Kazhes pierakstu burtnīca

Pēdējā laikā man sanācis diezgan daudz lasīt dažādas grāmatas par sporta tematiku. Dažas no tām ir labākas, dažas - mazāk labas. Dažas no tām ir aizraujoši lasīt, dažas - ne visai. Dažas no tām ir neitrāli uzrakstītas, dažas - ne visai. "Latvijas olimpiskā vēsture" ir diezgan noderīgs materiāls kā faktoloģiskas informācijas krājums un es to droši vien būtu izmantojis, ja man būtu vēlme papildināt Wikipedia ar kādu informāciju par Latvijas olimpiešiem, taču tā cieš no viena, manuprāt, būtiska trūkuma. Un proti - tā kā šo grāmatu izdeva Latvijas Olimpiskā komiteja, šī grāmata manā uztverē ir pārāk pašpārliecināta, pārāk slavinoša un bezkritiska. Un līdz ar to man daudz kas tajā ne visai patīk. LOK te tiek diezgan pamatīgi slavēta, un vietās, kur būtu nepieciešams kāds skarbāks vārds, šī skarbākā vārda nav, un tas man ne pārāk patīk. Pamatā tas, protams, attiecas uz mūsdienu Latvijas sasniegumiem olimpiskajās spēlēs - ieskaitot Ilondas Lūses slavēšanu par to, ka viņa nevienās sacensībās Olimpiādē neieņēma pēdējo vietu. Nē, protams, visu cieņu sievietei, ka viņa centās, izpildīja olimpiskos normatīvus un startēja tik labi, cik vien varēja, bet jautājums ir par to, vai šādu sportistu sūtīšanai uz Olimpiskajām Spēlēm ir arī kāda praktiska jēga, un tas attiecas, protams, ne tikai uz Ilondu Lūsi, bet arī uz daudziem citiem tautiešu sportistiem. Kad jākritizē kādi padomju funkcionāru lēmumi, tam vienmēr visi ir gatavi, bet tikko runa ir par savējiem, tā uzreiz acīm priekšā tiek pieliktas kaut kādas klapes. Un vispār, tam gan, protams, nav nekādas saistības ar šo grāmatu, manuprāt, tādai sīkai Latvijai kā mums vajadzētu noteikt ne vien atsevišķus prioritārus sporta veidus, kurus finansēt no valsts puses, bet galvenais - neļaut uz Olimpiādēm braukt cilvēkiem, kuriem tur nespīd nekādi rezultāti, un izvirzīt sekojošu atlases kritēriju - ja sportists ir tādā līmenī, ka viņš varētu cerēt uz iekļūšanu PSRS izlasē - lai viņš brauc uz Olimpiādi, varbūt vēl kaut kas sanāks, bet ja viņš ar mokām izpilda olimpisko B normatīvu - lai paliek mājās, un viss.

Protams, tam kā jau minēju nav nekādas saistības ar šo grāmatu. Par pašu grāmatu - sevišķi saistoši uzrakstīta tā nav, un tās vērtība ir tikai un vienīgi faktos (kuri gan ne vienmēr ir pietiekami interesanti, lai man būtu vēlme tos iegaumēt). Šī nav lasāmviela, tas nu ir droši, bet kā avots, kurā noskaidrot, vai, piemēram, spēlē "Latvija" nav kāda kļūda - pietiekami noderīgs materiāls. Lai gan vispār pagaidām nevienu īsti labu latviešu grāmatu par sportu lasījis neesmu.