Kazhes pierakstu burtnīca

Kostīmdrāmas manā iecienītāko filmu žanru hierarhijā ieņem vienu no pēdējām vietām, un tas nav pat diskutabls fakts. Visas nebeidzamās Džeinas Ostinas romānu ekranizācijas mani sevišķi neaizgrābj un man ir dziļi nospļauties par kaut kādu tur lordu, grāfu, hercogu un viņu nebeidzamo mīļāko kaislībām. Šīs filmas visbiežāk ir skaisti iesaiņotas konfektes, kuras gan ne pēc kā īsti negaršo, un līdz ar to būtu naivi gaidīt, ka es par kaut ko tādu varētu sajūsmināties. Nē, es nesaku, ka visas tās ir mēsli un laika nosišana, bet ar nopietnu mākslu šādām filmām ir maz kopīga un galvenais šādu kino darbu mērķis (izņemot naudas kāšanu no sieviešu auditorijas) ir cīnīties par Oskaru labāko kostīmu nominācijā. Domājams, ka arī "Hercogiene" par šo titulu varētu cīnīties.

Filma stāsta par Devonšīras hercogieni Džordžīnu - vienu no pirmajām sievietēm Anglijā, kas aktīvi mēģināja iesaistīties politiskos jautājumos (ne pārāk veiksmīgi gan) un kurai bija visnotaļ īpatnēja laulība (raugoties no mūsdienu skatupunkta, tam laikam tā varētu būt bijusi gaužām ikdienišķa) - hercogs viņu apprecēja tikai ar vienu nolūku, proti, tikt pie likumīga dēla, bet Džordžīna ilgu laiku nespēja viņam tādu sagādāt, un hercogs par to nebija priecīgs. Vienlaikus viņam, protams, bija visdažādākie "sānu" sakari, un Džordžīna kļuva par "māti" arī vienai viņa ārlaulības meitai. Bet vēlāk par pastāvīgu hercoga mīļāko kļuva arī Džordžīnas vienīgā tuvā draudzene, izveidojot tādu īpatnēju ģimenes modeli. Bet nekas - arī pašai Džordžīnai ar laiku parādījās mīļakais, un no tā viņai arī bija viens bērns, kuru gan uzņēmās audzināt mīļākā ģimene.

Kāpēc man šī filma nepatika? Galvenokārt, tāpēc ka tā bija neaprakstāmi garlaicīga. Es neprasu, lai šāda kostīmdrāma būtu pilna ar pakaļdzīšanās ainām, eksplodējošām karietēm un kaskadieru trikiem. Es negaidu, ka tajā būtu dzirkstoši dialogi. Bet es vēlos vismaz kaut kādu enerģijas līmeni - kaut ko tādu, kas liktu man būt ieinteresētam uz ekrāna redzamo personāžu liktenī, lai man būtu Džordžīnas patiešām žēl, kad viņai vīrs liek izšķirties starp mīlestību pret vīrieti un mīlestību pret bērniem. Taču šajā filmā man bija gluži vienalga, ko viņa darīs, kāpēc viņa darīs un ar ko tas viss beigsies.

Protams, es apzinos, ka šī filma ir stāsts par sievieti, kas dzīvoja sabiedrībā, kas viņai nedeva līdzvērtīgas iespējas. Par sievieti, kurai daudz vairāk dzīvē liedza sasniegt tikai viens vienīgs faktors - viņas dzimums. Par sievieti, kura vēlāk kļuva par paraugu feminismam Lielbritānijā. Ļoti labi, ka tā. Taču filma no tā labāka nekļūst.