Šajā filmā Koeni sapulcēja vairākas megazvaigznes, kuru vidū izceļas Breds Pits un Džordžs Klūnijs. Ievērojot to, ka Klūnijs man vispār ne pārāk simpatizē, viņš šajā filmā mani pozitīvi pārsteidza. Un tāpat mani pārsteidza arī Pits, kurš gan patiesībā ir ļoti labs aktieris, bet šādā lomā kā "Burn After Reading" es viņu tiešām nekad iepriekš nebiju redzējis. Protams, viņš ievēroja svēto principu no "Tropic Thunder" un nespēlēja pilnīgu retard, bet tuvu šai līnijai viņš gāja. Tāpat labas bija abas sievieties - Frances McDormand (Mārdža no vēl vienas izcilas Koenu filmas - "Fargo") un Tilda Svintona. Jā, un trešais vadošais vīrietis šajā filmā ir Džons Malkovičs, kas spēlē ar alkoholismu sirgstošu no darba atlaistu CIP analītiķi.
Kas ir raksturīgs šīs filmas personāžiem, ir tas, ka neviens no viņiem nav gluži pie pilna prāta (ne tik traki kā čehu "Ikdienišķajā vājprātā", ko skatījos pirms kāda 1.5 gada, bet par normāliem viņus nosaukt nevar) un katram ir kāda nopietnāka problēma raksturā vai prātā. Un vēl viena būtiska filmas detaļa ir tajā, ka visi personāži diezgan izteikti pārkāpj laulību un viņu attiecības ir... īpatnējas. Filmas sižets, ja to par tādu var nosaukt, rotē ap kādu noklīdušu kompaktdisku, kurā, iespējams, ka ir atrodami kādi sensitīvi CIP dati, bet patiesībā tur nav nekā jēdzīga. Viens moments filmā ir patiešām šokējošs - man par to bija stāstījuši, bet es tāpat tajā brīdī biju satriekts, te es laikam labāk to neatstāstīšu.
Kas ir raksturīgs šai filmai - tā nav no "skaļo joku" filmām, no tām, kur tu smiesies vēderu turēdams bez pārtraukuma, kas arī ir diezgan loģiski, jo Koeni parasti nemēdz kaut ko pasniegt gluži tādā pat mērcē kā to darītu citi, un tas arī ir viens no šīs filmas plusiem. Vienlaikus es saprotu, ka tā nav brāļu labākā filma, taču what the heck - man tā patika.