Cidade de Deus
"Dieva pilsēta" ir viena no tām filmām, par kurām es jau vairāku gadu garumā no dažādiem cilvēkiem biju dzirdējis, cik tā ir iespaidīga, pārliecinoša, šokējoša un visādā ziņā ģeniāla. Un ar to man neizbēgami rodas problēma - pietiek desmit cilvēkiem man pateikt, ka kaut kas ir labs, lai manī nobriestu pārliecība, ka tas ir kaut kas slikts. Tīri aiz spīts man gribas teikt otrādi. Bet ar šo filmu patiesībā tā nemaz nebija, jo "alternatīvo" valstu kino man jau principā patīk un līdz ar to daudzās pozitīvās atsauksmes mani vairāk noskaņoja no šīs filmas gaidīt kaut ko patiešām satriecošu. Un, lai ilgi nekultu salmus, atzīšos - neko tik izcilu es no tās nesagaidīju.
Vizuāli filma, protams, ir ļoti spēcīga - cik baiss lai arī nebūtu tas, ko tā rāda (Rio nabadzīgo noziedzības rajonu ielu dzīve), acīm šī filma sagaidā vienu pārsteigumu pēc otra, tā tiešām labi ievelk skatītāju šajā nesimpātiskajā vidē un tīri kā estētisks pārdzīvojums "Dieva pilsēta" ir ļoti spēcīga. Attaisnojas arī filmas veidotāju piegājiens maksimāla reālisma sasniegšanai par filmas aktieriem piesaistīt īstus Rio ielu bērnus, nevis aktierus, līdz ar to gluži iespējams, ka daļa šo sīko, kas šajā filmā piedalās, patiešām jau savos desmit gados ir slepkavas. Un īsti ielu bērni īstus ielu bērnus tiešām spēlē labāk nekā aktiermākslu apguvuši jaunieši. Protams, nav jau šī pieeja nekas sevišķi jauns - reālisma kino bija modē arī četrdesmitajos gados un šādā pieejā tapa arī viena no (oficiāli) visu laiku izcilākajām filmām - Vittorio da Sikas "Velosipēda zaglis". Bet tālab jau šī pieeja nekļūst sliktāka.
Filmas sižets, ja to par tādu vispār var nosaukt, aptver dažādus ielu bērnu grupējumus, un lielā mērā viss centrējas ap stāsta antivaroni "lil Ze" un viņa prettēlu un vienlaikus labāko draugu Beniju. Protams, tēlu daudzums šeit ir pamatīgs un viņus visus uzskaitīt nebūtu pat jēgas, arī galveno varoni - džeku, kas vēlas kļūt par fotogrāfu, ne. Ja kas - interesanti ir tas, ka lasot ultra pozitīvo šīs filmas vērtējumu Roger Ebert saitā man radās aizdomas, ka Eberts filmu vai nu nav skatījies vai arī skatījies to ļoti pavirši - vismaz viņa aprakstā atradu veselas trīs diezgan būtiskas faktoloģiskas kļūdas, kas mani pat nedaudz šokēja.
Bet ne par Ebert ir šis apraksts. Doma, ko es tagad mēģinu izteikt, ir sekojoša - manās acīs "Cidade de deus" nekļuva par izcilu filmu tālab, ka es tajā nesaskatīju nekādu dižo domu. Nu, ok, - noziedznieku paaudzes nāk un aiziet, viss mainās un viss paliek tāpat kā bijis, varbūt tikai katrā nākamajā iterācijā nedaudz sliktāk, bet to jau varēja saprast arī bez šīs filmas skatīšanās. Un ja kas, es brīnos, kāpēc šī filma izpelnījās tik pamatīgus slavas vārdus no visas pasaules, bet stipri līdzīgā 2000.gada Marokas filma "Ali Zaoua" pie šādas slavas netika. Jā, "Ali Zaoua" vizuāli ne tuvu nebija tik skaista, bet saturiski tā bija ļoti līdzīga šai filmai, kuru IMDb skatītāji novērtējuši kā visu laiku 17. izcilāko filmu.
Vizuāli filma, protams, ir ļoti spēcīga - cik baiss lai arī nebūtu tas, ko tā rāda (Rio nabadzīgo noziedzības rajonu ielu dzīve), acīm šī filma sagaidā vienu pārsteigumu pēc otra, tā tiešām labi ievelk skatītāju šajā nesimpātiskajā vidē un tīri kā estētisks pārdzīvojums "Dieva pilsēta" ir ļoti spēcīga. Attaisnojas arī filmas veidotāju piegājiens maksimāla reālisma sasniegšanai par filmas aktieriem piesaistīt īstus Rio ielu bērnus, nevis aktierus, līdz ar to gluži iespējams, ka daļa šo sīko, kas šajā filmā piedalās, patiešām jau savos desmit gados ir slepkavas. Un īsti ielu bērni īstus ielu bērnus tiešām spēlē labāk nekā aktiermākslu apguvuši jaunieši. Protams, nav jau šī pieeja nekas sevišķi jauns - reālisma kino bija modē arī četrdesmitajos gados un šādā pieejā tapa arī viena no (oficiāli) visu laiku izcilākajām filmām - Vittorio da Sikas "Velosipēda zaglis". Bet tālab jau šī pieeja nekļūst sliktāka.
Filmas sižets, ja to par tādu vispār var nosaukt, aptver dažādus ielu bērnu grupējumus, un lielā mērā viss centrējas ap stāsta antivaroni "lil Ze" un viņa prettēlu un vienlaikus labāko draugu Beniju. Protams, tēlu daudzums šeit ir pamatīgs un viņus visus uzskaitīt nebūtu pat jēgas, arī galveno varoni - džeku, kas vēlas kļūt par fotogrāfu, ne. Ja kas - interesanti ir tas, ka lasot ultra pozitīvo šīs filmas vērtējumu Roger Ebert saitā man radās aizdomas, ka Eberts filmu vai nu nav skatījies vai arī skatījies to ļoti pavirši - vismaz viņa aprakstā atradu veselas trīs diezgan būtiskas faktoloģiskas kļūdas, kas mani pat nedaudz šokēja.
Bet ne par Ebert ir šis apraksts. Doma, ko es tagad mēģinu izteikt, ir sekojoša - manās acīs "Cidade de deus" nekļuva par izcilu filmu tālab, ka es tajā nesaskatīju nekādu dižo domu. Nu, ok, - noziedznieku paaudzes nāk un aiziet, viss mainās un viss paliek tāpat kā bijis, varbūt tikai katrā nākamajā iterācijā nedaudz sliktāk, bet to jau varēja saprast arī bez šīs filmas skatīšanās. Un ja kas, es brīnos, kāpēc šī filma izpelnījās tik pamatīgus slavas vārdus no visas pasaules, bet stipri līdzīgā 2000.gada Marokas filma "Ali Zaoua" pie šādas slavas netika. Jā, "Ali Zaoua" vizuāli ne tuvu nebija tik skaista, bet saturiski tā bija ļoti līdzīga šai filmai, kuru IMDb skatītāji novērtējuši kā visu laiku 17. izcilāko filmu.
2008-12-07
comments powered by Disqus