ar šo grāmatu nodrošina itin labu apkopojumu, kas varētu man palīdzēt nākotnē lasāmās vācvaodīgās literatūras izvēlē, proti, viņa apraksta (savuprāt, bet man ar to pietiek, jo personīgā viedokļa jau man nav) nozīmīgākās vācu rakstnieces, kuras savus darbus radījušas laikā, kad sievietes loma literatūrā tradicionāli bija labākajā gadījumā mūza, bet sliktākajā - ķēkša un/vai rakstnieka seksuālo vajadzību apmierinātāja. "Senākā" autore, kas šeit parādās, ir Luīze Adelgunde Viktorija Gotšeda, kas dzimusi 1713. gadā un piedalījusies vācu teātra reformas tapšanā (viņas vīram radās novatoriskā doma, ka vācvalodīgs teātris varētu būt kas vairāk par ceļojošiem komediantiem, kas izrāda joku spēles, kurām pat nav īsti dramatiskā materiāla apakšā, galvenokārt izlīdzoties ar vulgāriem fiziskiem jociņiem), bet aiziet grāmata līdz pat divdesmitā gadsimta sākumā dzimušām rakstniecēm. Uzskaitīšu dažus atslēgas pieturas punktus, kuriem pats varētu mēģināt sekot.

Bezsirdīgā Amanda ir pēdējais austrumvācu autora Jureka Bekera romāns, kas turklāt izdevumu piedzīvoja jau laikos, kad nekādas Austrumvācijas vairs nebija. Savulaik, kad Gētes institūta bibliotēku regulāri apmeklēju klātienē, biju iepazinis vairākus šī autora darbus un tagad, digitālajā laikmetā, šķita interesanti atkal satikties ar viņa prozu.

Timurs Vermešs pietiekamu popularitāti izpelnījās arī Latvijā ar savu grāmatu "Viņš ir atkal klāt", kurā aprakstīta Ādolfa Hitlera negaidīta atmošanās mūsdienu Berlīnē un viņa komiskiem starpgadījumiem pilnais un grāmatas garumā arvien biedējošākais ceļš atpakaļ uz slavas un ietekmes virsotni. "Izsalkušie un pārtikušie", viņa otrais romāns "Badīgie un sātie" (vai arī "Izsalkušie un paēdušie" - kamēr tas nav piedzīvojis tulkojumu latviešu valodā, nezinu, kā tieši to sauktu) ir savā ziņā Hitlera stāstam ļoti radniecīgs (vienlaikus - par kopiju to nekādi nenosauksi), un vismaz viens personāžs ir pārceļojis no pirmā romāna uz otro - šajā reizē Joahims Sensenbrinks ir komerctelevīzijas MyTV realitātes šova "Eņģelis postā" ar Nadehi Hākenbušu radītājs.

Herta Millere ir vācu rakstniece, kura sava mūža pirmos 35 gadus pavadīja Rumānijā, lielākoties - Nikolajes Čaušesku psihopātiskā režīma apstākļos. Rakstnieces karjeru pa īstam viņai izdevās izveidot vien pēc nonākšanas Rietumvācijā 1987. gadā, bet 2009. gadā viņa saņēma Nobela prēmiju literatūrā par "literāro daiļradi, kura atklāja dzīves skarbumu Rumānijā Nikolajes Čaušesku diktatūras laikā".

Šī gada Riga IFF programmas iepazīšanu noslēdzu ar filmu "Human Factors". Atšķirībā no pārējām festivāla ietvaros skatītajām filmām, šai pievērsos vienatnē, kamēr Marina ar Esteri devās uz blakus kvartālu spēlēties ar lego. Jā, gluži viens faktiski tomēr nebiju, taču mana sastrādāšanās ar Jurģi kaut kā parasti ir relatīvi vienkārša un arī šajā reizē man nebija nekāda pamata teikt, ka viņš man neļautu skatīties kino.

Pēc abstraktā un vēsturiskām alegorijām pārpilnā "Gada pirms kara" Riga IFF ietvaros prasījās pēc kādas vienkāršakas un izklaidējošākās lentes. Piemēram, kādas marksistiskas vampīrkomēdijas, tādas kā "Asinssūcēji". Un tā nu par trešo filmu, ko redzējām festivāla ietvaros, kļuva tieši šī piesauktā vampīrkomēdija.

Globālā mērogā nav šaubu, ka nozīmīgākais Remarka romāns ir “Rietumu frontē bez pārmaiņām”, tomēr manas ģimenes mērogā tikpat neapšaubāmi svarīgākais viņa veikums ir tieši “Trīs draugi”. Šo grāmatu ļoti mīlēja mana mamma, savukārt manai māsai tā vispār laikam ir visu laiku mīļākā grāmata. Es pats šo romānu biju lasījis vēl kaut kad skolas gados, bet tagad, kad līdz tam bija tikusi Marina, šķita īstais brīdis pārlasīšanai, lai novērtētu, kāds tas šķitīs man pieauguša cilvēka statusā.

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados bērnību izdzīvojušie latvieši (nezinu, vai Herbe bija populārs arī krievu vidū) droši vien teju vai visi atcerēsies grāmatu par Herbi ar lielo cepuri. Nezinu, vai Herbe sevišķi kotējas arī mūsdienās, taču, kā izrādās, kaut kad grāmata ir piedzīvojusi atkārtotu izdevumu, līdz ar to tagad iespējams šo grāmatu iegādāties arī cietajos vākos. Grāmatas noformējums gan (atbilstoši bildei Internetā) palicis vairāk vai mazāk tāds, kā tam eksemplāram, kas saglabājies no manas bērnības un kuru tagad lasīju priekšā Esterei. Kā vienmēr šādos gadījumos, jānoskaidro - kāda man šī grāmata šķiet lasāmviela no skatpunkta "cik interesanta tā ir vecākam" un "cik interesanta tā varētu būt bērnam".

Tā nav bieža parādība, ka vācu literatūru lasu tulkojumā, bet šo konkrēto grāmatu saņēmu no Marinas dāvanā, tad nu lasīju to latviski. Bonuss šādam variantam, protams, ir tāds, ka gadījumā, ja man grāmata ir patikusi, arī Marina to pēc tam var izlasīt, kamēr ar vāciskiem izdevumiem tas tā nestrādā. Pašā Vācijā šī grāmata kļuva par pamatīgu grāvēju, vietējā bestselleru sarakstā noturoties astoņdesmit nedēļu garumā un saņemot arī virkni prestižu balvu.

Franka Vicela romāns, kura nosaukumu es būtu tulkojis būtu "Kā Sarkanās armijas frakciju izgudroja maniakāli depresīvs tīneidžers 1969. gada vasarā" (diez vai šo grāmatu kāds saņemsies iztulkot latviski) saņēma balvu kā gada grāmata Vācijā un izpelnījās ļoti daudz atzinīgu komentāru no literatūras lietpratējiem. Tam, ka grāmata varētu būt aizgājusi baisā tirāžā, gan būtu grūti noticēt, jo tā ir pārāk bieza, pārāk sarežģīta, pārāk samežģīta un vispār - lai arī regulāri bītlus un rollingstounus piesauca - nekomerciāla.

Annes Vēberes romāns "Anete, varoņeposs" ir uz šo brīdi aktuālākais prestižās Vācijas grāmatu balvas ieguvējs, vēstījums par Annu Bomanuāru, revolucionāru darbinieci, kura savā ilgajā mūžā ir darbojusies gan komunistiskā pagrīdē nacistu sakautajā un vēlāk arī reāli okupētajā Francijā, gan pašas Francijas kontrolētajā Alžīrijā tās cīņas par neatkarību laikā, par aktīvo iesaistīšanos Alžīrijas neatkarības kustībā viņai Francijā piespieda desmit gadus cietumā, taču Anna no Francijas aizbēga uz Ziemeļāfriku, uzturēšanos kur gan apturēja jau neatkarību izkarojušajā Alžīrijā noticis apvērsums.

Anete Kolba bija ievērojama vācu literāte, pacifiste, kura līdz ar Hitlera nākšanu pie varas emigrēja no Vācijas, bet 1941. gadā aizbēga uz Ņujorku. "Eksemplārs" bija viņas pirmais romāns, izdots vēl pirms Pirmā pasaules kara, proti, pilnīgi citādā pasaulē, nekā tā kļuva pāris gadus vēlāk.

Adalberta Štiftera romāns "Atvasara" varētu pretendēt uz manas pēdējo gadu smagākās lasāmvielas statusu. Manuprāt, bija vēl vasara, kad es iesāku cīņu ar to, un tikai pašās novembra pēdējās dienās pāršķīru šī romāna pēdējo lappusi. Zinot to, ka parasti reti kura grāmata man prasa vairāk kā nedēļu laika, jāsecina, ka šī nav pati vieglākā lasāmviela. Protams, viens no būtiskajiem faktoriem ir tās apjoms. Atbilstoši Amazon.de datiem, šajā grāmatā ir 784 lappuses, Kindle versijā tik precīzi, protams, nepateiksi, bet tas ir tiešām viens apjomīgs romāns. Taču ne jau lappušu skaits vien nosaka to, cik daudz laika nepieciešams, lai kādu grāmatu "izrautu cauri". Murakami arī raksta biezas grāmatas, bet tas man nekad viņa darbu baudīšanai nav šķērslis. "Atvasaras" lielākā sāpe (man) ir tās lēnums komplektā ar sentimentālo noskaņu. Nav tā, ka man vajag, lai visu laiku būtu dinamika, spriedze un tā tālāk, bet kaut vai saruna, kurā grāmatas stāstītājs iepazīstas ar savu "vecāko draugu" un nezin cik lappušu garumā viņi analizē to, vai šodien lietus šajā konkrētajā reģionā būs vai nebūs, spēj mani darīt traku. Un mīlestības sižeta līnija - ak Dievs, cik tā ir banāla, cik tie personāži ir romantiski kaitinoši. Jā, es saprotu, ka šis romāns ir lielisks paraugs sava laikmeta "bildungsroman" tipam, ka Štifters bija ievērojams humānists un grāmatas varoņu vēstījumā viņš licis ļoti daudz aktuālu domu, bet... sižeta kvalitāte šajā grāmatā ir tikai maķenīt labāka kā sentimentālos dāmu romānos, visi varoņi ir taisīti pēc viena ģīmja un līdzības un viņi tikai muld, muld un muld.

Kā jau tas parasti notiek ar grāmatām vācu valodā, Hermaņa Zudermana "Rūpju kundze" manā lasīšanas sarakstā nonāca atbilstoši viszemākajam literatūras izvēles kritērijam - šī grāmata bija pieejama. Tā varētu būt īstā vieta kādam muļķīgam piedauzīgam jokam, bet man īsti labi nesanāk to noformulēt un tu jau tāpat saprati, ko es gribētu pateikt. Taču vismaz grāmatu ziņā ir tā, ka tāda puslīdz nejauša lasāmvielas izvēle nebūt ne garantēti izrādīsies katastrofāli neveiksmīgam un ar potenciālām sekām seksuāli transmisīvas slimības veidā.

Vācu rakstniece Dolorosa jeb īstajā vārdā Marija Eihhorna atbilstoši Wikipedia bija ievērojama kā erotisku dzejoļu un sadomazohistisku tendenču ietekmētas prozas autore. Lieki teikt, ka šāda anotācija lika man dot viņas daiļradei iespēju, ieraugot viņas vārdu Gutenberg publiskajā grāmatu plauktā. Vēl jo vairāk, na ņem vērā, ka konkrētā grāmata, ko izvēlējos lasīt, saucas "Stiprie. Atlētu romāns". Kā gan lai es atsakos no zadomazohistiskas grāmatas par atlētiem? Atļaušos gan piebilst, ka šāds romāna nosaukums man nedeva nekādu pārliecību par grāmatas saistību ar sportu - esmu pazīstams ar vācu pirmsskolnieku anekdoti par to, kā tētis dēlam iegādājas grāmatu it kā par boksu ar nosaukumu "Faust" (dūre).

Leģenda par Kasparu Hauzeru ir viens no īpatnējākajiem deviņpadsimtā gadsimta stāstiem, līdz ar to grāmatplauktā ieraudzīta grāmata par viņu man šķita ļoti piemērota lasāmviela. Par Jākobu Vasermanu, kas uzrakstījis šo grāmatu, gan neko dzirdējis nebiju, bet izrādās tieši viņš ar šo savu romānu padarīja stāstu par Kasparu Hauzeru un viņa dzīvi populāru visā Vācijā. Neslēpšu gan, ka mani šī grāmata galīgi nepārliecināja par tās autora literāro dotību plašumu.

Būtu pārspīlēti teikt, ka man būtu daudz gadījies saskarties ar Heinriha Heines daiļradi. Nez kādēļ man šķita, ka viņš būtu autors vai nu dzejolim par cimdu (Šillers) vai Meža ķēniņam (Gēte), līdz ar to šķiet, ka pat bērnībā neko no Heines neesmu mācījies. Un arī tagad tuvošanos šim autoram sāku caur viņa prozu. Ja arī pret dzeju varbūt neesmu vairs tik skeptisks kā agrāk, tad gluži uz Tu mēs tāpat vēl neesam.

Vismaz pāris gadu desmitus es dzīvoju stingrā pārliecībā, ka lai nu ko, bet Tomasa Manna "Budenbrokus" es nudien nekad nelasīšu. Tiesa, tāpat es konsekventi uzskatīju, ka bez "Kara un miera" piebeigšanas es varēšu turpināt dzīvot un ka arī "Titāniku" es neskatīšos. Varētu apgalvot, ka ar laiku cilvēks kļūst gudrāks un mazāk kategorisks, bet vismaz konkrēti "Budenbroku" gadījumā galvenais pamatojums bija nepieciešamība uz ātru roku tikt pie (vēlams) bez maksas pieejamas grāmatas vācu valodā pirms brauciena uz Īriju, un "Budenbroki" ir laipni pieejami Gūtenberga lapā.

Savulaik Timura Vermesa tāda pat nosaukuma grāmatu izlasīju ar lielu baudu, līdz ar to uzzinājis par iespēju tās ekranizāciju noskatīties caur Netflix pilnīgi legālā veidā, nelaidu garām iespēju to noskatīties. Filmas premisa ir tā pati, kas grāmatai - Hitlers pēc "parubīšanās" savā bunkurā 1945. gada pavasarī ir attapies mūsdienu Berlīnē, kura galīgi nav tāda Berlīne, kādā viņš vadīja Trešo reihu. Taču pateicoties tam, ka sākotnēji visi viņu uzskata par izcilu Hitlera atdarinātāju, viņam izdodas pamazām atkal iekarot nācijas simpātijas.

Atgādinājums sev: labāk nopirkt grāmatu, par kuru tev ir pamatotas aizdomas, ka tā būs interesanta, nevis kārtējo reizi lejupielādēt kaut ko aizdomīgu vācu valodā no Gutenberg.org un spļaudīties! Cik reizes var atkārtot vienas un tās pašas kļūdas?!

Daudzus gadus manā apziņā grupas vārds Deichkind nebija rādījies, taču sanāca tā, ka atlasīju visādus vācu mūzikas grāvējus no tiem laikiem, kad skatījos VIVA televīziju un citu vidū viens totāls tā laikmeta grāvējs bija šī Hamburgas repa kolektīva pirmais lielais hits - dziesma "Bon Voyage". Un, kā tas mēdz notikt, tā visa rezultātā sāku klausīties arī albumu, no kura šī dziesma nāca, mazliet palasīju par grupas vēsturi un tagad varu padalīties ar to arī ar tevi, dārgo lasītāj.

Sen nekas nebija lasīts vāciski vecajā drukā. Jāatzīst, šādā veidā lasot grāmatas, ar uztveršanu ir gandrīz līdzīgas problēmas kā franciski normālajā drukā - ir ļoti pamatīgi jāpiespiežas, lai varētu saprast, kas vispār tur notiek. Protams, lasīšanu neatvieglo tas, ka grāmata nav izcili interesanta un vēl arī uzrakstīta pirms vairāk kā 200 gadiem.

Kristians Roiters ir autors, par kuru vācu literatūrā man skolā nemācīja. Tas gan nav nekāds brīnums, jo tur vispār neko daudz nemācīja, bet Roiters ir no tiem rakstniekiem, kuriem ir patiešām tālu līdz vidusskolas programmai, lai arī viņš ir piederīgs itin senam literatūras laikmetam un savā specifiskā ziņā skaitās ļoti ievērojams. Astotais bērns zemnieku ģimenē, Roiters pamanījās izskoloties Leipcigas universitātē un izsisties dzīvē (skološanās gan viņam, cik var saprast, aizritēja galvenokārt krogos, bet tas nekas - arī tolaik studenti dzīvoja studentu dzīvi). Grāmata par Šelmufski mūsdienās ievērojama ir kaut vai ar to, ka pret to lielu cieņu izjutis Ginters Grass, no tās ietekmējoties rakstot arī "Skārda bungas".

Karls Etlingers diez vai ir uzskatāms par vienu no izcilākajiem vācu 20. gadsimta literātiem, taču ir sagadījies tā, ka viņa romāns "Der Widerspenstigen Zähmung" ("Spītnieces savaldīšana" - atsauce uz Šekspīru) ir pieejams Gūtenberga bibliotēkā un ir viens no nedaudzajiem darbiem, kas tur vācu valodā atrodas plauktiņā ar nosaukumu "satīra". Un zināms, ka man šis žanrs ir tuvs, tālab esmu ķēries pie tā iepazīšanas.

Mana pazīšanās ar Tomasa Manna daiļradi noteikti varētu būt dziļāka, taču šī vācu literatūras klasiķa kontekstā viens apstāklis mani tipiski satrauc - viņa romāniem ir raksturīgs būt ļoti apjomīgiem, un mani nevar saukt par lielu blāķu cienītāju (ok, protams, ir izņēmumi, bet lielākoties ir tā, ka man ir jāmīl autora daiļrade, pirms ķeros pie viņa vērienīgākiem darbiem), līdz ar to, piemēram, Budenbrokiem nekad pat neesmu mēģinājis tuvoties.

Floriana Illīsa romāns "1913" patiesībā īsti nav romāns - vai vismaz tas nav tāds romāns, kā es biju no tā gaidījis. Tas ir atskats uz 1913. gadu vēsturiski nozīmīgu personu dzīvē - proti, ko gadā pirms 1. Pasaules kara darīja izcili rakstnieki, mākslinieki, filozofi, zinātnieki un tā tālāk. Tāda kā mini enciklopēdija, kurā gan liela daļa satura nav īsti enciklopēdijām raksturīga, jo vēsta par tās varoņu privāto (dzimum) dzīvi. Grāmatas varoņu vārdi ir ļoti skaļi - tur ir gan Pikaso, gan Tomass Manns, gan Kafka, gan Hitlers un Staļins, gan Rainers Marija Rilke, gan virkne citu (lielākoties tomēr ar vācvalodīgo pasauli saistītu personāžu).

"All work and no play makes Jack a dull boy" - šo frāzi, kuru neskaitāmas reizes uz rakstāmmašīnas atkārtoti pierakstīja Džeka Nikolsona varonis vienā no visu laiku iespaidīgākajām šausmu filmām "The Shining", pilnā mērā var attiecināt arī uz Hermaņa Heses agrīno romāna "Zem rata" galveno varoni Hansu Gībenrātu.

Mana lasāmās literatūras izvēle vācu valodā pēdējā laikā ir itin sarežģīta: kaut kur Interneta plašumos iegādājos nelielu krājumiņu ar grāmatām vāciski un pamazām vairāk vai mazāk uz dullo cenšos kaut ko no tā visa izlasīt. Patiesībā gan tā īsti sakarīgi lasāmu grāmatu šajā sarakstā nav tik daudz - liela daļa ir tulkojumi un visbiežāk - no angļu valodas, kas šo grāmatu lasīšanu dara itin bezjēdzīgu. Pārējo vidū augsts procents (atbilstoši maniem novērojumiem) ir apšaubāmas kvalitāte dāmu romāni un detektīvi, kam labprātāk eju ar līkumu. Taču reizēm, pāršķirstot šo grāmatu sarakstu, gadās uziet kaut ko tādu, kas spēj mani ieintriģēt. Bernharda Gīršes "Pēdējais smilšu graudiņš" ir viens no šiem gadījumiem.

Benjamina Štaina romāns "Replay" jeb "Atkārtojums" vēsta par tēmām, kas mūsdienu lasītājam ir aktuālas, skaidras, saprotamas un reizēm satraukumu raisošas. Tā saturs ļoti labi sasaucas ar seriālu "Black Mirror", sakombinējot fantastikas (vai nākotnes paredzējuma) elementus no vairākām tā sērijām. Tiesa, plaģiātu ne vienā, ne otrā virzienā īsti nevar pārmest - centrālākā šīs grāmatas tehnoloģiskā ideja seriālā parādījās tādā laikā, kad romāns, domājams, atradās tipogrāfijā, proti, te lielākais var runāt par vienlaicīgi gaisā virmojošām idejām.

Heses agrīnais romāns "Knulps" ir stāsts par garīgu ceļojumu uz nekurieni, tas varētu būt viens veids, kā to raksturot. Grāmatas galvenais un faktiski arī vienīgais varonis ir cilvēks, kurš visu savu mūžu pavadījis klaiņojot. Pat pašam Knulpam ir grūti teikt - vai viņa mūžam ir bijusi kāda jēga vai nav. Viņš nekad nav strādājis pastāvīgā darbā, viņam nav bijis nedz ģimenes, nedz tuvu draugu, taču katrā vietā, kur viņš ir nācis, viņš ir sagādājis cilvēkiem prieku un smaidus. Viņš dzied pašsacerētas dziesmas, dancina sievietes, stāsta stāstus un pretī saņem dienišķo maizi un kādu sīknaudu. Knulps nav ne dzērājs, ne deģenerāts, gluži vienkārši viņam nav vietas nevienā ciemā un nevienā pilsētā, tāpēc viņš ir mūžīgā kustībā.

Ieplānojot nelielu nedēļas nogales izbraucienu uz Berlīni, šķita diezgan loģiski šajā pasākumā ietvert teātra apmeklējumu. Jau kādu laiku mani bija saistījusi doma par teātri ārzemēs, un Vācija šajā ziņā šķita drošs variants - ir pamats ticēt, ka Latvijas teātra skola nav principiāli atšķirīga no vāciskās tradīcijas, ar valodas barjeru arī problēmām nevajadzētu būt, un vēl arī zināms, ka vācu teātros bieži tiek nodrošināti angliski subtitri, tādējādi arī Marinai būtu iespējams saprast visu uz skatuves notiekošo.

Pirms mazliet vairāk kā 20 gadiem "H-Blockx" bija viena no manām iecienītākajām grupām pasaulē - galvenokārt tās, protams, bija sekas tās videoklipu cītīgajai dreijāšanai neilgi dzīvojušajā Rušenieka "RBS TV" kanālā. Šķiet, ka manas simpātijas pret "blokiem" pamatīgi pārdzīvoja televīziju, ne velti vairākus gadus vēlāk no Vācijas pārvedu "Time to Move" kompaktdisku. Tad vēl dažus gadus vēlāk H-Blockx dzīvajā redzēju uzstājamies Skonto stadionā (šķiet, tā bija pirmā reize, kad vispār biju šai stadionā). Un pēc tam - daudzus gadus H-Blockx ne mazākajā mērā manu prātu nenodarbināja, līdz auto braucienā uz Kāpu sākām pārrunāt deviņdesmito gadu mūziku un līdzās Sin with Sebastian atmiņā uzausa arī H-Blockx. Un tad dažas dienas vēlāk, meklējot kādu pazudušu lietu, uzgāju arī "Time to Move" kompaktdisku, kā rezultātā pēdējās dienās atkal esmu klausījies "Risin' High" un citus deviņdesmito gadu vidus vācu reproka grāvējus. Vietā būtu jautājums - kādas tad ir emocijas, izdzirdot šīs dziesmas šeit un tagad?

Par vācu dramaturgu Moricu Rinki, kuram "Vīrs, kas izkrita cauri gadsimtam" ir debijas darbs garprozā, nebiju dzirdējis ne nieka pirms šīs grāmatas izlasīšanas. Līdz ar to lasīt to varēju bez jebkādām priekšnojautām un cerībām. Ja nu vienīgi grāmatas nosaukums mani bija uzrunājis (mazliet atgādina filmu par simtgadīgo vīru, kas izkāpa pa logu), tāpēc jau patiesībā arī to lasīju.

Ārste no prestižās Berlīnes Charite slimnīcas tiek nosūtīta uz provinciālu hospitāli kaut kur pie Baltijas jūras. Tā kā darbība rit Austrumvācijās, skaidrs, ka viņa ir par kaut ko nogrēkojusies - kā izrādās, viņas šaušalīgais nodarījums ir vēlme pamest draudzīgo Vācijas Demokrātisko Republiku un doties uz Rietumiem. Šādas domas kārtīgam sociālismā audzinātam cilvēkam nav pieļaujamas. Līdz ar to ir tikai pašsaprotami, ka katram viņas solim seko VDR slepenpolicija Stasti.

Pēteris Kamercinds ir Hermaņa Heses pirmais romāns - tapis laikā, kad domājams, varbūt vienīgi pats Hese sevī saskatīja potenciālu kļūt par vienu no neapstrīdamajiem 20.gadsimta literatūras dižgariem. Cilvēku, kurš ir vairāk nekā tikai skribents, bet gan Dzejnieks - neatkarīgi no tā, vai viņš savus darbus raksta prozā vai pantmērā. Kritikai vienota viedokļa par "Kamercinda" kvalitātēm nebija, lai gan potenciālu autorā vairums vērtētāju saskatīja.

"Demians" nav pats zināmākais Hermaņa Heses darbs - kā nekā šī autora darbu vidū ir arī tādi absolūti klasiski 20.gadsimta literatūras paraugi kā "Stepes vilks", "Stikla pērlīšu spēle" un "Sidhārta". Salīdzinoši ar šo trijotni "Demiāns" ir pavisam vienkārša un saprotama grāmata - tā vēsta par kāda jaunieša vārdā Emīls Sinklērs piedzīvojumiem, galvenokārt skolas gados. Sākotnēji grāmata arī esot tikusi izdota zem Sinklēra vārda, bet kādā brīdī autors tomēr atzinies.

Savulaik, saklausījies visādas muļķības, es nepamatoti uzskatīju "Die Toten Hosen" par pankroka grupu. Skaidrs, ka šādam pieņēmumam nebija sevišķa pamata - kā jau normāli vācieši, Campino un pārējie biedri spēlē šlāgermūziku, ar to vien atšķirību, ka viņu dziesmas lielākoties ir drusku ātrākas, nekā tas būtu raksturīgs Volfgangam Petri. Un, ja uz viņu mūziku skatās tieši šādā veidā, tad varbūt Toten Hosen nav nemaz tik slikts ansamblis?

Par šādu sižetu: Ādolfs Hitlers atmostas mūsdienu Vācijā, esmu savulaik pat domājis. Tiesa, nebūt ne tādā veidā, kā to iztēlojies vācu rakstnieks un žurnālists Timurs Vermešs.

Jākobs Vassermans tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem vācvalodīgajiem autoriem 19.gadsimta beigās - 20.gadsimta sākumā. Dabiski, ka kādus gadus viņa darbi Vācijā bija aizliegti (pats Vasermans "paspēja" nomirt vēl pirms viņa grāmatu dedzināšanas), bet pēcāk savu statusu viņš atguvis. "Meluzīne" ir Vasermana pirmais romāns un tā saturs, cik var saprast, ir vismaz daļēji autobiogrāfisks.

Nu jau man ir gandrīz neiespējami saprast, kāda bija skolotāju motivācija manā skolā, ka mums bija jāskatās pēc šīs grāmatas motīviem uzņemtā Viskonti filma. Skaidrs, ka Tomass Manns ir vācu literatūras klasiķis, bet filmas sākotnējā valoda nebija vācu, un tās (kā grāmatas, tā arī filmas) saturs ir diezgan savdabīgs skolas vajadzībām.

Sen nebija sanācis klausīties neko no krautroka apcirkņiem, un šodien pienāca tā diena, kad izlēmu pievērsties Minhenes komūnas "Amon Düül" trešajam studijas albumam. Saukt Amon D. par grupu būtu mazliet nevietā, jo šī kolektīva dalībniekiem muzicēšana nekādi nebija pamatnodarbe un vairums viņu arī īsti nebija sevišķi muzikāli spēcīgi, mūzika viņiem bija tikai viens no veidiem, kā ļaut vaļu savām narkotiskajām fantāzijām.

Šogad esmu bijis slinks grāmatu lasītājs. Vai tas būtu tādēļ, ka netipiski liela daļa manas dzīves šogad aizritēja reālajā, nevis iedomu pasaulē? Tomēr gada noslēgumā vienu apjomīgu un nozīmīgu darbu izlasīju - Heses "Stikla pērlīšu spēli".

Ieragot kāda izpildītāja aprakstā, ka tas ir līdzīgs Bobam Dilanam un Tomam Veitsam, mana pirmā reakcija ir saraukt uzacis, otrā - pavīpsnāt. Būsim reālisti - mūziķi, kas būtu pielīdzināmi vienlaikus Veitsam un Dilanam parasti nenāk no Vācijas un vēl jo vairāk neuzstājas bez maksas Kalnciema kvartālā.

Ko varētu nojaust, izlasot, ka esmu sācis klausīties "Deine Lakaien"? Pierādi, ka esi kvalificēts psihologs, tāds, kas māk ko vairāk nekā tikai kaķi klizmas veidā pieliet ar alkoholu!

Droši vien to esmu kādreiz jau šeit rakstījis, bet atkārtošana, kā zināms, ir sklerozes sievasmāte, tāpēc rakstu atkal: man īpaši nepatīk nekāda mākslinieciskā darbība, kas nākusi no Vācijas. Sevišķi nemīlu ne vācu literatūru, ne vācu mūziku, ne vēl jo vairāk - vācu kino. Ā, un tēlotājmākslu es vispār nesaprotu, jo esmu truls un aprobežots. Vai arī vismaz ieņemu šādu pozu. Un, protams, visam pastāv izņēmumi.

"Cloud Atlas" ir ļoti krāšņa un ambicioza filma. Kā gan citādi varētu būt, ja to ir radījuši brālis un māsa Vačovski (Matrix režisori) un Toms Tikvers (Run Lola Run). Filmas darbība izvēršas vairāku gadsimtu garumā un tā norit dažādos kontinentos, dažādās sabiedrībās, taču to visu caurvij kopīgas tēmas un noskaņas. Un aktieri, kuri dažādos laikmetos atveido dažādus personāžus. Reizēm te varētu runāt par pārdzimšanu, bet ne tādā mērā, ka Toma Henka atveidotais personāžs dažādos laikmetos ir viens un tas pats, lai gan - varbūt tomēr ir. Filmas centrālā doma ir tāda, ka neviens no mums nav vientuļa sala, bet mēs pastāvam tikai mijiedarbībā ar citiem un ikviens mūsu lēmums - labs vai slikts, nepaliks bez sekām, bet atspoguļosies citā vietā un laikā.

"Popol Vuh" pat visai īpatnējā mūzikas stila krautrock ietvaros ir viena no dīvainākajām grupām. Dažu gadu laikā no elektroniskās mūzikas un ambient pionieriem viņi pārtapa par pilnīgi akustisku kolektīvu, kurā līdzās liegai klavierspēlei dzirdama korejiešu dziedātāja Djong Yun (dziedoša vāciski!). Rokmūzikas klātbūtnes šajā ierakstā nav gandrīz nemaz, drīzāk es to sauktu par moderno klasisko mūziku ar šādiem tādiem avangarda elementiem, tā ir mūzika, kuras mērķis varētu būt konkurēt ar, piemēram, Pēteri Plakidi, nevis ar "Līviem", pēc pašmāju analoģijām. Un jāatzīst, ka par spīti tam, ka šajā ierakstā dzirdamā mūzika ir patīkami klausāma, man tā šķiet visai garlaicīga un nesaistoša - neesmu es ambient cienītājs, un tie sonic landscapes, kurus uzbur Florians Fricke un viņa grupa, mani atstāj gluži vēsu - tā ir tāda mūzika, ko es varu iedomāties skanam tējas namiņā, bet ne tāda mūzika, ko es pats brīvprātīgi gribētu klausīties, cik ļoti influential tā lai arī nebūtu. Gadiem ilgi es nespēju atšķirt (nosaukuma dēļ) šo grupu no "Pere Ubu", bet jāatzīst, ka muzikāli droši vien ir grūti iedomāties divus atšķirīgākus kolektīvus, un diez vai tu varētu sajaukt baisā nebalsī kviecošo "Pere Ubu" vokālistu ar Djong Yun dievīgi iemidzinošo balsi. Vienlaikus es droši vien labprātāk izvēlēšos kviecošo veci. Lai gan, protams, man patīk šī ieraksta koncepts - rietumu un austrumu reliģiju garīgā laulība (caur Fricke vienlaicīgo pievēršanos kristietībai un hinduismam). Domājams, ka es turpināšu vairāk godāt "Amon Duul II" vai "Can" un mazāk - šo kolektīvu.

Kā tas bieži gadās ar grāmatām vācu valodā, man nav ne mazākās skaidrības, kālab man šo konkrēto grāmatu vajadzēja lasīt. Lai arī Dīters Vellershofs ir vismaz pietiekami ievērojams autors, lai viņam būtu veltīts puslīdz apjomīgs šķirklis Wikipedia, grāmata, kurā viņš (pieņemsim, ka autobiogrāfiski) stāsta par to, kā viņa brālis mira un nomira ar leikēmiju, nav īsti kaut kas tāds, ko es varētu vēlēties lasīt. Iespējams, ka grāmatas nosaukums "Skats uz tālu kalnu", mani maldināja - jo es kaut kā biju pieņēmis, ka tas būs kaut kas mazāk depresīvs un nomācošs, nekā tas izrādījās patiesībā. Īsumā grāmatas saturu var atstāstīt sekojošos vārdos: Dīteram Vellershofam bija piecus gadus jaunāks brālis, kas nodarbojās ar uzņēmējdarbību. 1989.gadā viņam atklāja leikēmiju, kas ir neārstējama slimība. Tika veikta nopietna ķīmijas terapija, kura rezultātus nedeva. Brālis nomira.

Šķiet, ka autori, kuri uzauguši Austrumvācijā, nespēj rakstīt ne par ko citu, kā vien par savas kādreiz sociālistiskās dzimtenes īpatnībām. Līdzīgi kā jebkurā Holivudas filmā par Parīzi vismaz dažas reizes skatītājiem tiks parādīts Eifeļa tornis, tā jebkura grāmata, kuras darbība norisinās Austrumvācijā, nespēs apiet ar līkumu tādām tēmām kā Berlīnes mūris, Ēriks Honekers un Stasi. Šī grāmata nekādā ziņā nav izņēmums.

Viss liecina, ka "Triglava meitas" ir unikāli nenozīmīga grāmata vācu literatūras vēsturē. Gūgles tante atrod nedaudz vairāk kā 300 ierakstus par šo grāmatu, un informatīvākie no tiem ir bibliogrāfiski izraksti ar ISBN numuru, bet atrast tiešsaistē jebkādu informāciju par šīs grāmatas autori vai recenzijas par "Triglava meitām" nav vērts. Toties Rīgā svešvalodu bibliotēkā šī grāmata ir atrodama, tādējādi tev ir iespēja kļūt par vienu no visai nedaudzajiem tās lasītājiem.

"Amon Düül II" ir viens visai īpatnējs muzikāls kolektīvs, kuru tā īsti par grupu saukt laikam nebūtu pareizi. Lai arī krautrokā viņi ir vieni no centrālajiem milžiem līdzās "Can", "Faust" un "Kraftwerk" (ja pēdējos, protams, vispār var saukt par krautroka pārstāvjiem), šī kolektīva vēsture ir ļoti īpatnēja. Sākotnēji bariņš radoši noskaņotu Minhenes jauniešu 1967.gadā izveidoja apvienību ar "Amon Düül", kas nemaz nebija grupa, bet gan tāds kā mākslinieku putras katls, kur katrs darīja to, ko atzina par labāku. Drīzumā šajā komūnā muzikāli noskaņotie mākslinieki izveidoja ansambli "Amon Düül", bet kādu laiku vēlāk arī "Amon Düül II". Jāpiezīmē, ka otrais "Amon Düül" nebija pirmā turpinājums, jo abi kolektīvi pastāvēja vienlaicīgi, daļa dalībnieku tiem pārklājās un rotēja savā starpā, un tāpat nevar teikt, ka "Amon Düül II" būtu tā kā futbolā rezerves komanda, kurā spēlē tie, kas netiek pirmajā manšaftē. Vienkārši bija divi "Amon Düül", no kuriem katram bija nedaudz atšķirīgs redzējums.

Kārtējo reizi izrādījās, ka bibliotēkā paņemtā grāmata vācu valodā mani garlaikoja līdz nāvei. Tikai 130 lappušu ir šajā romānā, bet lasījās tas tā, it kā man būtu darīšana ar grāmatu "Kara un Miera" apjomā. Pilnīgs vājprāts, lai neteiktu vairāk. Kaut kādi divi vācieši ierodas Ņujorkā, viens no viņiem otram seko, nonāk bordelī, kurā strādā sieviete, kuras vīru viens no vāciešiem nesen saticis, un kurš meklē savu pazudušo sievu. Visā šajā padarīšanā ir iesaistīti plāni par pilsētu zem Manhetenas. Kaut kā šādi īsumā varētu raksturot grāmatas saturu. Ja nu tev pēkšņi ir vēlme ar to iepazīties tuvāk - autors pats ir izlicis romānu brīvā pieejā Internetā, vari to izlasīt. Es gan to tev nerekomendētu, jo man grāmata šķita totāli nelasāma. Vai nu tā ir kaut kāda baigākā māksla, ko es nesaprotu, vai arī Herbsts raksta garlaicīgi un murgaini, un es labprātāk par patiesu pieņemšu pirmo variantu - kālab gan man sevi pazemot, ja varu pieņemt, ka afftar mudak, nevis sevi uzreiz pasludināt par muļķi un nezinīti?

Dorisas Janaušas romāns "Tikšanās vieta - nošu atslēga" ir diezgan tipisks vieglās literatūras paraugs. Tas stāsta par vīrieti un sievieti, kuru dzīves bijušas cieši saistītas jau kopš pašas bērnības viņu vecāku draudzības dēļ. Kad mirušas viņu mātes (iepriekš miruši arī tēvi), Pērs un Johanna manto kopīgi ģimenēm piederējušo mūzikas veikalu. Tur viņi abi kopā arī strādā un lai arī viens pret otru jūt ļoti siltas jūtas, nekad (izņemot agru tīnību) nav bijuši pāris. Tā vietā viņi satiekas ar citiem ļaudīm, Pērs ir jau gandrīz apprecējies ar meiteni vārdā Juta, kurai viss būtu labi, ja ne viņas neizturami mietpilsoniskie vecāki. Tikām Johannas draugs ir vecāks precēts vīrietis, kurš, protams, nespēj saņemties pamest savu sievu. Vīlušies savos partneros, Pērs un Johanna meklē laimi citur - Johanna iepazīstas ar uz Minheni (kurā notiek grāmatas darbība) pārcēlušos slavenu mūziķi, kas no viņas veikalā iegādājas sudrabotu ģitāru, bet Pērs - ar Johannas bijušā mīļākā meitu. Šīs jaunās attiecības vismaz sākotnēji ir labākas par vecajām, taču, protams, agrāk vai vēlāk ir jāatklājas tam, ka patiesībā Pērs un Johanna nespēj mīlēt nevienu citu, kā vien tikai viens otru. Lai tas notiktu, Johannai ir jādodas koncertturnejā ar savu jauno draugu (jo viņai neapšaubāms talants), bet Pēram jāsāk spēlēt orķestrī Berlīnē un jāatklāj, ka viņa jaunajai draudzenei ir līgavainis.

No 29 cilvēkiem, kas uzrakstījuši šīs grāmatas aprakstus Amazonē, 21 to novērtējis ar piecām zvaigznītēm, nekautrējoties izmantot arī tādu vārdu kā "ģeniāls". Es neplānoju būt tik saulains.

Apraksts būs ļoti īss, jo man ir slinkums. Četras lugas, no tām - divas lieliskas, viena laba un viena - nāvigi garlaicīga. Lieliskās ir "Die Ritter der Tafelrunde", kuras varoņi ir Artūrs un viņa apaļā galda bruņinieki, kuri uz vecumu ir zaudējuši ticību tam, ka jebkad būs iespējams atrast svēto Grālu un kuri redz, ka viņu radītajai valstij nav nākotnes, jo Artūra dēlam Modredam uz visu ir nospļauties. Tāpat ļoti spēcīga ir luga "Passage", kas stāsta par ebrejiem, kas mēģina no Francijas dienvidiem aizbēgt uz Spāniju, lai no tās dotos prom no Eiropas, bet tas, protams, nav vienkārši, plus viņiem pievienojas jauns (ne gados) biedrs, kurš ir pārliecināts vācietis, lai arī ar nepareizām asinīm, kurš nekādi nespēj noticēt, ka nacisti varētu viņam kaut ko ļaunu nodarīt, jo viņš ir 1.Pasaules kara veterāns, daudzu ordeņu laureāts. Tad vēl ir "Die wahre Geschichte des Ah Q", kas, cik nojaušu, ir kāda ķīniešu darba lokalizācija, kas stāsta par diviem vīriešiem, kuri dzīvo trūkumā un kuriem vienīgais prieks ir no jaunas mūķenes, kas viņiem reizi nedēļā nes ēdienu, bet kura nez kādēļ negrib ar vienu no šiem vīriešiem pārgulēt. Un neizturamā luga ir Kristofa Haina tulkojums Rasēna "Britānikam". Ja ir viena tēma, kas mani neinteresē literatūrā, tad tie ir stāsti par Agripīnu, Britāniku un pārējo imperatora Nērona laika bandu. Nu, neinteresē mani tie, un neko tur nevaru darīt, un vēl jo vairāk, ja par to tiek stāstīts dzejā. Līdz ar to šajā konkrētajā gadījumā es vienkārši izliekos, ka grāmatā ir tikai trīs pirmās lugas, bet "Britānika" tur nemaz nav. Līdz ar to varu teikt - Kristofs Hains ir ļoti spēcīgs dramaturgs, kuram padodas gan psiholoģiskais reālisms, gan izteikti absurda gājieni nedaudz Beketa gaumē. Protams, īsti iemeslu, kālab Tev vajadzetu lasīt šo grāmatu, ja tu gadījumā nedarbojies kādā amatieru teātrī, man nav.

Atkal jau nezināms autors (autore šajā gadījumā), atkal jau - stāstu krājums. Atkal jau īss apkopojums, par ko ir šie stāsti.

Šī grāmata ir otrā daļa Ludviga Hariga daļēji autobiogrāfisku romānu triloģijai, kurā tiek stāstīts par kāda jauna puiša dzīvi pirmshitlera, Hitlera un pēchitlera Vācijā. Kā var nojaust, otrā daļa skar tieši Hitlera darbības periodu. Kurš gan šeit ir īsāks nekā citās Vācijas daļās, jo Harigs uzaudzis tajā daļā, kura pēc 1.Pasaules kara nebija iekļauta Veimāras republikā, bet kuru Hitlers pievienoja jau trīsdesmito gadu otrajā pusē. Grāmata sākas ar stāstījumu par kādu varoņa klasesbiedru, kuru visi dēvēja par francūzi un pret kuru neviens neizturējās labi, jo viņam bija francisks vārds - Renē, un viņš bija bagāts, un viņam mamma uz skolu brauca pakaļ ar auto. Pēc pirmās klases puika, kuru neviens nevarēja paciest, no skolas aizgāja. Un jau nebūdams jauns varonis atklāja, ka par to Renē viņi visi bija paši sev izveidojuši melīgu priekšstatu - mamma ar mašīnu un dārgas franču mantas bija tikai viņu pašu fantāzijas auglis, jo īstais Renē bija strādnieku aprindu bērns un viņa mamma bija visparastākā sieviete vārdā Berta. Bet jau kopš bērnības puisim tika galvots viens - izvairies no tiem, kas atsķiras no pārējiem. Jā, un to Harigs arī nevarēja zināt, ka vēlāk viens vīrs vārdā Renē sargās Vācijas futbola izlases vārtus, proti, Renē Adlers.

Līdz šim mana pazīšanās ar Kurtu Tuholski aprobežojās ar vienu viņa kopoto rakstu sējumu, kas mani nepārliecināja par nepieciešamību iepazīt šī autora daiļradi tuvāk. Taču pēc "Gripsholmas pils" izlasīšanas esmu gatavs kļūt par daudz lielāku Tuholska talanta cienitāju. Šis "vieglais atvaļinājuma romāns" kā tas tiek anonsēts grāmatas ievadā iedomātā sarakstē starp Tuholski un viņa izdevēju, stāsta par dažām nedēļām atvaļinājuma, ko Gripsholmas pilī pavada vārdā nenosauktais autors (reizēm saukts par Peter, reizēm par Fritzchen un reizēm - par Kurt, bet neviens no tiem nav viņa īstais vārds) un Lidija, saukta arī par Princesi. Protams, patiesībā viņa nav nekāda princese, bet gan sekretāre kādam resnam un nesimpātiskam konsulam. Zviedrijā viņi pavada dažas nedēļas brīvā mīlestībā, tusēšanā apkārt un ar citiem ļaudīm un vienkārši - esot ne gluži pieņemami sabiedrības morālei (tiesa - Vācijas sabiedrības, ne Zviedrijas, jo zviedri, šķiet, jau toreiz bija diezgan seksuāli emancipēti). Romānā ir arī dramatiskā līnija, kas skar kādu meiteni, kura dzīvo pansijā pie stingras un nežēlīgas saimnieces, kuru galvenie varoņi mēģina no turienes izpestīt. Taču grāmatā galvenais nav tas, kas ir uzrakstīts - bet kā tas ir uzrakstīts. Un uzrakstīts tas ir viegli, laiski un relaksēti, kā tādā "The Kinks" dziesmā. Un no tā, protams, var secināt, cik ļoti Tuholskis kā ebrejs bija tāls no vācu gara - vai nopietns āriešu autors uzdrīkstētos bez sevišķas pietāties aprakstīt "Ménage à trois"? Šādu romānu varētu uzrakstīt Remarks (jo ietekme no viņa šeit ir jūtama), ja viņš nebūtu piedalījies karā un ja viņš būtu pasācis smēķēt marihuānu. Tiesa, Tuholskis arī bija karojis, bet viņu tas, kā izskatās, nebija tik ļoti pārveidojis, un viņš spēja rakstit tā, ka šīs grāmatas lasīšana man atgādināja garšīgu saldējumu. Dažas vietas gan nebija tik viegli uztveramas, kad varoņi savā starpā sāk sarunāties "plattdeutsch" dialektā, kuru es (atzīšos godīgi) nesaprotu. Bet īsti tas netraucēja, un tā jau tas laikam bija domāts. Un vēl jāsaka - man bija grūti noticēt, ka šī grāmata uzrakstīta pirms 80 gadiem - tā ir tik moderna un tik bezkaunīga, ka arī 2010.gadā tās ekranizācija Holivudā varētu sacelt pamatīgu furoru. Ļoti rekomendēju, lai arī nezinu, vai to ir iespējams dabūt latviešu vai krievu valodā (anglisks izdevums gan esot).

Iepriekš biju lasījis divas citas šī autora grāmatas, abas man bija patikušas. Diemžēl ne vienmēr trīs lietas ir labas, un arī šoreiz ar trešo lasīto romānu Jākobs Arjuni lika man vilties. Šī grāmata ir diezgan tipisks krimiķis/trilleris, kuru vada Ajuni populārākais literārais varonis privātdetektīvs Kemals Kayankaya, par kuru, atbilstoši Wikipedia, Arjuni līdz šim uzrakstījis četrus romānus. Grāmatas mezglu veido kāda pazudusi jauna taizemiete, kuru viņas vācu bojfrends izpircis no bordeļa, kurā viņa līdz šim strādāja. Taču taizemietei nebija papīru, lai likumīgi uzturētos Vācijā, tālab šiem nācās samaksāt kaut kādam dokumentu viltotājam, kas tajā vietā, lai iedotu papīrus, nolaupījis pašu sievieti. Nezinot labāku risinājumu šajā situācijā, cietušais vīrietis dodas pie privātdetektīva Kayankaya`s cerībā, ka tas viņam varēs līdzēt. Pamazām atklājas, ka pazudušās sievietes gadījums nemaz nav unikāls, bet gan daļa no lielāka cilvēku apčakarēšanas tīkla, pret kuru laikam jau principiālu iebildumu nav ari policijai, jo kam gan tai vajadzīgi nelegālie imigranti.

Šo grāmatu tās autors raksturo kā "mūsdienu brīnumainu stāstu apkopojumu". Tā kā es bibliotēkā pietiekami rūpīgi neapskatīju šo grāmatu, biju gaidījis to, ka tā būs vienkāršs stāstu krājums. Bet izrādījās - grāmata ir dažādu Vācijā klīstošu "urban legends" krājums - tās autors līdzīgi Dainu Tēvam ir apkopojis mutvārdos klīstošus stāstus, Daļā no tiem varbūt ir kāds patiesības grauds, kamēr citi ir pilnīgi atklāts fantāzijas produkts. Patiesību sakot, nekā super interesanta šajā grāmatā nav - veids, kādā šīs "leģendas" tiek pasniegtas, ir diezgan garlaicīgs, un vienīgais, kas grāmatu dara saistošu, ir stāstu beigās atrodamie autora komentāri - kur bieži tiek atklātas citas šīs pašas leģendas variācijas, vai izskaidrots, kādi varētu būt cēloņi šādas leģendas pastāvēšanai. Lieki teikt, ka vispopulārakais stāstu pastāvešanas iemesls ir ksenofobija - bailes no svešā, kuru dēļ klīst visdažādākie šausmu stāsti par to, kas tūristiem var atgadīties ārzemēs, par dīvainiem cittautiešu tikumiem un tā tālāk.

Jurists tiek tiesāts par nonāvēšanu. Savam advokātam super garā vēstulē viņš izklāsta notikumus (principā - savu dzīvesstāstu), kas noveduši pie šī procesa. Tā divos teikumos varētu atstāstīt šī Kristofa Haina romāna sižetu. Un nav labāka veida, kā kaut ko pastāstit par kādu grāmatu kā to izstāstot maksimāli lakoniskā veidā. Grāmatas galvenais varonis visu mūžu ir aizrāvies ar spēlēm. Bet ne tādām spēlēm kā piem., geocaching. Viņa aizraušanās ir spēles ar lielām likmēm, kurās vienlaikus ļoti daudz kas ir atkarīgs no spēlētāja. Viņa lielākais elks ir sava laikmeta spēlmaņu karalis - Napoleons. Galvenais varonis ir diezgan izteikti ļauns - savās spēlēs viņš īpaši nerēķinās ar citiem cilvēkiem, jo galvenais ir skaisti izspēlēta kombinācija.

Sabīnes Pētersas romāns "Nimmersatt" ir viens no daudzajiem apliecinājumiem tam, kāpēc man nepatīk vācu literatūra. Es, protams, varu izlikties esam politkorekts un neko nevispārināt, bet faktus apmānīt ir grūti - no vāciski lasāmajām grāmatām mani "paķer" labi ja 10%, kamēr visu pārējo tikai piespiešanās ļauj pievarēt. Nedomāju, ka šeit kāda loma ir manai attieksmei pret Vāciju, vāciešiem, Mihaēlu Šūmaheru un tā tālāk, bet tā vienkārši ir, ka vairums vācu autoru grāmatu mani garlaiko. Kas, savukārt, varētu būt netieši saistīts ar manu attieksmi pret latviešu literatūru, kura no vācu literatūras, protams, ir pamatīgi ietekmējusies.

Tas bija tomēr pārdroši darīts - skatīties 1920.gadā uzņemto filmu. Es nebūt neesmu no tiem cilvēkiem, kas principa pēc neskatās filmas, kas iznākušas pirms vairāk kā pieciem gadiem, automātiski tās ierindojot vecu sūdu kategorijā un ņirgājoties par to, ka tādus specefektus mūsdienās varētu pat zīdainis uztaisīt. Tomēr ar mēmo kino manas attiecības joprojām ir ļoti vēsas - es saprotu, ka tā ir būtiska kino vēstures daļa, ka šīs filmas radīja to, par ko kinematogrāfs pārvērtās vēlāk, ka daudzi tā laika filmu ļaudis bija īsti revolucionāri, un tomēr - šādas filmas lielākoties ir ļoti grūti skatīties, jo tās ir vienkārši neizturami garlaicīgas (raugoties uz tām 21.gadsimta skatītāja acīm un domājot par to - ko šī filma man var sniegt šodien un tagad, nevis kas tajā bija izcils pirms 90 gadiem).

Atkal un atkal pārliecinos, ka Ginters Grass nav "mans" rakstnieks. Manu attieksmi pret viņa daiļradi neietekmē tas apstāklis, ka 2006.gadā Grass bija spiests atzīt, ka savulaik viņš bija bijis Waffen SS rindās, par ko šis autors vēlāk izpelnījies daudz kritikas no dažādiem avotiem. Kālab? Tālab, ka nav īsti labi, ja cilvēks, kas gadu desmitiem ir ar sašutumu it visur runājis par Vācijas nacistisko pagātni un tajā iesaistītajiem, pats pēkšņi izrādās esam nebūt ne tik ļoti no tā visa tāls.

"Laiks dzīvot un laiks mirt" ir vienlaikus ļoti tipisks un ļoti netipisks romāns, vairāk gan pirmais. Tipiskas ir romāna tēmas - karš, mīlestība, nāve. Netipisks ir tas, ka karš. par kuru Remarks raksta, nav "viņa" karš, bet gan Otrais pasaules karš. Un te, protams, parādās būtiskā atšķirība - kamēr par Pirmo Pasaules karu var teikt, ka Remarks rakstīja pats savām acīm, tad Otrā kara atstāstījums nav paša pieredzēts un līdz ar to nav arī tik reālistisks.

Tas pilnīgi noteikti bija pārpratums, ka es bibliotēkā paņēmu šo Georga Kraislera grāmatu. Nē, man nav nekādu iebildumu pret tās autoru, taču lasīt dzeju pilnīgi noteikti neatbilst maniem principiem un es īsti nesaprotu, kā tas sanāca, ka jau bibliotēkā neatklāju savu kļūdu.

Jāatzīst, ka vismaz kaut kāda interese noskatīties šo filmu man bija jau divu gadu garumā, kopš tai savu aci uzmeta Normunds. Izmantošu šo iespēju apsveikt Normundu, Noru un Oliveru ar to faktu, ka viņi tagad varēs ģeoslēpņot trijatā (kāds gan var būt labāks veids kā izteikt apsveikumu, izmantojot ierakstu tādā vietā, kur to diez vai adresāts izlasīs, bet varbūt to izlasīs kāds pilnīgi ar to nesaistīts cilvēks). Normundam, protams, šī filma varētu nozīmēt ko vairāk nekā man - kā cilvēkam, kurš ir bijis gan Indijā, gan Taizēm (tiesa, otrajā viņš noteikti vēl nebija pabijis, kad to skatījās), bet tas jau nenozīmē, ka es šo filmu skatīties nedrīkstētu.

Vienu es nevaru saprast - no kurienes man tik pazīstams šķiet Vladimira Kaminera vārds. Esmu pārliecināts, ka neko no viņa darbiem iepriekš lasījis nebiju, pat ne superslaveno "Russian Disco", bet ir man viņš zināms. Dīvaini, lai neteiktu vairāk.

"Tu trakais, kas tev atgadījies, ka esi pasācis Nīči lasīt?" Tā būtu pirmā mana reakcija, ja kāds man pavēstītu, ka es esmu izlasījis slavenāko Frīdriha Nīčes grāmatu.

"Wings of Desire" jeb "Der Himmel über Berlin" nenoliedzami ir slavenākā Vima Vendersa filma, līdz ar to ir tikai pašsaprotami, ka agrāk vai vēlāk man to vajadzēja noskatīties. Pamata secinājums, ko guvu no šīs filmas - pagaidām ir vēl par agru. Iespējams, pēc kādiem gadiem es spēšu uz šo filmu paskatīties savādāk, kļuvis pieredzējušāks, kļuvis gudrāks un kļuvis vecāks. Bet patlaban manā izpratnē "Wings of desire" ir viena stipri monotona un nomācoša filma, kas visvairāk līdzinās divas stundas garam dzejolim. Lieki teikt, ka mana attieksme pret poēziju nav nosaucama par entuziasma pilnu.

I wish I was a hunter in search of different food

Ar "Tuneli" man sanāca kārtējais pārsteigums - biju pilnīgi pārliecināts, ka šī filma vēstīs par kādu angļu radioelektroniķi, kurš strādā pazemes tunelī starp Rietum- un Austrumberlīni, starptautiska projekta ietvaros izspiegojot austrumvācu vadoņu telefonsarunas ar Maskavu. Biju lasījis šādu grāmatu, zināju, ka tā tikusi ekranizēta, un biju pārliecināts, ka šī ir tā filma.

Šī ir vācu režisora filma pēc austriešu rakstnieces grāmatas, tās varoņi visi runā franču valodā, kas uzņemta Vīnē. Īsi sakot - identificēt šīs filmas piederības valsti ir grūti, bet uzticēšos IMDb un atzīšu par primāro Vāciju.

I was surprised to find out that I had previously read three and not two novels by Jurek Becker (I had completely forgotten that "Sleepless Nights" was also one of his works). And I was even more surprised to read (on this very website) that I had liked all three of them. And as all previous entries on this writer are in English it seemed impolite to write in Latvian this one (not that it made any difference anyhow).

Denisa Ganzela filma "Die Welle" nestāsta par to tēmu, ar ko man tās nosaukums radīja pirmās asociācijas - proti, ar vācu mūzikas 80.gadu jauno vilni - Nenu, Alphaville, Falco, Pēteru Šilingu, Trio utt. Tā vietā filma ir veltīta kādai tēmai, kura Vācijā arīdzan nav gluži mazpopulāra - autoritārismam. Proti, jautājumam, vai mūsdienu Eiropā ir iespējama autoritāru/totalitāru sistēmu veidošanās, līdzīga kā tā bija pagājušā gadsimta 30-ajos gados. Protams, filmas secinājums - jā, kaut kas tāds ir visnotaļ iespējams, nav nekas pārsteidzošs, bet veids, kādā filma līdz šim kopumā triviālajam secinājumam nonāk, ir pietiekami aizraujošs.

Šī ir viena no tām grāmatām, kur man noderēs izlasīt Wikipedia aprakstu par grāmatu, lai es varētu vispār saprast, ko tieši esmu izlasījis. Tā patiesībā nav joka lieta - kaut ko tādu lasīt, kad tev nav īsti sajēgas, par ko īsti ir grāmata un ko tev no tās vajadzētu mācīties.

Ja nu tevi patiešām interesē kaut ko vairāk uzzināt par Volfganga Kepena romānu "Das Treibhaus", laikam es tev varu ieteikt vienīgi apskatīties tā aprakstu Wikipedia. Tā kā man šī grāmata nešķita diez ko interesanta un es to lasīju ļoti pavirši, no sekojošā apraksta nekādas jēgas nebūs.

Pēdējā skolas gadā, kad mani vismaz kaut kādā mērā varēja nosaukt par "crossover" cienītāju, "Die Happy" mēdzām dēvēt par "tādu pašu grupu kā Guano Apes, tikai tās dziedātājai ir lielākas krūtis nekā Sandrai Nazičai no Guano Apes". Un saturiski šīs grupas patiešām ir ļoti līdzīgas - tas pats agresīvais poproks ar viegla metāla un repa elementiem, tāda pati vokālu maniere, tādas pašas pārejas starp ātrajām un lēnajām dziesmu daļām, faktiski arī - tie paši rifi, tie paši ritmi. Starp citu jāatzīmē, ka lai arī es vienmēr uzskatīju "Die Happy" par Guano Apes atdarinātājiem, patiesībām tieši šis kvartets no Ulm radās ātrāk nekā slavenākā no šīm divām grupām. Protams, es nekādi nevaru pierādīt, ka jau savos pirmsākumos Die Happy spēlēja tādu pašu mūziku kā GA (vai pareizāk - man ir slinkums mēģināt pārbaudīt šo teoriju), bet saukt Die Happy par vienkāršiem Guano Apes atdarinātājiem būtu pārspīlēti.

Uzreiz jāpiezīmē, ka faktiski šo ierakstu izdeva nevis Die Toten Hosen, bet gan Die Roten Rosen, taču ievērojot to, ka abas grupas ir viena un tā pati grupa un ka man labāk gribētos, lai ierakstu arhīvā to albumi ietu zem viena nosaukuma, virsrakstā ielikts pazīstamākais no diviem nosaukumiem. Tāpat varētu piezīmēt, ka loģiskāk būtu, ja es to būtu klausījies kādu mēnesi ātrāk, nevis janvāra beigās.

Kad es lasīju šo Eduarda fon Keizerlinga romānu, es nezināju vienu faktu, kas, iespējams, būtu man darījis šo grāmatu interesantāku. Proti, kā izrādās šis ievērojamais vācu rakstnieks ir bijis vācbaltietis, kas dzimis un uzaudzis Aizputē. Protams, tas nekādi neapliecina viņa daiļrades piederību latviešu literatūrai (jo tā būtu klaja aplamība) un tas arī nedara "Viļņus" par aizraujošu lasāmvielu. Taču pieminēšanas vērts šis fakts noteikti ir.

"Ein kleines bisschen Horrorschau" ir Die Toten Hosen albums, kas balstīts uz Entonija Bērdžesa leģendārā romāna "Mehāniskais apelsīns" un Stenlija Kubrika tāda paša nosaukuma filmas. Iedomāties Kampino un viņa bandu šādu izcilu vīru kompānijā man vismaz ir grūti, līdz ar to zināmas aizdomas, ka šī tēma DTH varētu izradīties par smagu, ir neizbēgamas. Cita lieta, ka paši toten hosen bija piedalījušies Vācijā kaut kādā teātra iestudējumā par to pašu tēmu, un tā kontekstā arī tika radīts vairums šīs plates dziesmu.

Es gribētu uzdot retorisku jautājumu: what the fuck? Ko pie joda domāja movielens.org, iesakot man noskatīties šo filmu? Es šajā saitā esmu aizpildījis vērtējumus vairāk kā piecsimt kinolentēm, un sistēma joprojām nav sapratusi, ka mani neinteresē eksperimentāls mēmais kino no Vācijas? Protams, varbūt pēc šīs filmas negatīvā vērtējuma turpmāk man vairs nedraudēs risks saskarties ar šādām filmām, bet laiku atpakaļ nepagriezt un tagad es esmu šo filmu redzējis, un mani tas nepriecē.

Lai arī reizēm es izliekos par tādu vēso veci, kuru grūti iekustināt uz jebkādām emocijām - cinisko glumo tipiņu, kuru pat "Zeitgeist" sevišķi neuzrunā, savā būtībā es tāds, protams, neesmu. Arī es esmu jūtīgs un emocionāls, varbūt ne gluži tādā līmenī kā stereotipiskie homoseksuāļi (un iespējams - arī ne gluži tāds kā nestereotipiskie homoseksuāļi, taču par to nevaru īsti spriest, nebūdams sevišķs eksperts seksuālās orientācijas jautājumos), un ir tādi mākslas veidi, kas mani uzrunā līdz pat kauliņiem. Un viena no tēmām, kas mani spēj visvieglāk uzrunāt, ir rokmūzika un stāsti par to. Līdz ar to, ko tur brīnīties, ka es no grāmatas, kurā teju astoņdesmit Vācijas un citu vācvalodīgo zemju rakstnieki stāsta savus personīgus stāstus par sev tuvu mūziku no labākajiem laikiem - sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem.

Vispār jau es sevišķi neuzticētos tādam saitam kā movielens.org - ir jau zināmā mērā aizdomīgi, ka tas man rekomendēja noskatīties kaut kādu vācu-turku filmu par turku dzīvi mūsdienu Vācijā (un arī Turcijā). Es neesmu nekāds dižais vācu kino fans, un vēl jo vairāk es nefanoju par turkiem. Es varbūt neesmu gluži radikāls rasists, taču nosaukt mani par baisu šīs kultūras un tautas cienītāju laikam arī nevar. Es gan neaicinu uz vardarbību, neatbalstu vardarbību un neaicinu citus aicināt uz vardarbību vai atbalstīt to, bet tas nenozīmē, ka man ir jāmīl turki. Vai arī ja nozīmē, tad man par to ir dziļi nospļauties.

Ir dažādi veidi, kā var mācīties svešvalodu. Pārvākties uz dzīvi valstī, kurā šajā valodā runā, ir viens no variantiem. Apgūt šo valodu skolā ir cits variants. Kļūt par valodas nesēju, klausoties pankroku - vēl cits. Tieši šādu variantu nosacīti pielieto "Die Toten Hosen" savā pirmajā ierakstā, kurā visas dziesmas ir angļu mēlē.

Grupa "Die Ärzte" ir pašpasludinājusi sevi par labāko rokgrupu pasaulē. Par to viņiem - visu cieņu. Cik daudz gan ir aizdomīgas kvalitātes vācu pop-panku, kas būtu labākas grupas pasaulē? Droši vien, ne pārāk daudz. Faktiski Vācijā ir tikai divas grupas, kas šajā žanrā būtu pamatīgi ievērojamas - ārsti un "Toten Hosen". Man gan Hosen patīk labāk, bet vai tas nozīmētu, ka Ärzte nebūtu izcila grupa? Protams, ka tas nozīmē. Viņu mūzika nav sevišķi smalka (lai neteiktu vairāk), viņu joki ir stipri vienveidīgi un apnicīgi, bet tas nekas, jo tādiem viņiem ir jābūt, un savā ļoti šaurajā nišā viņi ir tīri normāli.

Gintera Grasa "Skārda bungas", ko lasīju pirms dažiem gadiem, uz mani sevišķu iespaidu neatstāja. Lai arī Grass ir izcils rakstnieks, Nobela prēmijas laureāts un tā tālāk, viņš nav sevišķi saistošs. Turklāt, ja par "Skārda bungām" es varēju aizbildināties ar savu tradicionālo atrunu - šī grāmata ir pārāk gara un līdz ar to tā ir nogurdinoša, tad par "Kaķi un peli" to teikt nevaru - grāmatā ir labi ja simts lappuses un izlasīt to var gana ātri. Bet interesantāk lasīt līdz ar to nekļūst.

Ja nemaldos, uz 2002.gada septembra sākumā, kad ar Ziņģi bijām uz "H-Blockx" uzstāšanos "Back to school" koncerta ietvaros, "Get in the Ring" vēl nebija nācis klajā. Ja tomēr maldos, tad vismaz dzirdējis es to noteikti nebiju, un zināju no šī ieraksta vien pirmo singlu - "Ring of Fire". No koncertā dzirdētā ar garantiju atceros vienīgi "Berlin Monsta City", pat "The Power" ne.

"Faust" ir viena no pazīstamākajām tā sauktā krautroka grupām. Lai nerastos ne mazākās šaubas par viņu piederību šim "grupējumam", savā ceturtajā un pēdējā studijas ierakstā tā arī iekļāva gandrīz divpadsmit minūtes garu kompozīciju ar nosaukumu "Krautrock", kura ļoti labi atspoguļo to, kas patiešām ir Krautrock. No visām ievērojamajām krautroka blicēm Faust ir visindustriālākā un lielā mērā arī viena no visgrūtāk uztveramajām. Gan "Can", gan "Amon Duul", gan jo īpaši Kraftwerk bieži aizraujas ar tādām pasāžām, kas diez vai kuram katram klausītājam varētu patikt. Reizēm viņi gan spēj būt arī pilnīgi normāli (vai vismaz daļēji normāli) - tā, piemēram, "Just a second" pirmā minūte nepavisam nav kaut kas sevišķi alternatīvs, bet "Giggy Smile" ir (vismaz daļēji) tradicionāla progroka kompozīcija. Tā nav mūzika ar sevišķu grūvu, tā nav mūzika ar ļoti klasiskām melodijām, bet kaut kas šajā visā padarīšanā ir, un lai arī tā nav gluži man īpaši simpātiska mūzika, nenoliedzami Faust bija viena stipri īpaša grupa.

"Auswärtsspiel" ir pēdējais Die Toten Hosen ieraksts, kas iznāca laikā, kad manā rīcībā vēl bija mūzikas kanāls VIVA un kad es ar prieku to skatījos. Līdz ar to vismaz četrām šī ieraksta dziesmām esmu redzējis arī klipus - tās ir "Steh auf, wenn du am Boden bist", "Kein Alkohol", "Nur zu Besuch" un "Was zaehlt". Tāpēc sākšu ar pievēršanos tieši singliem (ievērojot to, ka runāt par kaut kādu kopīgu albuma struktūru un centrālo tēmu Toten Hosen gadījumā varētu būt lieki).

Grupa "Audiosmog", kas gan nevar lepoties ar fenomenāliem panākumiem starptautiskajā mūzikas tirgū un kas šogad kārtējo reizi piedalīsies "Baltic Beach Party" ir viens no pietiekami nedaudzajiem ārzemju vokāli instrumentālajiem ansambļiem, kurus man ir nācies redzēt klātienē. Kad? 2001.gada "Back to School" pasākumā Skonto stadionā. Tas arī bija tas laiks, kad es "Audiosmog" kopā ar VIVA vīdžeju Tobiju Šleglu, kas tolaik man šķita gandrīz izcils jokdaris (nezinu, kā būtu tagad, grūti spriest), uzskatīju par svaigu elpu mūzikā, kas "parāda tiem dirsām, kur īstie vēži ziemo" (vai kaut kā tamlīdzīgi). Proti, "Audiosmog" izpildīja visiem labi zināmas dziesmas - tās pašas VIVA hitus, aizstājot sievišķīgus sintezatorus ar vīrišķīgām ģitārām un "nopietnu" skanējumu. Iedomāties, ka pop shit ir pop shit arī tad, ja to izpilda rūdītākie smagās metalurģijas pārstāvji, es tolaik dabiski nevarēju. Bet viens ir skaidrs - šī grupa ir viena no tām, kas man raisa atmiņas. Ak, atmiņas...

Farins Urlaubs ir dziedātājs vācu grupā "Die Aerzte", kas sevi pati ir pasludinājusi par labāko rokgrupu pasaulē. Protams, ne bez zināmas devas ironijas. Par baigo Aerzte cienītāju es sevi nenosaukšu, lai gan atsevišķas dziesmas viņu repertuārā man tīri labi patīk. Protams, saukt to par pankroku nevar, tas ir vācu šlāgerroks ar nelielu pankroka piešprici, bet tie jau nebūtu vācieši, kas spēlētu kaut ko puslīdz "alternatīvu" (izņemot, dabiski, krautroka pārstāvjus un Einstuerzende Neubauten stila grupas, bet kopumā vācieši ir baismīgi šlāgeriski). Un Farina Urlauba debijas albums, kura latviskais nosaukums būtu vai nu "Beidzot, Urlaubs!" vai arī "Beidzot atvaļinājums!", ir stipri līdzīgs viņa darbam ar ārstu grupu.

"Tago Mago" neapšaubāmi ir viens no visgodājamākajiem pietiekami dīvainās apvienības "Can" ierakstiem. Ar ko gan Can būtu īpaši? Sāksim ar to, ka tās dziedātājs ir japānis. Cik vispār japāņu ir profesionālajā populārajā mūzikā? Apmēram tikpat cik futbolā. Turpināsim ar to, ka šī grupa ir viens no izcilākajiem Krautrock ansambļiem, kas spējuši pierādīt, ka vācieši ir spējīgi arī uz kaut ko nopietnāku par alus šlāgeriem.

"Elektrische Musik" ist die zweite Studio-Platte des ehemaliges "Kraftwerk" Perkussionistes Karl Bartos. Der Kerl hatte seine Solo Kariere angefangen, da es es nicht schön fand, daß Herren Schneider un Hütter bei ihren Schallplatten zu langsam arbeiteten und alles zu perfektionistisch benahmen. Und also gründete er sein eigenes Projekte unter dem Namen "Elektrische Musik".

"Ralfs un Florians" neapšaubāmi ir ieraksts, kurā "Kraftwerk" piedzīvo pārmaiņas. Pamazām pagātnē aiziet eksperimentālie Krautrock stilam piederīgie ieraksti ar minimālisma skaņu, elektrisko flautu un ambiences tēmām, bet tuvojas elektroniskās deju mūzikas ēra ar robotiem, skaidri strukturētām kompozīcijām, deju bītiem un vokodera apstrādātu balss ierakstu.

Nezinu, vai grupas "Organisation" vienīgais albūms skaitās labs vai slikts muzikāls veikums, bet man tajā nekādu dižu skaistumu saskatīt neizdodas. Jā, protams, stilīgi novērtēt, kādi tad bija Kraftwerk pirmsākumi vēl pirms grupas oficiālā pirmā albūma, bet neko citu par šo albūmu labu pateikt nevaru. Tas ir viens nebeidzams eksperiments no kategorijas - a ko mēs vēl varētu izdarīt, kuram neredz ne mērķi, ne domu.

No Kraftwerk agrīnajām dienām pāreju uzreiz uz viņu "pirmspensijas" ierakstu - Electric Cafe, kas iezīmēja milzīgi ilgu klusēšanas laiku grupas darbībā (patiesību sakot - vienkārši grupas izjukšanu uz vairāk kā desmit gadiem). Šis ieraksts laikam īsti arī neietilpst Kraftwerk klasiskajā ērā, kad grupa skaitījās savos ziedu laikos. Proti, grupas veiksmīgākie veikumi skaitās pieci albūmi sākot ar "Autobahn" un beidzot ar "Computer world". Tomēr pāris kompozīcijas, kuras ir savu laiku pārdzīvojušas un kuras Kraftwerk cienītāji joprojām godā. Pirmkārt, tā ir tehno fests "Musique non stop", otrkārt - dziesma ar izcilo nosaukumu un saturu "Boing Boom Tschak". Tāpat pietiekami interesantas kompozīcijas ir gan "Der Telefon Anruf", gan "Sex Objekt" (starp citu - stipri līdzīga tā ir iepriekšējā ieraksta kompozīcijai "Computerliebe").

Ja "Kraftwerk" debijas albūms bija ne visai orientēts uz plašo mazu vajadzībām un neizcēlās ar pārāk izteiktām dziesmu struktūrām, tad viņu otrais ieraksts ir vēl mazāk klausāms šī vārda tradicionālajā izpratnē. Vienīgi albūmu ievadošais "Klingklang" ir kaut relatīvi nosaucams par dziesmu, protams, tas faktiski ir nebeidzams dažu nošu atkārtojums, bet tas vismaz nedaudz izklausās pēc mūzikas. Tikām "Atem", kas imitē elpu trīs minūšu garumā, ar mūziku ir minimāli (ja vispār) saistīta kompozīcija. Un "Spule 4"? Un "Wellenlaenge"? Tas ir viens no klusākajiem ierakstiem, ko man jebkad ir nācies klausīties, jo lielākajā tā daļā nenotiek pilnīgi nekas. Šis ieraksts ir tik neaktīvs, ka tas varbūt varētu kalpot par skaņu celiņu kaut kādai jaunā viļņa filmai, tas būtu iespējams, bet tīri kā mūzikas ieraksts patstāvīgā veidā tas ir tik ļoti nesaistošs, ka vismaz es nespēju tajā atrast neko baudāmu. Jā, droši vien krautroka cienītāji man pavēstītu, ka šeit ir tik daudz visa kā tam laikam nepierasta, visādi viltīgi tehniski gājieni un tā tālāk, BET vai tiešām tā ir mūzika? Manā uztverē - nē. Varbūt šis ieraksts ir kalpojis kā iedvesmam visam "industrial" žanram, bet manis pēc tas tā varētu arī nebūt, turklāt vai tas šo konkrēto albūmu darītu kaut cik interesantāku? Jā, tas noteikti ir obligāts solis, kuru tev vajag iepazīt, lai saprastu, kādā tieši veidā funkcionē Hiters un Šnaiders, bet tas nenozīmē, ka šis būtu viens no tiem ierakstiem, kurus tev vajadzētu uzdāvināt kādam savam draugam uz Ziemassvētkiem. Nē, tas nav tas pats "Kraftwerk", kas radīja "Autobahn", tas ir cits Kraftwerk - tāds, kas neatzīst tādu jēdzienu kā melodija. Un šis nav tas Kraftwerk, kuru es gribētu klausīties puslīdz regulāri.

Lai arī vēlākie "Kraftwerk" ieraksti man šķiet ļoti pat saistoši, jāatzīst, ka grupas debijas albūmu par klausāmu nekādi nosaukt nevar. Protams, krautroka "mūzikā" bieži troksnis bija stipri dominējošs faktors, taču troksnis var būt saistošs un var būt vienkārši uzmācīgs (un vēl var būt tāds troksnis kā Lū Rīda "Metal machine music", bet tas jau ir ekstremāls gadījums).

Šis Katrīnas Dornas romāns ir kārtējais apliecinājums ļoti savdabīgai tulkojamās svešvalodu literatūras izvēlei Latvijā. Es jau neko nesaku par šo rakstnieci, bet droši vien viņa nav pati spožākā zvaigzne vācu literatūrā. Vismaz vāciskajā Wiki par viņu rakstīts nav, par anglisko nemaz nerunājot. Nē, es nesaku neko sliktu nedz par tulkotājiem, nedz par rakstnieci, tikai brīnos. To taču es drīkstu darīt, vai ne?

Filmu "Mans Fīrers - patiešām patiesākā patiesība par Ādolfu Hitleru" man noskatīties ieteica kāds kolēģis, sakot, ka tā esot pagalam laba. Atļaušos viņam šajā gadījumā nepiekrist (neapšaubot, ka arī viņa point of view noteikti ir savs pamats). Manā izpratnē tā nav laba filma, un ne tāpēc ka man būtu kādi iebildumi pret komēdijām par Hitleru. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka nedrīkstētu smieties par Hitleru, holokaustu, koncentrācijas nometnēm Sibīrijā, otro pasaules karu, ebrejiem, Jēzu, dziesmu svētkiem vai par vienalga ko citu. Manis pēc cilvēks var smieties kaut vai par savu nokļūšanu komā, kā to dara grupas "Anal Cunt" dziedātājs. Bet...

Atzīšos godīgi - man šodien nemaz nav noskaņojuma klausīties H-Blockx vai jebkādu citu grupu, tā ka sekojošais albuma apraksts nebūs īpaši detalizēts un realitātei atbilstošs. Mugura sāp vienkārši pretīgi un kaut cik normāli es jūtos vien staigādams apkārt, bet sēžot ir pavisam draņķīgi, tā ka šodien droši vien esmu uzstādījis savu personīgo pie datora darba laikā nesēdēšanas rekordu. Rītdien gluži iespējams, ka uz darbu neiešu, bet došos pie ārsta, bet to vēl redzēs - atkarībā no pašsajūtas.

Kaut kā man šodien sāp galva un klausīties Kraftwerk nedodas īpaši labi. Citkārt tas sanāk labāk. Un tomēr - parunāsim mazliet par Datorpasauli (ne to, kas kādreiz bija žurnāls).

Kur tie gadi, kad es H-blokus uzskatīju par vienu no aktuālākajām grupām Eiropā? Tālu pagājuši, tas noteikti. Protams, šaubos, ka viņu mūzika mani jebkad būtu ieinteresējusi, ja ne tie traki jokainie un prikolīgie videoklipi, kas bija viņu pirmā albūma singliem (vai citādi es būtu Vācijā iegādājies legālu "Time to move" eksemplāru - kas to lai zina).

"Guano Apes" debija Vācijā un tās reģiona zemēs sacēla diezgan pamatīgu furoru un līdz ar to šīs grupas reputācija mūsu reģionā allaž ir bijusi diezgan laba. Kā nekā pat es uz viņu koncertu Rīgā esmu bijis.

Šo ierakstu es veltu Mānim, kuram radies priekšstats, ka es klausos gandrīz tikai un vienīgi sliktu mūziku.

Nu, beidzot, līdz ar "Empyrium" beidzas mana trakā iepazīšanās ar doom/goth/death metāla žanriem (vismaz uz kādu laiku)... un labi, ka tā. Protams, Empyrium nav sliktākā grupa, kādu man jebkad ir nācies dzirdēt, bet īpašas simpātijas pret viņu spēlēto daļēji simfonisko doom metālu manī nav radušās. Un vispār man darbā ir šausmīgi smagas austiņas, kas nospiež galvu, vajadzēs nākamnedēļ pāriet atkal pie vieglākā austiņu modeļa, kas tik lielas ciešanas nesagādā. Nekā, ko par šo albūmu teikt, man gan nav :)

Lai tev nerastos ne mazākās aizdomas par to, kas ir Onkulis Toms Angelrippers, es uzreiz atklāšu noslēpumu, ka vislabāk viņš ir zināms kā grupas "Sodom" dziedātājs. Kā tev šķiet, kādu mūziku spēlē šāda nosaukuma grupa? Pareizi!

Dīvaini, ka es nebiju iepriekš ievērojis, ka šī grupa ir kārtējie vāciešu power metālisti iz Helloween un Accept nometnes. Tāpat dīvaini, ka man no viņu šī albūma dziesmām tā sauktajās "Kazhe collection" izlasēs bija iekļauta kompozīcija "War in the gutter", kas patiesībā ir diezgan nebaudāms skaņdarbs.

Interesanti paskatīties, kā mainās mana gaume. Kamēr "Faith no More" iepriekš man šķita nekam nederīga grupa, "Helloween" es kādreiz uzskatīju par tīri interesantu metāla blici un tikai ar laiku sapratu, ka šamējie ļoti nedaudz atšķiras no "Scorpions". Ievērojot to, ka "Pink Bubbles go Ape" pat oficiāli ir viens no šīs grupas sliktākajiem albūmiem, nav īpaša pamata brīnīties, ka šis ieraksts nav diez ko labs. Dziesmas šeit nav īpaši bagātinātas ar jebkādiem rifiem un tas ir vienkārši popmetāls bez sevišķas odziņas. Dziesmas vienveidīgas un pastulbas. Izklausās pēc (droši vien) ļoti lietu deģenrāciju piedzīvojušiem "Accept" ar zināmu šlāgerisma pieskaņu. Patiesībā tie ir patiešām vienkārši vācieši, kas šlāgerus pārvērtuši par mataino metālu un mēģina pasniegt kā īsto mantu. Iepriekš man lielas simpātijas bija pret dziesmu "Heavy Metal Hamsters", bet tikai tās nosaukuma dēļ, tagad varu tikai teikt, ka šī dziesma ir tāda pati kā pārējās šajā ierakstā - ātra, bet atmiņā nepaliekoša (nē, ok, tieši šajā dziesmā ir tīri labs draivs, bet tāpat - nepietiekams). Es negribu teikt, ka šī mūzika būtu izteikti slikta, tās galvenais mīnuss ir vienkārši pārmērīgs bālums.

Turpinu ceļojumu "mana tēva mūzikā". Kraftwerk manā dzīvē ienāca ar ierakstu "Radioaktivitat" (vācu versijā), bet "Autobahn" tur parādījās tikai līdz ar konkrētā diska parādīšanos manā krājumā.

Uzreiz atzīšu, ka mana pazīšanās ar vienu no pazīstamākajām vācu metāla blicēm aprobežojas ar šo vienu albūmu, kas mitinās manā mp3 kolekcijas diskā ar numuru 2. Protams, 7 gadus pēc šī diska iegādes atcerēties, kādēļ es tolaik tiku pie šī ieraksta, ir pagrūti, bet nojaušu, ka nosaukums "Pautus pret sienu" man likās gada saistošs. Un gan tolaik, gan šolaik par galveno albūma saistošo momentu uzskatu tituldziesmu - varbūt "Balls to the Wall" nav gluži "Back in Black" (starp citu, šajā diskā Accept man atrodas tieši blakām saviem muzikālajiem kolēģiem no AC/DC, ar kuriem vislielākās paralēles viņu mūzikā saskata ikviens, kas tajā saskata vispār kaut ko). Es patiesībā tiešām saskatu, lai gan ne ļoti daudz, tā kā man pietiek ar vienu AC/DC stila grupu - to pašu AC/DC - un nepieciešamību iepazīties ar daudziem tās konkurentiem neizjūtu. Patiesībā gan Accept mūzika ir sarežģītāka par AC/DC vairumu kompozīciju, taču nezinu, vai tas ir pluss vai mīnuss. Esmu lasījis, ka salīdzinoši ar AC/DC šamie esot "nopietnāka" grupa ar saturiski sakarīgākām dziesmām, bet man personīgi ir pilnīgi vienalga, par kādām tēmām spiedz šādas grupas, jo lai nu ko es varu teikt, tad es neklausos "Accept", lai baudītu filozofijas pērles šīs grupas dziesmu tekstos. Tā vietā es labprātāk klausos spēcīgus ritmus un zibšņiem pilnus ģitāru solo, kuru šajā ierakstā netrūkst. Udo Dirkšnaidera vokāls savā ziņā, protams, ir līdzīgs Braienam Džonsonam no AC/DC (noteikti tas nav līdzīgs Bonam Skotam, skat. recenziju, ko vēl neesmu uzrakstījis), tomēr Džonsons laikam ir trakāks kviecējs par Dirkšnaideru. Ja tā godīgi, daudzas šī albūma dziesmas savā kodolā ir diezgan popsīgas un tikai to aranžējumi tās padara par metālu, piemēram, tādu "Turn Me On" varētu izpildīt arī daudz vieglāka stila mūziķi, kas gan droši vien būtu samazinājuši arī ģitāru uzbrukuma līmeni, bet melodijas ziņā tas ir tipisks popmetāls un nevis smagais metāls, par ko uzdodas Accept. Tomēr, raugoties uz to, ka grupa ir no Vācijas, jāsaka, ka šlāgerisma līmenis šajā ierakstā ir stipri zemāks nekā vairumam viņu tautiešu - metālistu (it īpaši tas ir zemāks kā viņu biedriem iz "Scorpions"). Albūmā praktiski nav pārstāvēts balāžu žanrs, tomēr sliktākā kompozīcija pieder tieši šim stilam - "Winter Dreams" ir garlaicīga un, manuprāt, lieka patosa pārņemta dziesma ar diezgan smieklīgu akustisku piedziedājumu, kas vismaz man neliek sajūsmināties par šo grupu, ok, melodiski viss varbūt ir ok, bet bišķi par saldu manā gaumē šadai grupai. No "Accept" nometnes es labprātāk klausos tādas dziesmiņas kā "London Leatherboys", kas varētu tikt raksturotas ar vārdiem "AC/DC" satiek "Judas Priest" un kopā iedzer kādu kasti viskija.

"Klauveejot pie debesu durviim" nebuut neietilpa manaa skataamo filmu klaastaa, bet nokljuva tur nejaushiibas peec. Shai nejaushiibai bija divi komponenti: 1) VLC pleieris kaut kaada iemesla deelj nenjem pretii subtitrus, kaa rezultaataa man zudusi iespeeja noskatiities vairaakas no liidzi panjemtajaam filmaam; 2) shodien ierakstiiju darbaa diskaa divas filmas, bet kaut kaada iemesla deelj multisesijas otro sesiju lasiiklis maajaas atteicaas atpaziit; 3) hmm, soliiju laikam divas daljas, bet lai nu paliek - pirms dazhaam dienaam shamo filmu dzirdeeju, ka bija nolejuplaadeejis muusu sisadmins, bet taa kaa es par sho filmu biju dzirdeejis vairaakas labas atsauksmes, noleemu noskatiities. Protams, jaatziimee, ka krieviski dubleeta filma noteikti nav optimaalais veids, kaa to skatiities, bet patiesiibaa shoreiz vismaz krieviem iipashi piesieties nevaru - kvalitaate tulkojumam bija pilniigi atbilstosha un Ahmedu ierunaajushais tips izklausiijaas peec muusu itaalju shveiciesha Borisa Salomoni (kursh varbuut kaadreiz googlee uzies sho lapu, mekleejot peec sava vaarda, bet nekad nesapratiis, kas te ir rakstiits).

Lai gan tikai shodien rakstu faktoiidaa par sho filmu, patiesiibaa es to noskatiijos jau labu laicinju ieprieksh, tikai kaut kaa nekaadi nesanaaca par to uzrakstiit. Filma staasta par diezgan netipisku teemu - par sirdii labu Stasi - Staatssicherheit (austrumvaacijas ekvivalents krievu KGB) darbinieku, kursh buudams kaada dramaturga un vinja draudzenes aktrises cieniitaajs, nespeej saveejiem atklaat, ka vecis ir sadumpojies un uzrakstiijis rakstu rietumvaacu laikrakstam par Austrumvaacijas probleemaam kaada sava pashnaaviibu izdariijusha nezheelastiibaa kritusha drauga deelj. Filmaa mees varam noveerot, kaa dziivo rakstnieks ar savu draudzeni un varam noveerot, kaa vinji tiek noveeroti. Ja neskaita interesanto paveersienu ar labo KGBshnjiku, kas patieshaam ir retums kino pasaulee, manupraat, diezgan parasta vaacu filma - diezgan smagneeja un ne paaraak aizraujosha. Bet kaut kaada iemesla deelj tagad Oskarota. Iespeejams, aiz politkorektuma pret bijushajiem valsts iestaazhu darbiniekiem, citaadi nezinu, kas tajaa tik grandiozs. Protams, es neesmu dziivojis Austrumvaaciijaa pirms gadiem 20-25. Bet no otras puses, ASV kinoakadeemijas paarstaavji droshi vien arii nav.

Patiesībā šī būtu viena no retajām filmām, kuru es uzskatu, ka ir vērts skatīties kinoteātrī, nevis mājās, bet sanāca tā, ka tā bija viena no tām daudzajām filmām, kuru mēs skatījāmies mājās. Filma tapusi pēc vienas no manām iecienītākajām grāmatām, līdz ar to manas prognozes pirms tās skatīšanās bija vienlaicīgi optimistiskas un piesardzīgas. Pirmkārt, es līdzīgi Normundam neesmu liels vācu kino cienītājs, vienīgais izņēmums te varētu attiekties uz Raineru Verneru Fasbinderu, bet arī tas galvenokārt tādēļ, ka šis režisors bija vairāk vai mazāk traks. Un tomēr - Patrika Zīskinda "Parfīms" ir un paliek viena no 20. gadsimta literatūras pērlēm, līdz ar to no tām var daudz prasīt un daudz gaidīt. Filmas sākums, protams, nav īpaši estētisks - zivju tirgus, pretīgi netīrumi, vemšana, asiņains zīdainis, ko vairāk var vēlēties, bet turpinājumā patiesībā nemaz tik baismīgi nav. Jāatzīst, ka Tikveram izdevies šeit sapulcināt arī tīri iespaidīgu aktieru krājumu, pirmkārt, protams, uzslavējot Dastinu Hofmanu, kas apliecina, ka joprojām ir lielisks aktieris, kas spēj atveidot arī nopietnākus personāžus nekā Fakeru senioru, tāpat te piedalās arī Alans Rikmens, kas daudziem zināms ka Sneips no Harija Potera, bet ne mazāk daudziem zināms arī kā priekšnieks iekš "Love Actually". Jāatzīst, ka Bens Višo, kas atveido pašu Žanu Batistu Grenuiju, man nav zināms no citām filmām, bet kopumā viņš šeit iederas lieliski, lai gan manā iztēlē Grenuijam vajadzēja būt vēl mazāk pievilcīgam, lai gan uz ekrāna tādu varētu arī nelaist. Vizuāli filma ir vienlaikus krāšņa un pelēka, skaista un pretīga, grāmatas oriģinālam ir sekots gana godprātīgi, tā ka es neko sliktu par ekranizāciju pateikt nevaru - tiešām lielisks darbs.

(valoda: latviešu). "Māja bez saimnieka" manā redzes lokā nokļuva gluži prozaiski - allaž biju šādu grāmatu plauktā mājās redzējis, bet reiz gadījās, ka man nebija nekā cita, ko lasīt, tad nu arī paņēmu šo Heinriha Bella romānu. Tas vēsta par divām ģimenēm - Brīlahiem un Bahiem. Ģimenēm ir daudz kopīga - ģimenes tēvi abās ir gājuši bojā karā - Heinrihs Brīlahs nodedzis kopā ar savu tanku, bet Raimundu Bahu nāvē aizdzinusi viņa paša priekšniecība, abas mātes pie jauniem vīriem nav tikušas, toties viņām ir apmēram vienāda vecuma bērni - Martins Bahs un Hainrihs Brīlahs (jau otrais Hainrihs). Tikai ģimenēm ir viena būtiska atšķirība - kamēr Bahi ir izteikti turīga liela ģimene, kurā ietilpst vesela kaudze dažādu radinieku, it īpaši nelaiķa Raimunda draugs onkulis Alberts, Brīlahu ģimenē parādās dažādi "tēva vietas izpildītāji" jeb mātes piegulētāji, kas lielākoties nav nekādi jaukie tipāži un no vismazāk jaukā no viņiem - skopuļa Leo - ir dzimusi mazā meitenīte Vilma. Līdz ar atšķirīgo ģimeņu situētības līmeni Martins un Hainrihs jaunākais ir diezgan atšķirīgi 11 gadīgi zēni, kaut arī viņi ir labākie draugi. Brīlahs ir daudz praktiskāks, lieliski saprot, kas ir nauda un kā to iespējami mazāk iztērēt. Lai gan no mana apraksta varētu padomāt, ka šajā grāmatā nav īpaši daudz sižeta, patiesībā situācija ir gluži pretēja - tieši sižeta tur nebūt netrūkst, toties dažas citas lietas gan man šajā sakarā nebūt nelikās esam baigākajā līmenī - proti, Heinrihs Bells varbūt arī bija liels rakstnieks, bet viņam izteikti pietrūka vienas lietas - oriģinalitātes, šitādu māju bez saimnieka varētu būt sarakstījis arī viens otrs latviešu rakstnieks, nav tur tās odziņas, nav slikti, bet nav arī pietiekami labi.

Nezinu, kādēļ tieši Ninai Hagenai un tieši šodien izlēmu pievērsties. Nina Hagena ir vācu dziedātāja, kas galvenokārt ievērojama ar saviem septiņdesmito gadu ierakstiem, savu trako tālaika (un laikam arī tagadējo) skatuves un sadzīves tēlu, kā arī saviem īpatnējiem uzskatiem par pasauli. Viens no trakākajiem šādiem uzskatiem ir tāds, ka HIV par AIDS pārvēršas tikai narkomāniem un ka HIV kā tāds nav nekāds šausmīgs vīruss, bet ka sliktākās sekas HIV inficētiem cilvēkiem rada narkotiku un (it īpaši) zāļu lietošana, minot par piemēru basketbolistu Medžiku Džonsonu, kas jau 1991. gadā atklāja plašākai sabiedrībai, ka ir HIV nēsātājs, bet arī 15 gadus vēlāk viņam nekāda AIDS nav, jo viņš nelieto narkotikas. Protams, man nekādu iebildumu pret narkotiku nonicināšanu nav, tāpat es neapšaubu zāļu industrijas milzīgos lobijus, tomēr tas man neliek domāt, ka Nina Hagena ir pilnībā normāla. Tikām klausoties vienīgo viņas albūmu, kas atrodams manā krājumā, es neko īpaši traku šajā dziedātājā nesaskatu. Tāds tipisks vācu poproks ar zināmiem 80-to gadu elementiem, nelielu šlāgerisma piegaršu un nekādas īpašas ekstravagances. Piemēram, albūma "BeeHappy" ievadošo "Runaway" varētu izpildīt jebkura uz ģitārām orientēta 80.to gadu grupa, pat "Nena" (tā, kas 99 baloni, kura gan bija vairāk uz sintiķiem orientēta). Patiesībā šis ieraksts ir ausīm ļoti draudzīgs - vienkāršas, nepretenciozas, diezgan lipīgas un absolūti normālas dziesmas. Protams, pa brīžam parādās arī kaut kādas ne-popmūzikas atsauces, kā piemēram izteikti indiešu noskaņās veidotais "Shiva" (nosaukums jau to pašu liecina), bet tā nav "heavy" oirentāla mūzika - apmēram tikpat spēcīgs etniskums kā kaut kāda "Tarkan" mūzikā. Patiesībā Nina Hagena ar šo ierakstu mani vienlaicīgi pārsteidza pozitīvi un negatīvi - es biju domājis, ka viņa ir nebaudāmāka un interesantāka. Bet tā - kvalitatīva popmūzika, bet nekas vairāk. Var jau arī pieminēt, ka Hagena vairākās dziesmās izklausās pēc totāla veča, taču es varētu nemaz nezināt, ka tā ir sieviete, kas tur dzied. Principā - foršs ieraksts, taču nezinu, cik lielā mērā tas atbilst Hāgenas augstajai reputācijai.

(valoda:vācu) Kristians Linkers ir autors, kas specializējas literatūrā bērniem un jauniešiem un no šī viņa debijas romāna pat muļķim viņa specializācija kļūtu skaidra. Romāna galvenais varonis ir 16 gadus vecs mazgadīgais noziedznieks Tims, kurš kopā ar korešu bija braucis nolaupītā mašīnā un izmēģinājis kaifu, iebraucot kokā, tikai korešam nenostrādāja gaisa spilvens un tas atstiepa kātus. Bet citādi Tims ir diezgan attīstīts garīgajā ziņā džeks, kas būtu spējis mācīties un pat labi, ja vien būtu gribējis. Cietumā viņš mēģina izlavierēt no pārmērīgas satuvināšanās ar arābu vai naciķu grupējumiem un tas viņam zināmā mērā pat izodas. Vēl viņam izdodas tur atrodoties atrast draudzeni - meiteni vārdā... hmm.. aizmirsu, kā viņu sauca, patiesībā vienalga, kura piedalās kaut kādā projektā, kur mazgadīgajiem zekiem tiek mācīta gleznošana. Jebkurā gadījumā, kad Tims dabū uz vīkendu "atvaļinājumu" no ieslodzījuma vietas (izrādās kaut kas tamlīdzīgs mazgadīgo cietumos Vācijā eksistē), viņš satiek to beibi un kopā ar viņu nelegāli aizbrauc uz Franciju. Es, protams, nesaprotu, kādā veidā viņi, abi divi bez tiesībām un Tims pat bez pases, varētu šķērsot robežu, bet par to man ir lielā mērā nospļauties. Tur nu viņi ņem un Francijā puļķējas uz vella paraušanu, kā rezultātā Tims par vienu dienu vēlāk atgriežas cietumā un tiek sodīts ar individuālo ieslodzījumu. Papildus tam viņš arī nav nodevis kaut kādam nacistu pārstāvim vēstuli, līdz ar to tiek solīti atdauzīts un nonāk kaut kādā bunkurā, kur viņš sēž par sodu (nesaprotu gan, kāpēc sodīja viņu, ja jau viņš bija cietušais, bet par to man arī ir vairāk vai mazāk nospļauties). Beigu beigās viņš tur sēž un ir ieslodzīts. Jā, un viņam ļoti patīk "Die toten Hosen" albūms "Unsterblich", kur visas dziesmas ir "par viņu". Piemēram, viņš arī nekad nespēlētu Bayern rindās, viņš ir sajūsmā par "Unsterblich" utt. Ā, un arī ar viņu mēdz sarunāties ledusskapis. Ar mani gan nemēdz. Žēl, ka tā, vai ne? Ja es būtu tīnis, iespējams, man šī grāmata patiktu labāk, bet tā kā es neesmu, tad es to varu novērtēt kā ne pārāk interesantu lasāmvielu pusaudžiem, kas mani ne pārāk saista.

Hiermit habe ich den zweiten Film aus der Fassbinders Trilogie "BRD" gesehen. Wie auch "Lola" erzählt dieser Film von einer Frau, die ihr Leben selber vom absoluten Null aufbauen muss. Maria Braun ist zwei Tage mit Hermann Braun verheiratet gewesen, bis er in den Krieg gegangen ist und noch immer nicht zurück gekommen ist. Jetzt ist der Krieg schon zu Ende und Maria geht mit ihrer Freundin jeden Tag zum Bahnhof in Hoffnung, daß vielleicht jemand etwas von ihren Männern weiß. Eines Tages kommt Bettis Mann zurück und sagt, daß Marias Mann Hermann tod ist. Damit sie im Leben nicht runterkommt fängt Maria eine Affäre mit nem schwarzen Amerikaner an, und wenn sie mit tem Amerikaner im Bett ist, kommt Hermann unerwartet zurück, und der ist lebendig. Und dann passiert was ganz unerwartetes - Maria erschlägt den Neger mit einer Vase und der stirbt. Hermann behauptet, er sei der Mörder und geht ins Gefängnis. Tikām Marija sev sameklē labu darbu kaut kādā francūžu kompānijā, kur viņa pamazām no sekretāres kļūst par bezmaz vai kompānijas vadītāju un (galvenokārt) kompānijas direktora mīļāko. Direktors gan mēģina viņu padarīt par vairāk kā savu mīļāko - kaut ko līdzīgu sievai, bet Marijai ir viens mērķis - panākt,lai viņai ar Hermanu būtu vēlāk laba dzīve, līdz ar to viņa ne uz ko lielāku neparakstās. Kad Hermanis iznāk no cietuma, viņš uzreiz pie Marijas neatgriežas, jo vēlas vispirms kļūt atkal par cilvēku. Tikmēr Marijai turpinās sakars ar priekšnieku Ostvaldu un attīstās konflikts ar viņas māti. Tad kādu dienu Ostvalds mirst (viņam ir sūdīgas iekšas un tas nav nekāds pārsteigums) un apmēram tajā pat laikā atgriežas pie Marijas Hermanis. Izrādās, ka Ostvalds Marijai un viņas vīram atstājis visu savu īpašumu, tā ka viņi tagad varētu dzīvot vairāk nekā laimīgi, taču tad Marija nepiesardzīgi apietas ar gāzi, kā rezultātā gan viņai, gan Hermanim dzīve ir galā. Līdz ar to sanāk, ka Marijas Braunas laulības dzīve bijusi vienkārši grandioza - pāris dienas viņi bijuši kopā līdz Hermanis aizgājis karā, tad gadi vienam bez otra, Hermanis atgriežas, amerikāņu karavīra slepkavība, atkal gadi svešatnes, tikai reizēm tiekoties cietumā, tad - reizi mēnesī Marija saņēma no vīra pa vienai rozei un tad - dažas kopdzīves stundas un nāve. Vispār filma ir interesanta, forši uzfilmēta, ar labiem aktieriem, Fasbinders izpelnās arvien lielāku cieņu manās acīs.

Vor Stroszek habe ich schon zwei Filme Werner Herzog`s gesehen. Der Eine - "Kaspar Hauser" - hat mir sehr gefallen, den Andere - "Aguirre" - habe ich als langweilig empfunden. Der Dritte - "Stroszek" - liegt dazwischen. Es hat eine wichtige Gemeinsamkeit mit dem "Kaspar Hauser" Film - den Schauspieler in der Titel Rolle. Bruno S. (der den Bruno Stroszek spielt) ist kein gewöhnlicher Schauspieler. Eigentlich er ist überhaupt kein Schauspieler, aber Herzog einen aus ihn gemacht. Wenn das, was ich gelesen habe, stimmt, dann ist der Bruno S. in Wirklichkeit seinen Helden ganz ählich (und nicht besonders stark im Verstand). Seine Schauspielerei ist vielleicht deswegen keiner Anderen ählich - nicht nur der Stroszek, sondern auch der Bruno sind nicht ganz Normal. Der Film fängt mit der Entlassung Stroszeks aus einem Gefängnis. Der Gefängnisdirektor empfehlt Stroszek nie mehr Alkohol trinken, da er immer ins Gefängnis durch Alkohol Taten gekommen ist, und Stroszek gibt ein "Ungarisches Ehrenwort". Vielleicht ist er aber nicht ungarisch, da er gleich aus dem Gefängnis in eine Bar geht und dort Bier bestellt. Dann begegnet er Eva, eine Nutte, die ihre Luden (pimps) ständig prügeln, so zieht Eva zu Stroszek. Sein Geld verdient Bruno mit Musikspielen auf den Straßen. Vispār jau nu Bruno dzīve ir vairāk vai mazāk nožēlojama, laiku pa laikam pie viņa ierodas tie paši suteneri, lai iekaustītu gan Evu, gan Bruno. Vienā brīdī viņiem ir gana un šie izlemj piebiedroties Bruno pensionētam kaimiņam, kas grasās doties pie sava brāļadēla uz Ameriku. Tad nu Eva mazliet pastrādā savā senajā profesijā un savāc naudu ceļam. Šie dodas visi trīs uz Viskonsīnu, kur tas brāļadēls strādā par auto mehāniķi. Lai uzsāktu jaunu dzīvi, šamie paņem kredītu un iegādājas māju bez pamatiem - tādu treilerveida veidojumu, kas principā tomēr ir māja, tikai uzvietota uz kaut kādiem betona bluķiem. Taču ar Evas pārdevējas vietu ceļmalas ieskrietuvē un Bruno ienākumiem mehāniķa darbā nepietiek, lai varētu kredītu arī kārtīgi apmaksāt. Turklāt Bruno ne vārda nesaprot angliski. Vienā brīdī Evai tas viss piegriežas pavisam un šī izlemj doties prom kopā ar kaut kādiem tālbraucējiem, kas viņu, protams, atkal pataisa par prostitūtu. Tikām Stroszekam tiek atņemta māja, jo loģiski par to viņš neko nav maksājis. Seko visai interesanta epizode ar ūtrupi, kur tās vadītājs summas sauc tā kā jodelēšanas vai dziedāšanas stilā, tas ir jāredz, nevis jāapraksta vārdiem, bet Bruno ņem veco kaimiņu un ar to kopā mēģina atsākt savas noziedznieka gaitas. Tiesa jau pēc pirmās laupīšanas, kas ienesusi "veselus" 32 dolārus, vecis tiek arestēts un Bruno bēg projām. Filma beidzas kaut kādā indiāņu izklaides parkā, kur Bruno nošaujas panorāmas ratā, iepriekš iedarbinājis dejojošu vistu (neprasiet man, ko tas nozīmē). Vispār - skumja ir Hercoga Amerika, ne pārāk saistoša, kā jau to varētu gaidīt no filmas par pustraku atpalikušu tipu, kas īsti nesajēdz, kas ar viņu notiek. Kopumā filma, protams, ir laba, vienīgi nezinu, kas izņemot mani tādu gribētu skatīties un kas (ieskaitot mani) būtu gatavs tādu skatīties atkārtoti.

Na wieder schon ich habe Pech gehabt! Ich nahm dieses Buch aus der Bibliothek, weil nach dem Namen "Günter de Bruyn" ich glaubte, daß es kein moderner Schriftsteller ist. Aber er ist nicht nur modern, sondern dieses Buch ist ein biografisches werk über Preußens Luise - eine Königliche Person in Preußen Anfangs des 19. Jahrhundertes. Die Luise wurde zu einer Legende noch während ihres Lebens, obwohl nichts so besonders ausgezeichnetes an ihr gewesen ist. Na, gut, sie war eine schöne und emozionale Prinzessin. Und warum würde mich das interessieren? Keine Ahnung. Als sie noch ziemlich jung starb, wurde sie langsam zu einer Preußischen Madonna, obwohl dazu keine starke Gründe waren, sie wurde nur als eine perfekte Preußische Frau gelobt, die ihr Platz im Leben sehr gut begriff und an keinen Männliche Sachen teil nahm. Natürlich im 20ten Jahrhundert hatte schon niemand Interesse an sie - sie war zu friedensliebend, um den Nazis als eine Modellfigur zu passen, un zu langweilig, um den modernen Feministen als ein Vorbild zu gülten. Die Biografie ist ganz professional geschrieben, ich habe aber kein Gebrauch für Kenntnisse über Preußens Luise, deswegen habe ich auch kein Interesse an dieses Buch.

Wenn man ehrlich sein muß, habe ich schon genug von solchen Schriftstellern der zweiten und der dritten Klasse. Sie alle schreiben nicht slecht, ABER so was könnte auch ICH geschrieben haben. "Pokorny lacht" ist die Geschichte eines Komikers, der das Leben ein wenig zu ernst nimmt und der selber immer traurig ist. Das ganze Leben lang hat er nur einen einzigen Freund gehabt, dem er hätte änlicht sein wollen. Er kann ihm aber nicht ähnlich sein, da er immer Menschen beindrucken will. Von einer Seite kann ich sagen, daß ich mit Friedrich Pokorny mich schon ganz gut identifizieren kann - da er immer komisch sein wollte, nur damit andere Menschen ihn cooler finden würden, das andere geht aber zu weite. Seine Affäre mit der Freudnin seines Freundes Zachers ist für mich zu Obskur, um verständlich zu sein, und nicht nur die Affäre, sondern das ganze Leben Pokorny`s ist ziemlich doof. Am Ende kann er natürlich wenn nicht alles, dann ziemlich vieles schon ändern. Er hat ein Streit mit dem Zacher, daß mit Prügelei endet und nur danach versteht er, wie vieles er falsch getan hat. Egal schon, solche Bücher gibt es in Tausenden und keiner solcher Schriftsteller bleibt länger als fünf Stunden berühmt. Vielleicht soll ich doch etwas auch selber schreiben, es ist eine ganz lange Zeit seit meiner letzten Erzählung her.

Bisher war ich ueberzeugt, dass Fassbinder kein Regiseur fuer mich ist. Von seinem Film "Warnung vor einer heiligen Nutte" habe ich nichts verstanden und habe das Film ein wenig doof gefunden. Diesmal hat mich Fassbinder aber ueberrascht - "Lola", seine Version ueber das Thema des Blauen Engels (ich hatte vergessen, was das fuer ein Film war, bis ich in die IMDB hineinschaute) ist nicht nur visuell spektakulaer, sondern auch spannend zum Ansehen. Lola ist eine Saengerin/Prostituirte in einem Puff in einer Stadt, wo alle maechtige Maenner die Abende mit Frauen zum Kaufen verbringen. Lola ist die persoenliche Hurre des Bauunternehmer`s Schukert, von dem sie auch eine Tochter hat. Jetzt kommt in die Stadt aber ein neuer Bauleiter (ich bin nicht so klar, wie sein Posten eigentlich leitet). Der Mann ist ein ganz konservativer und braver Kerl und alles geht ihm gut mit den Raubvoegeln (Machthaber) der Stadt, bis er sich in Lola verliebt, ohne zu wissen, dass sie eine Prostituirte ist. Sie will ja nicht, dass er es von ihr zu wissen lernt, eigentlich mag sie doch den Mann, obwohl sie auch ihren Schukert mag. Na ja, dann entscheidet sich von Bohm (der Bauleiter) die Lola zu heiraten, aber sein "Freund" Esslin verraet ihm alles ueber die dunkle Seite der Stadt (ohne von der Lola-Affaire des von Bohms zu wissen). Dann geht der von Bohm wirklich los, veranlaesst ein Krieg gegen die Korruption der Stadt, heiratet Lola aber zum Ende, ohne zu wissen, dass sie noch immer die Matrone seines Feindes Schukert bleibt. Uebrigens ist Barbara Sukowa reizend in der Rolle von Lola und obwohl sie eine Nutte spielt, ist sie auch Person fast sympatisch. Im vergleich zu anderen Werken Fassbinders ("Heiliger Nutte" und Drehbuch fuer "Water drops on burning rocks" gibt`s hier fast nichts skandaloeses - nicht so viel nackte Koerper, keine Homosexualitaet, und so weiter), ich muss jetzt aber sagen, dass der Fassbinder ein sehr vitaler und interessanter Regisseur gewesen ist und dass ich noch ein Paar seine Filme bestimmt anschauen werde.

Es ist Bemerkens wert, dass auch das zweite Buch bein Jakob Hein, dass ich gelesen habe, mir sehr gefallen hat. In seinem neuen Roman bleibt Hein seiner Welt eines ex-Ossies treu und schaut mal wieder an die Geschichte Deutschlands mit den selben Augen, wie in "Meinem ersten T-Shirt". Diesmal ist es das Buch noch mehr autobiographisch als sein erstes Werk, aber wie man schon viele gesagt haben, ist das Leben manchmal noch ueberraschender als Erfindung. Das Buch ist die Geschichte des Lebens seiner Mutter, die waehrend des Buches Handlung an Krebs stirbt, aber es ist kein Buch vom Tode, es ist ein Buch ueber das Leben, ueber Juden und Judentum (Hein ist ebenso wie ich 1/4 juedisch), ueber Menschen, die von Nazis zu Kommunisten werden, ueber die Mutter, die immer was gutes zu sagen hatte, obwohl es ihr selber nie brilliant gegangen ist. Ich weiss eigentlich nicht, was ich so stark an Hein`s Werken mag, aber er schreibt so, dass ich ihn nur bewundern kann. Ich verstehe auch, dass er nie besonders beruehmt werden wird, aber gerade dass finde ich so toll, dass ich vielleicht einer der ganz wenigen seiner Fans bin. Ich moechte doch nicht immer einer von der grossen Masse sein.

Wenn ich es richtig verstanden habe, dann ist Peter Haertling einer der grossen Deutschen Schriftstellern der Nachkriegszeit. Das waere ein guter Fall fuer mich meine liebe Schule zu loben. Ich hatte da einen Fach mit einem serioesem Titel "Deutsche Literatur", wo wir in zwei Jahren fast nichts von der Deutschen Literatur lerntet, ausser Faust zu lesen und nichts davon zu verstehen.

Obwohl Heinrich Boell ofiziell einer der groessten Deutschen Schriftstelllern des 20. Jahrhunderts gewesen ist, weiss ich von ihm ganz wenig. Wenn ich mich nicht irre, is "gesammeltes Schweigen" nur das zweite seiner Buecher, das ich bisher gelesen habe. Der Untertitel des Buches lautet, dass dort noch andere Satiren zu finden sind, daraus kann man schliessen, dass auch die Erzaehlung ueber Doktor Murke eine Satire ist, und eigentlich koennte das man sowieso verstehen. Das Buch besteht aus 5 Erzaehlungen, daraus sind 3 Brilliant un 2 nicht besonders. "Doktor Murkes gesammeltes Schweigen" erzaehlt von einem Mann, der am Rundfunk arbeitet und sich eine Rede von einem verwirrtem Kulturprofessor mehrmal anhoeren muss, bis er fast sein Verstand verliert. Die Rede muss viel verkuerzt werden, ausserdem muss das Wort "Gott" durch "ein hoeheres Wesen, den wir verehren" aus Politkorrektum ersetzt werden, so befehlt Murke dem Professor mehr als 20 Male "ein hoeheres Wesen, den wir verehren" sagen, damit die Veraenderung moeglich war. Der Murke selber ist aber Fetischist - er sammelt Schweigen aus Radiosendungen, denn er findet es viel poetischer als Sprechen. Die zweite briliannte Geschichte lautet "Nur nicht zur Weihnachtszeit" und es geht um eine aeltere Dame, die ein wenig ihren Verstand verliert und braucht es, jeden Tag Weihnachten zu feiern. Die dritte spannende Geschichte ("Es wird etwas geschehen") ist von einem sehr aktiven Mann, der am Anfang 9 Telefonen gleichzeitig beantwortet, aber am Ende ein professionaler Sarg Begleiter wird. Die letzten zwei Geschichten - "Hauptstaedtisches Journal" und "Der Wegwerfer" haben mir nicht besonders gefallen, deswegen schweige ich ueber sie. Die ersten drei waren aber genung gut, damit ich sagen koennte, dass nach dem ziemlich langweiligem "Billard um halb zehn" ich wieder Interesse an Heinrich Boell gefunden habe.

Eines haette ich nie erwartet - dass dieses Buch noch vor der Hitlerzeit geschrieben worden ist. Vielleicht, wenn mann naeher daran denkt, ist das auch kein Wunder und es waere unlogisch, wenn es anders waere, aber ich hatte wirklich geglaubt, dass es in der Adenauer Zeit statt findet.

Zum ersten Mal wird hier was auf Deutsch geschrieben. Es ist eine lange Zeit her, seit ich meine Deutschkenntnisse ueberhaupt verwendet habe. Leider ist der Roman "Die Kassiererinnen" keine glaenzende Moeglichkeit was besonders schoenes zu sagen. Der Held des Romanes ist ein typischer Verlierer, der keine gute Arbeit hat und der gerne Kassiererinnen in einem Laden beobachtet. Zudem hat er noch eine Frau mit der er etwas einer Liebe aenliches hat. Der Typ ist nicht 100% normal, z.B., er kann nicht selber einkaufen un fragt einen Bekannten fuer sich Hosen zu kaufen. Der Bekannte aber ist auch ein Freak un er braucht die Hilfe des Heldes in Zimmer Saueberung, ausserdem hat der die ganze Zeit irgendwelche grosse Plaene, die er nie wirklich durchsetzt. Die Frau des Heldes kann nicht ihren sterbenden Vater im Krankenhaus besuchen, weil sie eine Angst vorm Sterben hat, deswegen geht der Held zu dem Vater, obwohl er ihn nicht kennt. Wie man schon sehen kann, alle Personen in dem Buch sind ziemlich verwirrt. Wie es schon oefters passiert, kann ich nicht sagen, dass ich das Buch ueberhaupt nicht mochte, leider war das sehr, sehr weit von einem ausergewoehlich spanenndem Buch. Mit Wilhelm Genazino kann man nicht schlecht Zeit verbringen, aber seine Buecher koennen einen Mensch (mich) nicht aendern.

If there is such a thing as B literature, Robert Clausen doesn`t qualify for it. I mean there are bigger writers and smaller writers, but Robert Clausen is best viewed through a microscope. For instance, if you type "Robert Clausen" in Google, you`ll get 813 replies. Bernard Schlink gives you 21800 replies. Jenny Erpenbeck - 67900, Irmtraud Morgner - 28200. And as you can see, those aren`t the most popular German writers either. Thomas Mann can be found on more than 3 million pages, therefore you can see that Robert Clausen is very "alternative". This novel of his is actually a crime story where a man (named Lenz or Lorenz) falls in love with a prostitute and then kills the prostitute, her boyfriend and himself. The main hero (Philip) is the friend of the murderer. As a book of such genre it`s quite easy to read and mostly - very easy to forget. I have nothing against unpopular literature really, but this Clausen person seems a bit too unpopular for my taste.

What the hell was that? I read about the half of the book and I couldn`t understand a single thing Grass was writing here. It seemed sick to me. I may be too plain and simple and my German may be terrible but you have to be kidding me if you consider this monstrosity readable.

I wonder why I read so much Remarque. After all he isn`t one of my favourite writers and I`m not even reading his books in German. But I also have to admit that this book is significantly better than "Himmel kennt keine Guenstlinge". The book is about a German journalist who has escaped from a nazi concentration camp and now is looking for a place for himself in the land of brilliant oportunities - the States. He doesn`t do particulary well, but he doesn`t do bad neither. The same can be sad about the book itself.

Actually I can`t really say that I`m much of a fan of Remarque`s work, although he`s a very strong novelist indeed. His writing manner in "Heaven has no Favorites" hasn`t changed much from his first novels - it`s clear and quite simple (which by the way isn`t typical for German literature), and in his essence Remarque isn`t much of a German really, relying much more on the French heritage than that of a German. I have no problems with that, of course, for I`d choose frog legs over sauerkraut any day you choose (well, I may be lying but who gives a damn). As for the story: Lilian stays at a sanatorium somewhere in Switzerland where she is slowly dying of tuberculosis but when she meets a car racer who`s come to meet his sick friend, she decides to spend the last months of her life living and not dying. So she does.

I`m not really sure why, but I believe that there is a tendency for me to rate collections of stories higher than novels (in average). And "Lunkenbergs fest" applies for this rule. The book contains 11 stories and most of them are good. The first one - "Das Totenschiff" - is a strange tale about a man who somehow kidnaps the tourbus he`s on, although he has no intentions for that. So he decides to ask as the kidnapper for the following - he asks his boss to let his workers leave work one our early today for there`s a holiday coming up, yet his boss refuses to speak to Ebert. "Der neue Mann" is a story that goes to her mother`s place for Christmas to meet the mother`s new friend but the whole thing doesn`t go very well. "Das Los" tells the story of a East German man who won the lottery in the West but wasn`t informed about that. "Kleine Taenzer" is a funny piece about an old rock band playing a boring event (by the way it`s dedicated to a song by Elton John - "Tiny Dancer"). It`s followed by the best story of them all - "Samstagsspiel mit Sallinger" - it`s about a dad who tries to be cool for his kid (and being cool means listening to "Green Day" and "Papa Roach") but who doesn`t convince the boy and who still regrets that many years ago he didn`t go to meet again a woman that offered him to read a book by Jerome Sallinger. At the end the book gets a bit boring though, so I won`t go into any more details.

It would be a sin for me and my wife not to visit a museum of erotic on our trip to Berlin. After all, everyone knows that Berlin is the European capital of both sex and drugs. Not of rock`n`roll though, that`s not an area where Germans have excelled in the past few decades. But who needs rock`n`roll in a museum of erotics? Sadly we were a bit dissapointed with the museum. We had already been in a similar place in Prague and there it was much more interesting - for there were lots of ancient technical sexual appliances - both funny and gross. Here the museum mostly consists of "erotic" works of art - drawings and sculptures with vaginas and penises. To me the most interesting aspect of this museum was looking at other visitiors. Actually I do find it kinda peculiar seing single men and women in this museum. I can completely understand how a couple can go to a place like this, or even two friends but what sort of pathetic people go to a sex museum alone?

The Berlin Zoo is one of the oldest and biggest zoo`s in the world. I had been there some ten years ago, but for my better half it was the first visit. There`s lots of animals in here and they are kept nicely, but who am I to write about animals? In comparison to the Budapest zoo this one is certainly better, so it is better than the zoo in Riga, yet a zoo is still a zoo - a place you visit once you go to a big city - but not a place you think much about afterwards.

We went to this place in order to see the biggest skeleton of a dinosaur that any museum has in its collection. Yet the skeleton wasn`t there for some reason, so we spent some time looking at rocks. I can`t say that I find rocks particulary interesting. There were a few dinosaur bones though but that`s not really the same as a dinousaur itself.

I went to see this exhibition so I would have been in an art gallery in Berlin. I am not a huge fan of paintings, so my hopes weren`t too high before the thing. The biggest problem with paintings lies in the fact that I find them quite boring and the only thing of at least some sort of interest for me is seeing famous paintings so I could later say - I`ve seen them. As for this exhibition, it consists of paintings from the era of 14th century until the 17th century and I can`t say that I noticed a lot of works by famous painters, and I can`t say that I enjoyed this stuff much.

A collection of stories. Some of them seem to be missing the final pointe, while others don`t need to have one. Actually I quite liked it, although now, just a few weeks after having read the book, I remember very little from it. Not memorable but enjoyable.

A young fellow goes to a boarding school. Some things happen to him, some - to others. The novel contains lots of stories that aren`t too closely related. Several of them are memorable, most are not.

A man returns from a war and stays at a woman`s place. He is a bit mentally disturbed. She is a doctor herself and tries to help him. They stay together. Boring.

This is a film that`s mostly known due to a soundtrack done by Pink Floyd at the time when the band was out of the Barrett domination period and was still looking for a new style. I guess there`s no need to describe the album here, for this actually is a film and not a music video. The story is following: Stefan, a young German, goes to Paris where he meets a young and sexy American chick Estelle. They fall in love easily and go together to Ibiza, where Estelle teaches the young man the pleasures and pains of taking drugs. They start off with marihuana, but it`s heroin that does the trick. And what`s the trick? Addiction of course. Stefan wants more and more (hence the title) yet he can`t get more and he can`t escape either. In the end he ODs and dies, just like you`d expect it from a film from late 60s, early seventies. In terms of style it`s quite similar to "Zabriskie point" and other movies my Antonioni, as well as to the French new wave, especially that goes for the abrupt ending which is a typical characteristic for films by Truffaut, Godard and other crazy fellows. The weirdest thing, apart from the music, was the language of the film. Barbet Schroeder is an Irani born German, Stefan is German, but he speaks with some accent in English most of the time, so does Estelle, yet some characters speak German between them, while others use French and still some others prefer Spanish. For me it was quite complicated, not being able to understand the Spanish and French parts (and non-removable subtitles in French didn`t help much with that). As for the film - it`s your basic story of sex, drugs and rock`n`roll and what you have in the end. By the way, it features a bit of Lesbian stuff, a thing I found to be strange for a film from this age. Even "Deep Throat" didn`t have that (as far as I remember). I guess, there`s no need to watch film like this, unless you want to be making out in the process or unless you`re a fan of Pink Floyd. Since I sadly had to skip the first point myself, I had to do with me being a fan, which was ok, but not as good, of course.

An ossie (east german) writer! And funny too! No full sentences! Stories about school in DDR. Being cool for having a guitar. Being uncool at school. Being emo. Being goth. Being a talent of the future. No shops. No capitalism. No war. Yeah!

This is the story of a fellow named Hubert. He was the son of a prominent German nazi, yet he himself wasn`t much of any person in deed. But he was quite good at inventing stories about his life. During the war where he participated as a volunteer he didn`t get to see the action much, spending most of the time as a war clerk (quite similar to Mr. Edmund Blackadder in WW1 by the way) but he was always willing to tell some untrue stories about his heroical deeds. And apart from that he was a huge fan of Humfrey Bogarte and loved all of his films and sometimes wanted to believe that he was in fact Bogarte`s character. Only in the end it went a bit wrong when he told some people the story of the film "Casablanca" as a part of his own life. Unexpectedly the truth behind this story was found out quite fast (yeah, he spent the war in Czechoslovakia and not in Casablanca by the way) and thus he transformed from a hero into a goofball.

This is a very typical book on social issues. Actually in some ways it could have been written in the USSR, not that there would be some "politrucks" participating in it or anything like that - but it`s a very traditional style of book about the oppressed masses - although there`s no pathos about it (contrary to what you would expect from a soviet book). Karl Maiwald works at some sort of truck drivers factory (I didn`t really get what his work was all about - he was a truck driver at first but he wasn`t allowed to drive anymore for his health was already very poor) where he accidentally learns to know that the bosses are spying on the workers by placing microphones everywhere. So he informs the trade union and together with some pals breaks into the office and steals some of the materials on the workers so that they could present those to the people in order to believed by them. But everything doesn`t go well - the government simply sacks Karl and says - nothin happened, let`s get back to work. So the workers start a strike and eventually Karl gets his work back, yet the owners of the company still don`t apologize for what they`ve done.

A bizarre story about a little kid who`s strange behaviour influences serious scientists and other people to do what he does. For instance, to hop around instead of walking. Or use bad grammar forms. The idea was good although I didn`t like how it was written.

Once I used to think that Kraftwerk was a strange phenomena in the world of popular music that had close to no analogues. I used to think that "Radioactivity" was probably the best album ever made. Later on I discovered that Kraftwerk wasn`t the only band experimenting with different sounds in the 1970s and I somehow lost interest in the bands work. So today I decided - why not listen to "The Man Machine" (the German version)? So I did. And I found out that this album not only contains some of the most famous compositions Kraftwerk ever wrote but that it`s maybe the most flawless electronic album I`ve heard in my life. It opens with "Die Roboter" - a true classic despite the wrong intonation in the Russian verse. Then we switch to "Spacelab" - a simplistic song that`s perfect as a soundtrack for driving at night. "Metropolis" is surprsingly good for a song that I didn`t know from a greatest hits compilation. And then comes "Das Model" - although I still prefer the English vocals for it, it`s even better than the Robots in its electronic coolness. The long and complex "Neonlicht" is probably the best long suite in Kraftwerk`s catalogue - it way better than the boring "Tour de France". And the closing "Die Mensch -Maschine" reminds me of the opening of the Kraftwerk concert in Riga with all the "Maschine Maschine Maschine" stuff. I may not be a great fan of electronic music but I certainly know good electronic music when I see it.

F.C.Delius goes in this book to write about one of my favorite periods of history - the late 1960s. Here you get the Vietnam war, the hippies, the Beatles and the Stones and a young insecure man who is nearly a poet but fully a loser. He can take part in demonstrations and he can love and hate the States at the same time, but he doesn`t know what to do with a girl. And when he gets a chance to do it he blows it about as good as the fellow in "American Pie" did. Not an outstanding book but not bad either. Forgettable, that`s the word.

One of these days I`m gonna cut all those Germans in tiny, tiny pieces! Man, how they know the best way to dissapoint me! This time I go to the library and I think to myself - now I won`t be getting me some boring and overblown crap, I`ll better stay with comedy. So I take a book with Hitler in Indians` closing on the cover and a title promising "Fun fun Fun!". And what do I get? Is this supposed to be funny? Man, even my change for Aerosmith`s "Falling in Love is Hard When She Pees" is funnier than these stories. Ok, they aren`t offensive, it`s just some sort of altered history which is meant to be a grotesque puzzle but to be it`s just another of those books that I can`t enjoy simply because there`s nothing in it. And it`s a book where you meet some of the biggest villains of the 20th century! It`s so depressing, how on earth can you find Stalin saying that probably some of the people who died in Syberia didn`t deserve it? I don`t find it inventive, I find it dull. And not because I would think - oh, God, how dares this Buch fellow write stuff like that! I don`t give a damn about what he dares and what he dares not. If you ask me, I would care if Hans Christoph Buch came to my place and peed on my rug - even then I would ask him how he dares to do it. I would only ask him how he dares to think that he`s a good writer if the only thing he`s capable of doing is peeing on the rug. So, Mr. Buch, what will you answer me for that?

When I finished reading "Velo" by J-E Albig I thought: "this is the worst book I`ve read in quite a long time. I hope the next book I`ll read will help me forget it." Sadly Juergen Becker`s novel (if it is a novel) "Raender" was worse than I could have possibly imagined. You see, this is experimental literature. John Cage among writers. A book not only without a story but quite often - even without sentences. It reminds me of a time when I made a program that collected random words from a story I had written and said that the result was a story itself. Today I`m ready to admit that it was a pretentious piece of shit. Worse than dadaist experimentation - mainly because it came after the last true dadaist had died. Becker wrote his book something like 38 years ago yet I can imagine that it sounded very dated even when it was still fresh. A book where several pages are just empty, others have nonsense texts without any reason to exist - to me it`s the worst kind of crap possible. It may be some sort of high art but I can`t like a book if I`m unable to read it. Just to show how interesting this book is I`ll give here a short quote (in my own very crappy translation): "wants someone there to go once again to steal wood just as once in the golden age of wood stealing not true a swallowed hurrah with tears in the mouth formed once again something like a prayer deep from the start". Is that enough for you? It is for me for sure.

Germany is the second most turkish country in the world following Turkey itself. Therefore there`s no wonder that some sort of German-Turkish art has been becoming more and more known lately. "Hurriyet Love Express" is a book of stories about Turks in Germany. You probably know the song "Young Turks". In fact I`m not 100% sure that I do myself, but it`s just one more proof how the Turks are taking over the world. Just like the Chinese are. But enough of that. What is so special about this book that I decided to read it? Nothing really, just another case of taking a book by an unknown author from the library. Some of the stories are at least worth reading - the first one about a gambler who goes to Germany from Turkey in order to do his trade but when he arrives he sees that the gambling place isn`t built yet and that he`s come there as a construction worker. Then there was a story about a taxi driver picking up a Latino woman from a S&M club - the woman has come to Germany thinking that she`ll be working in a restaurant, just as she was in Columbia. To make it three stories mentioned in this memo factoid I want to tell myself a story about a young but poor guy who falls in love with a girl (quoting the White Stripes) and buys her 800 roses but doesn`t impress her with that. Oh, no, I don`t want to stop. Then there`s a story where a man steals expensive sunglasses from a store just because he doesn`t have cash and creditcards aren`t accepted, and when the glasses break he manages to get a new pair from the factory. In another story two guys desperate for sex start a lot of relationships through telephone ads and in the end each of them falls in love with a girl, only they don`t know that it`s the same girl but with different names. I guess that will do it - stories are good, not breaktaking, not bed shaking but a solid 7 is the right mark for a book like this one.

The problem with German literature lies mostly in the fact that it`s rarely readable. And unknown German writers tend to be less readable than prominent authors. Take this Albig fellow, for instance. What is this book supposed to be? I read it and I can`t even say that I`ve already forgotten it. It just made absolutely no sense. Was there a story line? I`m not sure. There were two characters - Enzberg and Lolli who were sorta living together. Enzberg was a bicycle courier and he was a sicko. Lolli was a woman. That`s probably the best information about this book you can get from me. Most of the time nothing happens in this book and the only at leastly partly readable episode was a story about a man who killed a woman he loved and ate her and when she was half eaten used her for some necrophilic games. Yet even from that part the only thing that has stayed in my memory was the fact the woman`s anus didn`t taste good and the cannibal threw it away. If you ask me - I`d throw this book in an anus if I were able to find an anus big enough.

Boring stories.

Actually I was going to see a different film but since it somehow didn`t work properly with the video projector there`s was no other option but than watch "One Day in Europe". I first learned to know that such a film existed quite a long time ago (circa 4 months I guess) when there was the first information about a festival of German football-related films in Riga. I was even intending to go and see "ODiE" at the cinema but I didn`t do it. Since the film watching event was a bit wider than my usual audience of 1 person I had my little concerns about how this film will come off with the audience. After all 3 of 6 spectators were of the feminine sex and girls typically don`t care much for football and films on football. Luckily I didn`t warn them what we were going to see, therefore no one had a chance to start arguing before switching the film on. Later on it proved that the film wasn`t about football after all, more likely it was a film about foreigners in trouble in different places in Europe. The film contains four separate stories, chained together by the football Champions League final game happening on the day when all other evens also take place. The first one is set in Moscow where a she-tourist gets robbed by some armed bandits and she tries to get help from the local police where nobody pays much interest for you, nobody speaks English and nobody believes that thieves can be caught. The second story is set in Istambul where a German tourist doesn`t get robbed but pretends that he did. He jumps into a cab and wants to go to a police station but the cab driver starts searching for the thieves on his own, not knowing that they don`t exist in fact. In the third story a Hungarian tourist lets a villain get away with his digital camera containing about 1500 shots. He must overgo a long and boring trip with a policeman to the office, at first it seems that this time for once there will be no problems for the city is packed with surveillance cameras, the only trouble is that some guard has spent a lot of time examining women`s legs and not filming the gate near which the man was robbed. The last scene is about a young French couple in Berlin who make their living from street performances but when the living is not enough they decide to simulate that... they have been robbed. In the end the cops don`t buy their story and the couple flees on the police car. As for the football - lots of supporters appear on the screen very often, and we learn to know that the game between Galatasaray and Deportivo La Coruna ended 1:1 and there were penalties.

After finishing reading the second book by this writer I`m becoming more and more convinced that this Andersch was a very good writer indeed despite the fact that he`s virtually unknown in the part of the world where I come from. "Die Rote" is mostly told through the perspective of its main hero - a woman named Franziska that has just left her husband (or was it a lover) Herbert and her lover (who most certainly wasn`t a husband) Joachim. She flees from Milan where she was last with Herbert, she doesn`t have too much money and she ends up in Venice where she tries to start a new life. That doesn`t seem simple at all since she only has a few days before the money runs out and she may be pregnant (although there`s no certainty about it). Parallel to the life of Franziska we encounter an old seaman and a middleaged Italian violion player who once participated in the Spanish civil war and doesn`t have much to dream about. Franziska`s senseless existence doesn`t last long - only until she meets O`Malley - an Irish fellow who was meant to be a British spy in Germany during WW2 but was persuaded by a certain inspector Kramer to switch sides. Now, long after the was O`Malley still is planning to have his revenge upon Kramer for he has taken the most dear thing for an Englishman - O`Malley will never be a gentleman again after he`s done what he`s done. Still Kramer doesn`t take O`Malley seriously for he doesn`t believe that the Irishman has the guts to kill him. Only when he meets Franziska, now a more grieve enemy to him, he becomes suspicious for her being able to give him away to the German police (for nazi war criminals aren`t particulary at that time). In the end O`Malley poisons Kramer and leaves Franziska on her own (which is no surprise since he`s gay), although he had promised her to take her as a companion on a long voyage on see. What happens next, is not described, and who would expect anything else from a typical postmodern novel? Stylistically the books switches all the time between direct speech and actions of the characters on one side, and their thoughts on the other. I liked it, and it only means that it`s most likely not the last book by Andersch I`ll ever read.

When you take a book from a library just by looking at the cover and the size of the book you can never know whether it`s gonna be any good. On one hand you can accidentally jump into some novel that even Joyce would have considered a masterpiece but you can also find yourself in posession of a complete waste of your time. Jakob Arjouni luckily or luck-killy if you like it better that way proved to be a decent writer. He doesn`t aim too high - what he gives the reader in his novel is just some days in the life of a schoolteacher who had some great plans for the weekend but in the end he must face his son in coma, his daughter suspecting him for being a pervert, his wife has been in a mental hospital for quite a while already but now he`s also very close to losing his job. Oh, his car is crashed, his face is damaged after his son attacked him, a middle age woman called him a stinky anti-semite on the phone and he`s found out that he`s gay. No, the last thing isn`t really true. I just made it up so it would be even prettier than it already was. Anyhow, the book starts with a lesson at school where Joachim Linde (that`s the hero) asks his students to utter how the deeds of nazi-Germany affect the Germany of today. The discussion goes extremely wrong when a girl starts naming some boy`s parents nazis and the boy utters how sad it is that the girls grandparents hadn`t been gased in a concentration camp. And after that everything that hadn`t gone wrong already goes wrong after all. What this book lacked in my opinion was a bit of uncertainity - I would like to have my doubts about how clear Linde`s conscience was, but the author didn`t provide enough of that. A good book still.

This is the music of my youth. So I will say when I`m 64. Until then I`ll say - this is the music of my last years at school. I remember how I wanted to see the Apes live for it was considered cool to listen to this kind of music. And I wasn`t a particulary cool person with a high level of popularity at school. Chicks didn`t like me, guys didn`t like me (for I`m not gay) and I was depressed all the time. Well, maybe not, but I still was some kind of a "Napoleon Dynamite" character. By saying all this I don`t mean to tell that now I`ve become a super-duper cheerleader-captain (if were are male cheerleaders) and that everybody loves Raymond. But at least I have become a mentally calmer person with less nervous breakdowns and suicide attempts (you`re free to interpret this sentence any way you like).

It`s been a long long time since I last read a book that was banned in a democratic country until a very, very recent time. This is a novel written by a son of the legendary German writer Thomas Mann. I`ve had this book at home for years (if I`m not mistaken, it means - since the day I was born) but I didn`t read it for I find it... damn, I`m so bored with this factoid... sometimes it`s easy to write about something, but not today. I just want to go home and relax, this is just so boring. Maybe the right choice might be switching to writing one liners. A good book although a bit too political for me.

When I went to my favourite "Goethe" library I took 3 books with me to read at home, like I always do. What I didn`t know then was that more than 50% of those books were written by Jews, about Jews and about Holocaust. If it were not the case I`d probably choose a subject more merry than this one. By the way, I haven`t even looked at the third book yet, so theoretically a chance exists that it`s also about Holocaust. I hope it isn`t. But to be sure I`ll check it just now. Hoorray! No Jews mentioned! Now that`s a good thing. Still "The Boxer" ain`t no half-bad book. Jurek Becker is surely one of the most interesting personalities among the German speaking writers whom I`ve discovered by going to this library. This is a story of a guy named Aron Blank who`s family hasn`t survived the holocaust, but he has. After the war he finds one of his children who happens to be also alive, although after years in a concentration camp he doesn`t know anything about anything. Still Aron manages to put his life back on the trail and to survive in the modern world. I can`t say that I liked this book because of the content, for there was little likeable in it, but Becker`s writing style is such that you just can`t dislike it. Even when writing about the most grieve subject he never ever goes overboard and stays normal - which is a rare case for subjects like the Holocaust.

Never judge a book by its cover! And never take to read a book without inspecting what are you going to read. I have been lately wise and foreseeing enough to check whether I am not taking a book of poetry but this time this method wasn`t enough. First, Adelbert von Chamisso is basically a poet. But that`s not the main issue. I`d probably have very little problem with this book being poetry for I`d just decide not to read it then. But "The Prussian from France" is a biography. Hell, why didn`t I notice that A.von Ch. wasn`t the author but some obscure P.Lahnstein was! So I thought - why shouldn`t I read the biography of some strange writer who seems to have lived a long time ago and who I don`t know a thing about? After reading the book I know the answer. And it is: because I don`t care. So, this Adelbert was some sort of a biologist who travelled for 3 years and did some scientific work and apart from that he also wrote poetry. He was a Frenchman by blood but his family (an aristocratic one) fled from the Revolution so they ended up in Prussia. What else is there to say? Not much, that Lahnstein fellow seems to be a rabid fan of Chamisso`s and the way he describes his hero is sometimes funny but the book as a whole is probably worthy for people interested in Adelbert von Chamisso but it`s a waste of time for someone like me.

Almost certainly "Crazy" is written by the youngest author whos book I`ve read in my entire life. Benny Lebert is 23 today but he was barely 16 when he wrote "Crazy". Just a reminder for myself - "Crazy" isn`t the English translation of the title but the title itself. The book is considered partly authobiographical (or compeletely, I don`t know for sure) and it`s no wonder. First, the hero of the book is called Benjamin Lebert and he`s sixteen years old. Second, the boy in the book has the same physical problem Lebert has himself - he can`t use his left part of the body properly do to particial paralysis. Benny is sent to a boarding school because he seems uncapable of studying at a normal school having failed to finish the 8th grade quite a few times because of being unable to master Maths. At the boarding school he befriends with a group of 5 misfits and goes through the daily troubles of being a teenager. Basically it`s a story of teenage love, teenage sex, cigarettes and alcohol, but it`s also a story of what directions life should take and a story about God. The weird thing for me remaines the personality of the author. If I weren`t sure that Lebert was 16 in reality when he wrote "Crazy" I`d say that teenagers don`t think and don`t act that way, they don`t care that much about what life is all about at 16. An another weird aspect about the book is the fact that Lebert references lots of Rock music from the 60s and the 70s, for instance, "Pink Floyd". That seems kinda weird, for who cares about that sort of stuff nowadays. In terms of style the book is quite primitive, of course, what else could one expect from a 16-year old who can`t even finish the eight grade? I probably wouldn`t call this a masterpiece, but I have to admit that this Lebert guy does have some talent in him.

I have absolutely no idea why do Germans prefer calling God "dear". This is the second book where I see such an expression in the title. Anyhow, Mr. Rilke is considered to be one of the greatest German poets of all time. Since I don`t have any interest in poetry at all I decided just to read a collection of his stories which are supposed to be revolving around God. In fact they are but only loosely. In the form of the stories you have little doubt that Rilke is a poet in deed and not a writer of prose. His style is a bit of expressionism + E.T.A. Hofmann`s aproach towards the word. I can`t say that I enjoyed it very much for to me it all made little sense but I can`t deny that this may be an interesting aproach he had although these stories do sound quite a bit dated nowadays.

Modern life is rubbish. That`s a quote by Blur I guess. But modern literature is rubbish as well. Especially if we`re talking modern German literature. Ok, maybe not all of it stinks but books like this one do for sure. It`s the story how a woman goes through several relationships one less interesting than the other. Eden Plaza is the place where she meets one of her men. This is a perfect example of an empty book, the bad thing about it is not that it`s not interesting but the fact that there`s absolutely nothing in it. It doesn`t stand out for anything. It`s just one more book. Some more cut trees is all that it can produce. I may be a little harsh on Mrs. Leupold but the only reason why one could read such a thing is trying to maintain his knowledge of German. Since it`s just what I`m doing it I can`t complain. Yet there are undoubtely zillions of better books than this one. Even the books that are worse are probably better than it - for some of them are at least interesting to read. If "Eden Plaza" would be found on a shelf I`d call it filler. If I read it all by itself it`s still filler without any stuff to be filler for.

Jacky Zucker (full name Jacob Zuckermann) is a Jewish fellow living in modern Germany who`s life hasn`t been particulary successful after Eastern Germany ceased to be (he was a sports journalist back in the days of the GDR but has become some sort of a sluthouse owner nowadays). Jacky has a very bad relationship with his wife, his daughter doesn`t speak to him and he doesn`t seem to have too many friends. He also has a lot of debts and his only chance to stay over water is to win a billiard tournament that`s gonna be held in Berlin the very next week. Yet everything changes when a telegram arrives that his mother has died and that he and his religious brother Solomon will get a heritate only if they make up and spend a week together as a good Jewish family. The problem is that Jacky doesn`t feel Jewish at all, and his wife isn`t Jewish even by blood not only by heart. But what doesn`t one do for money? So the whole thing gets kinda silly but it`s perfectly good for a person like me - a one that knows enough about Jewish traditions, about Germands, and for a person that doesn`t have anything against a good laugh. And a good laugh you will get from this film without a doubt.

Amazingly despite being written by a German playwright that I haven`t even heard of "Closed because of richness" proved to be quite a nice little comedy. Max and Rosa, his wife, suddenly win a lot of money (it`s not mentioned how they win it) - 11 millions in total. After that they close their little shop and start having fun from life. Since neither of them is prepared for that sort of situation what they do is simply buying junk and throwing money away as if it was won in a lottery (and it probably was). They encounter a lot of people that want to benefit from their stupidity and they allow those people to achieve their goals. Max and Rosa are basically good-for-nothings that could have done fairly well when they were normal people but money spoils them instantly. I doubt that this play has any lasting value but I can imagine fairly well to see this performed on stage and I suppose I would like it there as well.

The book is supposedly a detective. I`m not really sure that it is. Jacob Vogelwart is a fellow who was a writer once but has become a thief later on. He mostly looks in his neighbours windows and spies upon them. Then there`s a woman named Nicole that`s looking for her sister that is lost somewhere in the town. In reality she knows perfectly well where the sister is but she doesn`t want the others to know (she`s not dead and buried and not even held captive if you ask me). Then there`s a strange fellow who owns several bars in the town and who likes to pretend that he`s dying. What does it make as a sum? Not too much, the book is readable but not worth being read.

Less (that`s a name) is a young man/boy living in the GDR of 1980s. After a brief encounter with his cousine Radost he goes to Eastern Berlin to live with his uncle Wanja (who`s full name is Werner, so he ain`t no Russkie). Anyhow it`s a bit of a change for a young man from a tiny town somewhere in the country. He gets to meet an anarchist philosopher, a crappy and boring poet and a punk named Beck. He also has relationships with two girls - one of them a nice girl named Irene and another - a cool chick named Dani. The most remarkable thing about the book is the fact that choruses of famous punk rock songs of the era sometimes appear in the text. So are people that like "The Exploited" or some other half-obscure punk bands among the characters. I presume this book could be best described as hip. Yet not being a particulary hip person myself I found it to be kinda dumb and not particulary interesting. Therefore goodbye and thanks for all the fish!

This book was something new for me in several aspects. First, it was the first book by R.S. I read. Not too surprising though, for he isn`t that popular. Second, never before had I read a book where characters occasionaly speak in yiddish. Not that I learned anything from that language, apart from "Meschugge" and "Kuss mech in toches" which I knew before this book. Then the contents of the book were really untrivial - it`s about modern days of Jews in Germany and about what people`s attitudes towards Germans are, what they think of themselves and of the others. The leading character is a man in his early seventies who can`t accept that he`s got cancer (because he hasn`t got cancer), who can`t accept that his son lives with a German woman (although he himself also lives with a German woman), and who doesn`t want to spend a rather big amount of money for his friends eye surgery. The interesting aspect for me was how the Jews draw a very strict line between themselves and the "gojim". For a partly Jewish person like myself it was quite a surprise, it was also interesting to read about the different approaches towards the state of Israel and towards the Palestinians the German jews have nowadays. As a pure work of art the book ain`t no slouch either, but it`s surely mostly the content and not the form that made the difference for me.

This is the second part of T.Mann`s tertalogy about Joseph from the Bible who`s known to most people in connection with his brothers. I`m not sure why I took the second part of the novel from my library. Not that this would be the kind of book where you absolutely must read from the first page til the end - the story isn`t exactly new and unexpected twists aren`t a thing to look for in a book like this one. So this part tells us about Joseph`s youth (as the title clearly suggests) - when he`s in his teenage years, starts having his stupid non-sexual dreams, pisses his brothers off, is thrown by his brothers in a hole, rescued by some travellers and close to being sold into slavery into Egypt. I`d rather not talk about the story but what I thought of Joseph. To me he is an annoying brat, completely deserving the attitude his brothers have towards him. He just thinks that he`s sooo clever, sooo good looking and so much better than everybody else that he needs to wake up and smell the coffee. And the best thing to do that is being thrown in a hole in the ground with a nice perspective of dying there. Now let`s hear what I have to say about the book. First it was quite hard to get into it - T.Mann is a bit a heavy writer, relying quite massively on the German tradition of writing every detail you`ll never need in your life and doing to in quite a boring manner. Later on I found out that it`s quite a rewarding read, yet mainly for my German and not for my soul. It`s good, it`s well-written but it`s not my kind of literature. I may be happy having read at least one of Mann`s works but I`m not planning reading any other part of "Joseph and his brothers" right now.

This is not the kind of literature I read just because I find it attractive. This is the kind of literature I read because I need to read more in German. F.F. was an East-German writer who apparantely was one of the most important writers of his kind. After reading a book of his late stories (he died before the wall came down) I`m not so sure why he`s so important. Fuehmann seems to be more specialising in rewriting already known stories without giving them too much of himself than in anything else. Yet some of these stories are quite worth the read. For example, the title story is a story about two kings ruling two lands both of which have three wishes, two out of those wishes match - to rule the other land and to have the mouth of a prophet. Yet not one of them can stand a prophet talking to him, because a prophet doesn`t have too many good words for a tyrant, and prophets predictions aren`t too pleasant either. Then there`s a story about two brothers falling in love with their own sister. But apart from that I found F.F.`s book quite uninspiring to read, and made it through mainly because of knowing that it`s not right to stop.

This book by the eastern German she-writer doesn`t get too much recognition nowadays - even on amazon.de you won`t find a single review of it. I`m not really sure why - probably it has something to do with the fact that the book is poorly written and uninteresting. It`s probably about a couple of Eastern Germans going to Yugoslavia in order of getting married, and on the way or already being there the bride tells a lot of boring stories to her groom which would probably cancel the wedding in real life because Paul (that`s the groom) would leave Bella for some cheap Yugoslavian slut he`d pick up in a crack joint. In this book he doesn`t do that and nothing really happens. A borefest galore.

I could kill a person for writing a title this long. So the review will be particulary short because after finishing I`ll probably start a life long mission of finding and executing Mr. Delius. This book is a collection of essays about everything Mr. Delius considered important enough to write about. I expected it to be funny, it wasn`t. The organisation of the book in the form of a dictionary is enough to keep the rating above the water line but not more than that.

Probably it ain`t the best way to start a relationship with this weird German band. After all, 1987 is not a regular album but a collection of early songs (or versions of songs) the band did in mid-80`s. It means that I have no real reason to believe that this record depicts at full any stage of this bands weird career. Yet, be those songs outtakes or remastered demos or even a blind three-legged Spanish swordsmaster they are mostly good. The brand of music is a wicked mixture of Einsturzende Neubauten, Depeche Mode, The Cure and certainly Sparks. My personal favourite on this album is "Reincarnation" - a goofy song with lyrics going "There is no peace in heaven, there is no peace on earth" (and so comparing heaven and earth). "Battle of the ghost" in terms of vocals goes in the vain of "Propoganda" by the Sparks. Yet it`s possible that the Sparks took some elements out of German bar-room music, therefore it may be no clear lift. Of course, you`ll need some time to get through the weird arrangements and electronic sounds but the reward will be worth it. At least I`ve rarely encountered anything as interesting in the scene of German music.

This film is a documentary about the life and work of Fred Firth, a British avantgarde multiinstrumentalist. I have no clue who this fellow is/was and why he someone would bother to make a documentary about him. Anyhow somebody did bother. But I really didn`t bother to watch it. Why should I? I`m not particulary interested in avantegarde musicians I don`t know nothing about. At least I listened to the film. By the way, it`s quite interestingly done in black and white, all artsy you know, but I just don`t wanna know much about that Frith person anyhow. Ok, he was a member of "Henry Cow" - an obscure and completely unlistenable band. Not that the music in the film was bad (anything else doesn`t ring a bell for me at all), it`s actually pretty interesting, but not for everyday use, and surely not for fans of anything normal. Probably if you think that Throbbing Gristle is a good band and you`d love to buy more of their records, you`ll enjoy Frith as well. Otherwise, I doubt it.

Why on earth would I read a novel by an unknown German writer titled "Baikonur"? I do know that Baikonur is the place where Soviet spaceships got their start. So what? This former pilot named Beck after the death of his girlfriend (or was it wife, who cares) gets a real Sojus spaceship. But he doesn`t care about it very much, he just wants to find the place where the woman died. So he goes on a roadtrip to Hungary, where he knows she rests in a place starting with F. On the road he also takes a used car salesman, a young Czech woman named Jana and a female friend of his deceased lover. The story isn`t particulary interesting, nor is it particulary believable. One thing I totally didn`t get is why is extremely cold in Russia not far from Baikonur, since it certainly isn`t in the North, but probably H.Geyer knows more about temperatures than I do. I can`t really say that this book was no-good, but it wasn`t good as well. So you`d probably still say that it was no-good. Mainly it was second-class literature that you probably could read on a train or on the road to work (which is exactly what I did).

After having seen Werner Herzog`s film about Kaspar Hauser I knew I`d try to watch something else by this director. And Aguirre is considered to be his best film. Actually I didn`t get the reasons for that. Probably it is interesting for some people to watch an endless journey on a river where people are looking for the legendary Eldorado. Sadly there ain`t particulary anything going on. So, there is Aguirre, a military man who overthrows the leader of the expedition, names a stupid fatso the kig of Eldorado and lets most of his people die in hideous deaths. But even those deaths aren`t very entertaining. And nothing else in this film is. Boring! The ending was good though. I also must admit that the camera work is good, and maybe even the actors aren`t half-bad, but the pace of the film is just too slow for me.

I only read it because Bergengruen was born in Riga. I never thought that this book would be good. But it amazingly is. Some parts of Bergengruens biography aren`t particulary interesting but the way he describes some episodes is just brilliant. For example, his family left Riga for Germany in early 1900s, so when Werner was to go to WW1 his father said to him: "You see how good it is that you are not in there anymore, in that case you`d fight against your own people." So Werner says that he sees no big difference on which side to die, and his relationship with his father is never really good again. Then there was one interesting thing about Knut Hamsun (the Norwegian writer) - when during WW2 he expressed his support for the Nazis it became a good style for the people of his hometown to throw books written by Hamsun into his garden, and even pilgrims from other towns came to do the same thing. I have to admit that the book isn`t really evenly written but the good things in this case make up for the bad ones and I really can`t say that this book is no good.

I don`t mean to be rude but I`m just too lazy to say much about this book. It is a somewhat creepy story about 5 people being put inside a building which hasn`t been used in decades. They have to find the sun or something like that inside. One of the fellows dies very quickly and the job they have to do suddenly turns into a nightmare. Still there`s a problem worse than one of your fellow dying under bizarre circumstances. It`s your book being boring. And that is just the case of Georg Klein. I got so bored with the book that I really read it just to read it till the end, not caring about what was going on. So if you`d ask me what the moral of this story is or what happened to each of the characters I`d tell you - I don`t know. I only know that 3 of them stayed alive, one of the three - partly alive. So did I.

These stories are supposed to be funny. Maybe I`m a twisted weirdo but I didn`t find them to be like that. Some of them are some mock-biographies of people that never existed. Only one of them still comes to my mind - about a guy who was a great artist in the form of art where nothing remains after the man`s death - he persuaded different artists not to do something - for example, he told Brahms to stop writing music, he insisted that Chopin wouldn`t wear woman`s clothing just like George Sand wore man`s clothes. And he also wrote some letters, most of which are analysed and quoted until today (most of those letters are about as brilliant as "Hello. I`m fine. How are you?") That`s all I can tell about this book.

This book was a sensation way back in Germany when it first came out. Why is that? For the obvious reason, of course. And what is the obvious reason - a guy of 15 having affair with a 36 year old former guard at a Nazi concentration camp. Actually I`ve had enough of those books about nazism - damn, there`s not much that hasn`t been already said and most of this stuff is just a repetition. What`s special about this teenie`s woman is that she likes people to read loudly for her - she did it with her prisoners near Auschwitz and she did it with this boy. And why did she like that? Because she couldn`t read and was ashamed of herself. Anyhow, I don`t care for non-reading war criminals, nor do I care for young boys with sexual problems. And I don`t care about this book either.

A girl of 14 is found on the street with an empty bucket in her hand. She doesn`t know her name. The beginning reminded me of the life of Kaspar Hauser. But after that there`s not too much resemblence whatsover. Ok, this little girl was supposedly not little at all, she had some kind of a sickness, but I don`t really care. She goes to a boarding school, and doesn`t succeed to good at anything. She`s a bit like Ella Enchanted, for she always does what she`s told. Not a very interesting book, I don`t even wanna go into details about it.

Who knows why I read something like this. This is supposed to help you learn to read better than you did before - to get more meaning from a text, but I say - it makes very little sense to me. Probably because I didn`t pay attention. All but a short part of the book telling about the life of imprisoned criminals participating i a writers club - it`s really professionally written and interesting to read. Otherwise there`s some analysis of quotes by some famous writers but since those quotes are neither witty nor smart, I don`t need to know much more about them. And detailed biographies of Prouste and Joyce don`t leave such a strong imperssion upon me neither.

This is the rare case when I`m going to rate a book mostly basing upon political attitude and not its actual quality. You see, The Cell is the only book by a German author conserning the GULAG. Still in the content you don`t really get that its about the G. but its mentioned in the notes. The biography of the writer is probably more interesting than the book itself. Why? Because Bienek was arrested as a student in 1951 in Eastern Berlin (at the same age I`m in right now) for telling an Anti-Soviet anecdote. After spending quite a lot of time in a cell for one man he was sent to Vorkuta in Syberia and remained there for 4 years. In the book though all we get is sitting alone in a cell and going nuts from that. The hero has an imaginary inmate in his cell named Alban. He truly believes that Alban really exists until he notices an ant on the floor and then he understands that in fact as he had created Alban not to be lonely, so has Alban imagined this ant on the floor. And then comes the most significant part - he ain`t sure anymore that he himself isn`t an imagination of the ant.

I`m not really sure whether I`m into books about homosexual people, but this is one piece of this category. There`s this man who`s lost his lover who died from cancer, and there`s this woman who`s husband die in a traffic accident. Both of them are lonely and have no one to comfort them. The woman does find a lover for herself but she doesn`t really know wheter she wants him just for sex, or she wants him for all but sex. They form a weird couple, but I guess I have already seen a couple like this in some film. The gay men fall into the most popular category of homosexual men - they are fashion designers, and it`s actually what brought the remaining one of them and the woman together - she brought a blue dress from those gay men. Not a particulary interesting book, of course, but not half bad as well, just not my kind of literature.

The concept as such is quite a fresh one, probably not a fresh one, but still something I never read. Its what women of the worlds most important men might have said. For example, how Desdemona could have told Othello that he was an asshole, or what Maria could have told God about herself being a virgin. Then there`s Martin Luther`s wife complaining for crowds of goodfornothings comming to them for dinner. And what I found the best of the sotireswere the words of Hetaere Megara for the women of Athens in order to stop war - she said that it`s not the lack of sex that will bring their man to victory but too much sex which will bring the end of the war without battles. Nobody listens to her, of course. I also found quite interesting what a dying Donna Laura can write to her beloved Petrarca blaming him for not caring about her at all but just loving a vision of his own, thus making her a masterpiece instead of a living woman. Feministic tendencies are quite strongly expressed in this book but why would I consider that to be such a bad thing? I have no reasons to do so.

Probably you have never heard the name of this writer. Neither had I. But now I know that Erwin Grosche is one fellow with a strange taste for humour. What`s good is that his taste is good. If it weren`t I`d probably never read a book like this. As a matter of fact under any circumstances I wouldn`t be a likely person to read a book like this. "Praise of the province"? You gotta be kidding me, why I never! I don`t find too much interest in local things, I`m a global person that wants blood of the nation on my hands etc. I`m not really sure what the genre for this book could be. It`s not a novel, probably. Or is it? It`s got something similar to a storyline, but no, not really. There is some weird diary that somehow ties the book together, although most of the texts in the diary don`t make very much sense. For example, what do you think about something like this one: "Today I slept so long, that this writing is the only thing I can note."? Then there are stories about some people that are all probably the same person. There`s one guy who likes to dress-up as a cowboy, and there`s one who stands at a bus stop and wins the world championship for people waiting at bus stops. Mostly harmless - that`s what you can say about the people of this book. It`s probably really a praise of the countryside or of the little towns, but I don`t care. To me it`s just a collection of funny episodes.

Weird, it had been something like only 18 months since I last saw this film, but today it didn`t work for me as it did at that time. Ok, the idea is pretty interesting to show how a young man tries to stop the time and return the GDR in order for his mom not worry after she comes back from a coma, but still this film isn`t as good as I thought it to be. It probably works well for me, because I do have a certain amount of knowledge about what the GDR was like and what was happening at the time the events of the film took place. But for a person with an average knowledge of the subject it probably wouldn`t be interesting. Still I do think that this is a good film, but I`m not considering it a contender for an A or B list or whatever anymore.

Why on earth do people write boring books? I really don`t know but probably they get some sort of tingling in their backbone from doing that. This book in question, for example, is a story about a woman that leaves her husband with a total stranger, spends a few months with him, then comes back to her husband, stays a few months at home, and goes away with the same stranger once again. Oh, and on her second leaving she dies in a car crash. For the 300 pages of the book it wouldn`t be too little, if there had been some other things happening. But basically it`s just what I`ve already told. Her thinking isn`t particulary interesting to me, her husband and lover are both quite uninspiring characters and the whole thing drags like a very slow snail that has probably suffered a heart attack just two minutes ago. And what`s the worst thing about it is that this is the most typical kind of German literature you can encounter - too pretentious, too long, too useless.

Fritz Lang. Does this name ring a bell for you? This is the director of "Metropolis" - the first feature-length sci-fi movie. He also directed this film that`s according to IMDB is the 49th greatest film ever. If I told you that it was made in 1931 you`d probably undestand that a film like this is quite hard to judge. Do you consider that old films deserve better ratings just because at the time nothing better was made? Or do you expect that a really good film will be able to stand out even 100 years after it was made? The storyline: a child murderer is plaguing the city of Berlin in something like 1930. The police can`t do nothing about him, so the regular criminals - thieves, burglars and other riff-raff - decide to catch him themselves. For the first half of the film Hans Beckert (the murderer) is on a hunt of little girls but after that he himself becomes the hunted. What`s weird is the sound - back in 1931 it was probably a common thing but I have never experienced a film that had only the sounds of people talking but no sounds of them walking or something like. There`s no music, there`s no city sounds, there`s absolutely nothing. Did I like it? Well, it was a bit too long for a film this old. The idea itself was a good one, but you can`t expect the level of suspence to be very high in a film that was made before WW2.

Just like Haruki Murakami who`s book I finished reading before switching to Sueskind, this here is one of my favourite writers. Having already swallowed the hook of the creator of "The Perfume", "Contrabass" etc., I didn`t expect these four stories to be something around average. And they really weren`t! First there`s "The Attraction to Depth" - a story about a young female painter that goes crazy and can`t continue her work after an art critic has said that there`s not enough depth in her art which he only said not to overrate the girl. And as she died from a suicide the critic wrote that all her works showcased attraction to depth. "The battle" tells a story of chess playing in the park, where the local champion (an old drunk) is challenged by a young charistmatic opponent whom love all the spectators. And only after the victory the champion understands that he had played against a complete fool and that his win wasn`t better than a loss, he decides to give up chess. The third story "Jean Messar`s Testament" tells us about a weirdos theory that the whole earth is getting overwhelmed by shells. And then there`s the observation - how a man reads a book and sees different notices on the sides and only in the end understands that it was him who wrote all the comments, and that he doesn`t remember anything he`s ever read. Like Sueskind usually likes it to be all the stories are both very funny and very sad at the same time. And you can surely say that it`s one hell of a recipe he has found.

Once again I have read an essay. If this goes on soon I`ll be a total elitist. Since I`m not one yet, let`s hear what this essay can offer us. I don`t have any information of this Enzensberger fellow but I gotta admit that he has his points. The essay speaks of the civil war on the atomic level that happens everythere all the time. This war isn`t a social one - it`s mostly the rich against the rich, the poor against the poor, the black against the black. And the society has become even more violent than it was in the time of the Cold war, for then most of the fighting was done for some weird ideas, but now it`s done without any ideas at all. And the civil wars everywhere in the world have become even worse than they were before. Another aspect is that most people don`t feel guilty - like most Germans didn`t feel guilty for Hitler although it was them who let him get the power and it was them who let them keep it. But in the end every criminal is the victim himself - because of his poor family, violent father, bad neighborhood or something like that. A person never is considered bad as such. And that, according to Enzensberger, is wrong. And I don`t really see why I should disagree with him

It`s been ages since I read a book this big in German. And I mean literally ages - at least since my previous life. A modern version of Hamlet, you ask? Gotta have lots of perversion in it, you know what these modern versions are usually like. Strangely this isn`t the case. Edward Allison comes from WW2 with only one leg, and has to remain at the hospital for his mind isn`t really well, but his mother persuades the doctors to let him stay with the family. Everything would be ok, hadn`t Edward due to some strange reason decided that he should solve the mysteries in his own house. Which means - unfold his fathers secret. While he tries to find the truth within himself, his relatives tell him weird stories - for example, the one about the princess of Tripoli that lived from men`s life and managed to remain young for a very long time, and a version of king Lear`s life where he isn`t a hero but a tyrant. Gordon (Edwards father) is a writer and his marriage to Alice collapses when Edward drives him out of his home because of the past. Alice tells Edward, that he isn`t his father`s son and goes on the search for her true lover. While his father (who is Gordon) dies in the hands of the mother who has once again accepted him, Edward slowly comes back to himself, understanding that he isn`t a Hamlet, no matter how he tried to be one. What do I say? Despite the length, it`s an interesting novel, showing the confusion of modern times, having quite a few interesting stories told by the characters on their way coping with themselves.

For some reason unknown to me I consider Mr. Boell to be an important modern German writer. I may be wrong, but something tells me I`m not. This novel though is not a modern German classic, at least it`s what I think it to be. So, there`s this important family of the 20th century Germany, and there`s nothing particular to tell. There are three generations of those people, but not much going on with them. The granddad was once a dynamite expert at the war, but I don`t really know anything about it. To be quite honest, I didn`t read the book too honest, for it bored me to death, and beyond. There`s a bad guy also participating, and he doesn`t do anything as well. Ok, he was a villain at WW2, as far as I understood, but to be frank - I don`t give a damn about the heroes of this book, what they did and why. A wasted time. Full stop.

Mr. Eich himself called the stories/essays he wrote "moles". This is the kind of book which makes you dizzy and raving. It`s whacky like nothing else you`ll be likely to encounter. You see, it makes very little sense most of the time, for the stories are weird. They are strange and very short. Like there`s this one guy flying in the direction contrary to the rotation of the earth trying to save up some time. Or a person capable of living only in a place starting with PA. Most of them have no story to tell at all, they are just absurd images. This would make a great psychedelic experience. Heck, it makes a great psychedelic experience! It has no point, or I simply don`t see one, but I don`t require it anyway.

This is the rare case when I had high expectations before starting to read the book, even without knowing anything about it. But I liked the cover and the subtitle "six seductions". I thought this could be something spicy and yet smart, but I was proved to be wrong. The first story is about a painter H.Bosch who drinks too much wine. The second story is about a woman that goes to holy place hoping to be cured but still dies. The third one is totally weird - there`s some guy talking about hyenas being nice or something like that. Then there`s the fourth story where two guys discover the life of Jean Paul (if I knew who that was, but it seems to be a historical figure). Then there`s the story "Pele`s Knee" which tells us about the youth of the footballer and how his knee hurts him still in the 90s. But the best story is the last, and it`s entitled "The Fear of the Matter" where we have a scientist named Szilard going to Einstein first to say - send a letter to the president that he should make an atomic bomb, and then later - that he shouldn`t use it. So? What was it like? Nothing spectacular, it`s just a book and nothing more. Don`t judge a book by looking at the cover, I can say, for this book didn`t turn out to be what I though it could be.

Having already read a novel by this author I decided - why wouldn`t I read a collection of stories that was also included in the book of "Higher Hopes" I took from the library. And it proved quite a positive experience. Some of the stories aren`t particulary spectacular, I must admit that the most of them haven`t found a place in my heart to stay but because of a few perfectly atmosperical and very interesting stories this still deserves a high rating. The absolute pinnacle surely is "The mirror tale" which I remember having read at school. It`s about a young woman that dies and relives her life backwards. It`s something like the first time she meets her boyfriend is the last, her mommy gets picked up from the cemetary, she has to forget, how to read and to speak. Touching. Very touching indeed. Then there`s "Der Gefesselte" - a weird man who`s tied by a rope and performs like that in the circus, who`s afraid that his ties may be broken. And "Where I live" - a man suddenly finds out that his apartment has gone one staircase lower, and how he copes with that. Of course, there are other stories as well, but these are the most outstanding ones. My conclusion - if you read it, be ready to skip the boring stories, and you`ll be rewarded with the good ones.

How can I rate a book which I didn`t understand? I don`t really know. I can provide some information on the book, but that`s it. We have here quite a lot of stories and a play. The stories leave me absolutely clueless. They tell about Jews I presume and arabs or something like that. What they mainly do - is wasting the paper, I know that this is supposed to be impressionism or something of that kind but it bores be to death. Nothing ever happens in those stories. For example, the long story "My Heart" is something like 80 letters written by a chick to two guys plus telegramms and letters to minor characters. But all those letters are about nothing. And there`s "The Peter Hille Book" - it`s also quite long and presumably is about wanderings with some mythological creature, but it has no real story line and it leaves me sleeping in the end. Then there`s the play "Die Wupper" (as far as I know Wupper is a city). What is it all about? Nothing. There are factory workers present, and there`s the factory owner, that`s the most I can tell. Damn, am I stupid. How on earth could I understand what this is all about? I can`t rate this book extremely low for I must admit that I didn`t get it. Probably somebody else will. Who knows.

I must admit that I consider myself a bit sexist in the terms of judging books written by female authors. Except V.Woolf and Iris Murdoch I can`t really come up with a name of any other female writer who`s books I have really enjoyed. Of course, it`s no big wonder for quite many of the most notorious female writers have written mainly poetry - and I don`t give a dirty nickel for poetry, not even a dime. Wait, a dime is more than a nickel! Still, this book isn`t bad, it`s certainly worth reading. There`s this 42-year-old woman named Rose who lives in the late eighties in East Germany, she does the typing for an old communist who isn`t able to write his own biography (I somehow think of my former literature teacher). And she starts hating the man, for he`s everything she doesn`t want to be. There`s also an old female piano teacher that`s fallen in love for the first time, and therefore doesn`t wannt to teach piano to Rose. Actually, there`s not much going on but at least 80% of the book are interesting to read, still some moments are too slow paced for me. A classic this may not become but a solid reading experience it is.

I don`t really know who told me that Heym was an important German writer. At least I remember hearing his name somewhere. I guess, he was more popular in East Germany than anywhere else mainly because of his dissidents cult status - a socialist that has his dissagreements with a socialist state. Anyhow, this book here tells us of 5 days in the history of GDR - about the workers strike on June 17 1953. There`s this socialist named Witte being somewhere among the bosses of a factory who wants to stop new requirements from the workers which would mean more work for less pay, but nobody listens to him. And this way a hell brakes loose - with the help of capitalistic agitators, having their own reasons for doing what they do - telling that the Americans would come to help, which they don`t, of course. As a historical material this book may have its value, and it is quite thrilling to read (not the whole time though) but as a piece of literature it`s very far from the best the 20th century could produce. It`s a piece of socialistic realism, although not in the ideological sense but in the form it seems pretty lame to me.

Here we continue our trip on the Magical History Tour. Not in the Beatles style, of course, I mean my German project. And this stop here is once again something unexpected. But it`s not entirely good, for the book in question is a part of the collected works of this writer (about whom I until a very recent time knew absolutely nothing about), and collected works means - a whole lot of useless stuff. The long story "Castle Gripsholm" is quite a good work and so are some of the most story-like pieces of this book, but the author seems to have written quite a load of book reviews himself, and I really have no good use for knowledge what Tucholsky thought about second class German writers of the 1930`s. What I do find interest is his awareness of what`s coming in terms of politics in Germany - the rise of Hitler which wasn`t complete back in 1931, and it was quite an important subject for Tucholsky, him being a Jew. And he was at some points impressively cynical, satyrical, etc. I guess the selected works of this author might have found a good place in what I call "classics" but this collection just isn`t consistent enough.

This is what you call a traditional novel. Not that the author is very traditional, or the period where the action takes place. But it stil is traditional. There`s Hans Baumann - a young lad who goes to the "big" town searching for a job as a journalist, and he finds it working as the press person for the local factory owner Volksmann with who`s daughter he studied together. He doesn`t really love her, but it happens that she gets pregnant from him, and has an abortion. Then we switch to a gynecologist named Benrath who refused to perform the operation, who`s wife commits suicide because he`s cheating on her. Later we meet Alvin, his advocate, who`s one of the leaders of the local christian-socialist-liberal party that also is cheating on his wife, but when he accidentally runs over a drunk in his car, his political career is shaterred. And last but not least there`s Klaff, an unsuccessful writer who wanted to be employed by Hans but had no luck at that, and he commited suicide. There we have 4 dead persons in the book - the unborn child, the drunk, the wife and Klaff. I guess it`s enough for one novel. Overall the book isn`t particulary interesting or uninteresting, it just is.

I have this project, you see - there`s a list of German-writing authors who`s work I want to become familiar with. And among those 78 persons there`s this Mr. Schnurre here. This work is called "a novel of stories" or something similar to that. And this is exactly what it is - we get short (mostly) stories from a boy`s childhood that aren`t really connected one to another apart from the fact that it`s the same boy`s life we read about in all those stories. It`s the 20`s-30`s Germany where he grows up - in the poverty with the nazis rising. But these stories are mostly positive, although not too happy. His dad has no work most of the time, so he spends it with his son, trying to make a jolly good childhood for the boy, and he succeeds at that. Among the stories the standouts are "The Gift" about the boy`s first love (at the age of something like 5) who dies from a disease but since she had assured him that death is not bad he doesn`t get sad about that and people surrounding him think he has no heart. It`s not the only great story, of course, the book is very humane, and it`s easy to read, although it describes no beautiful fantasy world. And what it reminds me of is "Bille" - a novel of stories by Vizma Belsevica - a Latvian writer - that was in the same stylistics only in a much more minor key. Not that I think that there`s any connection between these two books.

There once was a Latvian writer/poet named Edvards Virza. And he wrote a really boring book describing a house in the country. There was no plot, there were no real characters, but there was a lot of nature, poetic descriptions and that kind of stuff. And now we have something lika a cover version of that book. I know, of course, that this German poet MLK didn`t know about the Latvian guy and that he probably stole the idea from someone else anyway, but there still is this resemblance. There`s a difference though - she goes a bit higher and describes a whole village. And as for the form - it`s quite interesting: it`s in the form "if I wrote a story about the village, then in the first chapter I would write about..." - something like that. And each chapter describes an exact element, which is interesting and not too traditional. Then there`s this sentence thing - there are close to no stop signs in the text, making it flow like a river. The language used is very smart and delicate, and hard to read for someone who isn`t a native German. If the amount of the book were bigger I would probably be dissapointed, but so I`m not. Although that`s not my favourite kind of literature for sure.

Amazing what pearls you can discover in a least expected place! While the biggest names in German literature usually don`t really offer something outstanding to me, it`s the less famous writers that make up for that. For example, this novel. Herman Hesse would never write something as simple as that, yet I find a book like this much more private, it speaks to me and doesn`t push me away. It`s Germany of the late 1930`s - you know the time, and if you don`t why would I explain it to you? So, there`s this little port town, Rerik is it`s name. There`s a boy who doesn`t even have a name, who is fond of Huckleberry Finn and wants just like him to run away for he finds that this little town will make him suffocate. Then there`s Knudsen - a fisherman who employs the boy, who doesn`t want to leave because of his mentally sick wife. The third local hero is Helander - a crippled priest who wants to save a statue of a young boy from the Nazis, which are bound to take it away the very next day. And two heros come from outsite - there`s Gregor - a communist who has lost his faith in the party, and Judith - a jewish girl who`s mother commited suicide so that the daugther would be able to flee to Sweden. Gregor decides that it`s his mission to persuade Knudsen to put both the girl and the statue on his boat. Without believing in anything he`s really a very righteous man. And he has luck at that. What is peculiar about the heroes - is that not one of them believes in anything: Judith doesn`t believe that she can be saved, Gregor doesn`t believe in his party, Knudsen who`s also a former communist doesn`t believe in absolutely nothing, the boy doesn`t believe that one can do like Huck nowadays, and even the priest doesn`t believe that God is good, and he hates God. But despite that they handle as if they had faith guiding them. I especially like the ending, where the priest kills one of the nazis and lets them kill him so he can have his revenge on God. And - why is Zanzibar the last reason? The boy had three reasons why to leave the town - that nothing happened in there, that the town killed his dad and he couldn`t remember about the third one for a long time, and it was, that there were places like Zanzibar in this world. The whole novel tells just one day in the life of a few people, but it`s got really much to tell.

This is Jurek Becker`s most highly acclaimed work, and not without a reason. Jakob is a Jew in a gheto close to a small village in Poland who accidentally hears over a German radio that the Soviet army is but a few hundred kilometres away. When telling these news to other jews he knows that he would need to tell how exactly he heard the news, but that he can`t do - `cos it was in a German institution where he amazingly escaped death but he knew that the jews wouldn`t think that he was saved just for nothing. Anyhow he tells that he got a radio hidden at his place and that it`s where he got news from. And after that little lie he starts providing imaginary news to the jews everyday, in this way keeping them alive and hoping. But it`s not that easy for himself, for Jakob is no hero, and many times he`s close to giving himself in. What happens in the end is not really clear - the author provides two versions - in one of which the Soviet army comes fast enough to save the jews, while in the other case - it doesn`t. This book reminded me of the film "The Pianist" by Roman Polanski, only in a less pathetic manner.

What makes days sleepless? If you are waking at the day, why should you worry that you don`t sleep at the time? Or are you some nasty pervert who works at night but still can`t sleep at day? This novel tells us about a teacher named Simrock who suddenly feels some pain in the heart while he`s teaching his students at school. When he comes home and tells it to his wife Ruth, she doesn`t treat that as a big problem. After that he decides that he has been living his life in the wrong way (btw., he`s a partly orthodox communist in East Germany). He leaves his wife having realised that there`s no love left between them - only routine is left. After that he finds himself a brand new lover Antonia. While he has his summer vacation he takes a job at a bread factory and even finds a friend there. Together with Antonia he goes to Hungary, from which she tries to flee to Austria, but unsuccessfuly. The book left a good impression on me, it was interesting to read and even had some nice ideas in it.

Let`s face it - I have almost entirely forgotten what this book was all about. I can remember that it was a village close to the Polish border of Germany, where everyone tried to persuade everybody else of their Polish origins. As far as I can remember a long period of time was described. There was this one guy who was among the first to join the NSDAP hoping that his low party number will bring him great benefits but he was kicked out because he was Polish. There was a woman who had an affair with a musician but she kicked him out because while having sex he set up a metronome in order to control the speed and occasionally got off from her to switch it. It all started with a wedding - the grooms parents weren`t rich and they weren`t even invited to sit at the table. Cholonek was born only some time after the wedding. What else do I remember? It wasn`t particulary interesting, that`s for sure. Otherwise there would be more to tell. Don`t bother looking for it unless you`re a Janosch completist (and I doubt that there is a single Janosch completist around).

Amazing isn`t it - to read a book that has been written buy a person only less than ten years older than you (if you`re 20 and not 65 that is). And Arjouni is just the guy. It seems that he`s mainly writting some detective crap, but this book can wisely balance on the right side of the mud puddle where such authors occasionally fall. The title story "A friend", for example, is a beautiful tale about a hitchhiker who gets a ride from a theatre director who needs a person to immitate being his friend for a weekend. It turns out that Archie (that`s his name) isn`t the only acting person at the party, and even when he believes that he actually has achieved some sort of friendship with his supposed friend (I don`t mean "friend" in the sexual way), it`s nothing but acting in the reality. The story "The inner" is a strange tale how a man is taken hostage at a bank robbery and he develops the so called Stockholm syndrom in him but still kills the bank robber in the end. And there`s another nice story about a family that illegally keeps an undertendant from abroad and gets awarded for it, despite how bad they treat him. And "In peace" tells the story of a rich city guy starting a country life. But the two other stories are not that good - "The Black series" is the usual gangster stuff we get in the second hand literature nowadays, while "Visit of the pope" makes no sense. If there had been only the four best stories it would have been a great book, but so it is just ok.

The post war Germany is the location where this book leads us. And more exactly - its the post war Berlin (but before two German states where founded). We get to see the lives of quite many characters: Philipp, the unsuccessful writer, Emilia his money crazy wife, Carla - a young woman that has become pregnant from an afroamerican named Washington. And there`s Odysseus - another black soldier, then there`s Heinz - Carlas son. What is the book all about? It`s about ruined people that have no real reason to live. And its not only the Germans - there`s no big difference between them and the Americans. Oh, there are also some female teachers that have come on a visit to Germany; and a successful American poet. All of them interact in different ways, crossing their paths and going in the opposite directions further. What`s good about this book is its sincerity and beautiful language. What disturbs the reading is the length of the sentences which on one hand helps the language to be majestic but on the other hand makes the book very difficult to read.

Welcome to the fantastic world of uninteresting literature. Our todays exhibit is a story (or rather a novel) by Christa Wolf - one of the most important writers of East Germany. This is a story about unhappy love of a young woman whose lover leaves the country for the West. Rita is a most typical person a socialist writer could choose for his/her hero - she`s young, ideallistic and she works on the railroad - sweet isn`t it. In the very beginning she has an accident at work and has to go to the hospital. Only later we learn to know that it was because of Manfred - a chemist who left the socialist Germany and wanted her to go with him but after a brief stay Rita returned back to the East. Of course, the book has its share of descriptions how the trains are made, what people work there - everything you could expect from a book like this. There`s also another man who loves Rita, but she doesn`t care for him. Manfred didn`t leave the country btw. only because of his ideological problems but mainly because his new design for some stupid thripe was not accepted - you know what it`s like when the old can`t accept what the young have to offer. To be frank I can say - this book is totally average, there are no high points in it and there are no lows. You read and you forget about. That`s it.

Herman Hesse is one of the titans of 20th century literature. And being a titan he`s to heavy for me to be able to cope with. For example, this novel in question. I started reading it quite a lot of times before I actually was able to finish it. And not that it is very boring or something like that, it`s just hard to read. The main hero - the Steppenwolf is a man who metaphorically is a steppenwolf - a lonesome stranger in the modern society, but who enjoyes clean bourgeoisie and stuff connected with that. Harry Haller is his name. His own biography supposedly written by himself tells us how Harry wanted to enter a bizarre theatre, which can only be entered by paying with your mind for that ("Eintritt kostet den Verstand"). And there was a young female person who tried to cure Harry, to help him enjoy life and to prepare him for entering the theatre just so that he can kill her. And a jazz musician who seemed to be a primitive person but was in deed the owner of the strange theatre, in which Harry could see how he was constructed. It`s not that easy to describe anyway, and it`s not that easy to understand.

Could this actually be true? A relatively new German book has fallen in my hands, and it is written by one of the masters of modern German literature. Oh, joy, oh, happiness! The only problem with the book is that it isn`t interesting. There`s this guy Arne, about whom until the end of the book we don`t know what has happened to him, but Hans, his former roommate is collecting all Arnes stuff to put it into a big box. And this stuff brings up memories. Memories how Arne came into Hans`s family after his own family had died, how the boy (~13 years old) fell in love with Hanses sister, who didn`t care for him. How he lost his interest for school, tried to become friends with the gang of Hanses brother Lars, but failed at that. How he got very ill and how his granmother visited him. Lots of stuff about sea and sailors can be found here, since the action takes place in Hamburg and Hanses and Arnes fathers were ones mates on a ship. Anyway, sailor literature isn`t my forte, therefore I can not judge this book especially hard, but there`s nothing really to be remembered in here.

"Once there was a king of Paris, there once was an emperor of Brazil...." This is a song by Roger Waters, and it has absolutely nothing to do with this film. Ok, there once was a high rabbi of Prague but it still has nothing to do with the higher mentioned song. When the king of the land -I guess it must have been the Austrian emperor told that jews needed to leave their gheto in medieval Prague, the rabbi created a monster from clay that became the servant of jews and their protector from the emperor. This golem was running on a chip inserted into his body - that rabbi was one cool dude, if he knew that much about chips in the middle ages! But there was a problem - his daughter`s secret admirer and probably even a stalker didn`t like that she made love to an emperors servant and he unleashed the golem upon him. Everything would be good, except for the servant, if there wasn`t such a thing that after he had completed his work the golem should have been never used for otherwise he could go berserk. And that`s just what he did. But as you could guess in the end it was still possible to turn that damn thing off, and lock it away. Oh, I almost forgot - the film is not only black&white but also silent, and if it was running on the same frame speed like modern movies it would have been one hell of a bore, but for a silent film it`s still fairly consistent.

At last something great! Amazing! It feels like heaven. The story of the Nose. The man who knew everything about aromas but nothing about anything else and was a one of a kind criminal. I don`t want to tell you the plot, because it would make no sense doing so. Also I would like to mention that it was the first book I read in German in the last few years, but even despite the problems with the language which very disturbing at first, I certainly felt what a great master of words Sueskind is. An absolute must for every fan of modern literature, although there`s nothing crazy about the book that you could discuss among `the cool people`. It just strikes you like a thunderbolt and there`s nothing more to it.

A hard work has been completed - I managed to find my way through the seven hundred pages of this document of its time. Rewarding? Maybe. At least it was good for my German, not that I didn`t like it at all but as a whole this book is a bit too German for me. I can`t tell what it is in German literature I often dislike but it is present here. Possibly it takes itself too seriously and is a bit too edgy, I don`t know the right words for it. The entertainment level is not high enough for me, despite that fact that subjects brought up in this book are worthy. It seems that Mr. Grass is just not my author. Well, so be it.

An autobiography of a eastern-german writer who flew from Eastberlin into the west side and in the end was dissapointed with both of them. He even compares the choice between socialism and capitalism to a choice between plague and cholera. Of course, the author doesn`t pretend that everything in the world is bad but still it is a bit of a depressing book. An interesting part is where the author tells how he read the file the Democratic Republic of Germany had on him and how he discovered which of the people he knew were contributing to that file, but there is no anger or lust for revenge in his words for Schesinger can easily understand that those people themeselves also were the victims of the system.

A man in his 50s lives a partly normal life until the day he sees a pigeon in the corridor leading from his room to the bathroom, and it scares him almost to death. Not the most popular beginning to a book? Quite so, and there you can discover Sueskind close to his best. A character that doesn`t make any sense, doesn`t do dirty things (unlike most characters in modern books) and is absolutely out of his mind. At some part of the book he has envy towards a clochard who begs money outside the bank the hero is guarding, but everything changes when he sees the beggar shitting in public and realises how tragically it is when a person can`t lock the door even in the most sacred moments. Groovy!

It`s also entitled `The Enigma of Kaspar Hauser`. It`s a story about a young man who suddenly appears in the middle of a small German town. The young man not only isn`t capable of talking but he has never encountered people before and didn`t even know that there were people beside him. As he gets to know life he encounters many problems but he realises (or it seems to me that way) that other people who have lived longer than he has (for he didn`t live before while he was locked in some cellar) were actually as dead as he was and that they knew nothing but only pretended to exist. It doesn`t give him very much faith in life. The film is quite interesting (except maybe the first 15 minutes during which I fell asleep), it certainly made me want to find some other Werner Herzog films and to get to know about that Hauser person.

Until the day I found this book on a library shelf I didn`t even know that there existed other works by Spoerl than `Die Feuerzangenbowle` which I had read in Latvian. It turned out that Mr. Spoerl was not only an author of comedies but also wrote something that could be described as essays but should be described as boring. Also there was a novel called `If all of us were angels` which is about some man who finds himself in trouble after he unexpectedly spent a night with a prostitute in Cologne. What stands out in the whole book is another novel I was unfamiliar with before - `The muzzle` is its title and it`s about an attorney who has to find the villain who put a muzzle on the emperors statue. What`s good about it - it`s that the attorney himself is the commiter of the crime but because of being completely drunk at the time he doesn`t recall nothing like that. Another novel `The gasman` tells about a Eastgerman dude who suddenly becomes rich after selling his suit to a stranger on a train. A last but not least there`s a honeymoon which actually is opposite to its title. Not a great book but not a disaster as well.

Rainer Fassbinder is the director of this picture and also one of the leading actors. A film must be shot in Spain but for a long time there is no director in sight, after he arrives still nothing is shot for he has problems of his own and so does everybody else on the set. To be honest, I don`t really know what it`s all about. Most of the members of the crew are in some weird pseudo socialist community which means nothing more than sleeping with everyone on the group. The director has a relationship with a dude named Ricky, but also has sex with women. Almost nothing goes on most of the time. The film is by no means entertaining and if it has a message I didn`t see it.

Three men on their way to make a film stop in a small Polish village to meet a man who has been an idol to one of them - a retired jazz trompet player named Zdenek Koziol. The village is poor, the people drink a lot, still there is hope in there. Zdenek and Zbigniev, his friend from the days of youth, live in the village for no apparent reason. Zbigniev, although not believing in God, is the local priest. He forgives all sins to the people for he knows that it makes him feel better. Zdenek has gone partly crazy because of his rememberance of his childhood where has was told how great God is and that his vodka-drinking and everyone hitting father is to be considered as a representer of God for him, and that it`s bad to sin but still if a person sins much and repents its sins it`s good. And that it is good to kill in war, for the weapons have been blessed, etc., etc. I enjoyed the book because it shows that despite all the bullshit going on in the world there is a light also, that it`s what we make out of it is what counts.