The Curious Case of Benjamin Button
Deivida Finčera iepriekš režisēto filmu saraksts ir iespaidīgs - trešais "Alien", "Se7en", "Fight Club", "Zodiac". Ne mazāk ietekmīgs darbu saraksts ir filmas scenāristam Erikam Rotam - "Forests Gamps", "Zirgu vārdotājs", "Ali", "Munich", "The Good Shepherd". Visubeidzot galvenajās lomās šajā filmā ir tādas Holivudas zvaigznes kā Breds Pits, Keita Blānšeta un Tilda Svintone. Diezgan laba kompānija, vai ne?
Visam pamatā ir Frānsisa Skota Ficdžeralda tāda paša nosaukuma stāsts par vīrieti, kuram gadījās piedzimt kā vecam vīram un mūža gaitā kļūt arvien jaunākam līdz beigu beigās viņš nomirst jau kā zīdainis. Ja nu tev šis formulējums šķiet neskaidrs, paskaidrošu vēlreiz - Bendžaminam Batonam laiks iet atpakaļgaitā, proti, kamēr citi kļūst vecāki, viņš kļūst jaunāks. Filma no stāsta patiesībā paņēmusi visai nedaudz - pašu ideju un galvenā varoņa vārdu. Viss pārējais ir tās scenāristu ražojums, jo komiskais (un absolūti nereālistiskais) stāsts filmā ir pārvērties par drāmu, kurai filmas veidotāji mēģinājuši piešķirt tik lielu ticamības pakāpi, cik vien iespējams. Šajā virzienā viņi strādājuši tik centīgi, ka pat mēģinājuši izskaidrot, kā tas varēja notikt, ka Bendžamins Batons piedzima veca vīra veidolā (atšķirībā no stāsta gan viņš šeit ir zīdaiņa izmērā, nevis pilnīgi normāla izmēra vecis. Batona lomā ir Breds Pits sev visnotaļ netipiskā lomā (vismaz pirmajā filmas pusē), kamēr viņa mīlas interese Deizija ir Keita Blānšeta. Filmas viens no galvenajiem veiksmes elementiem ir tajā, cik satriecoši labi tiek nodrošināta Blānšetas varones virzīšanās no bērnības uz vecumdienām un Pita - otrā virzienā. Šie savstarpēji pretējos virzienos ejošie ceļi arī ir šīs filmas sāls. Ja kas, jaunais At the movies vadītājs Bens Laionss to nosaucis par savu iecienītāko aizvadītā gada filmu. Un ja kas, es Benu Laionsu uzskatu par vienu no stulbākajiem kino kritiķiem, ko man pēdējā laikā nācies novērot. Viņa runas maniere, viņa formulējumi, viņa klišejiskie komentāri veido visu to, kas man nepatīk kino recenzijās (un ar ko es droši vien pats grēkoju visu laiku). Frāzes no kategorijas "as much as I was watching their romance on screen, I was thinking about my life and where I was at in my lifes journey on my timeline" mani vienkārši nereāli tracina, ja tās izsaka cilvēks, kurš mēģina iekāpt Eberta un Roepera (vai Eberta un Siskela) kurpēs.
Glīti novirzījos no tēmas, vai ne? Acīm šī filma ir īsta konfekte, un kā skatītājs tu nebeidz vien brīnīties, kā kaut ko tādu var paveikt. Tās personāži ir gandrīz nereāli un vienlaikus ticami, maģija starp Pitu un Blānšetu lielākoties ir ļoti spēcīga (dīvainā kārtā vismazāk tā darbojās tieši tajā daļā, kad viņi abi ir vairāk vai mazāk savā īstajā vecumā). Lai es šo filmu varētu nosaukt par absolūtu klasiku un kino mākslas šedevru, tai pietrūkst tikai viena - ritmiskākas stāsta plūsmas un nedaudz "apcirpta" garuma. Lai arī šajā filmā tiek parādīta galveno varoņu dzīve pilnā garumā, sižeta tajā nemaz tik daudz nav un brīžiem tā sanākusi nedaudz sastiepta un tā tomēr nav TIK emocionāli spēcīga, lai ilgums virs divarpus stundām būtu attaisnots. Domājams, tā tomēr nav pagājušā gada labākā filma un diez vai to vēlāk uzskatīs par Pita un Blānšetas karjeru augstāko punktu, taču šī filma patiešām ir īpaša, un to noteikti ir vērts noskatīties.
Visam pamatā ir Frānsisa Skota Ficdžeralda tāda paša nosaukuma stāsts par vīrieti, kuram gadījās piedzimt kā vecam vīram un mūža gaitā kļūt arvien jaunākam līdz beigu beigās viņš nomirst jau kā zīdainis. Ja nu tev šis formulējums šķiet neskaidrs, paskaidrošu vēlreiz - Bendžaminam Batonam laiks iet atpakaļgaitā, proti, kamēr citi kļūst vecāki, viņš kļūst jaunāks. Filma no stāsta patiesībā paņēmusi visai nedaudz - pašu ideju un galvenā varoņa vārdu. Viss pārējais ir tās scenāristu ražojums, jo komiskais (un absolūti nereālistiskais) stāsts filmā ir pārvērties par drāmu, kurai filmas veidotāji mēģinājuši piešķirt tik lielu ticamības pakāpi, cik vien iespējams. Šajā virzienā viņi strādājuši tik centīgi, ka pat mēģinājuši izskaidrot, kā tas varēja notikt, ka Bendžamins Batons piedzima veca vīra veidolā (atšķirībā no stāsta gan viņš šeit ir zīdaiņa izmērā, nevis pilnīgi normāla izmēra vecis. Batona lomā ir Breds Pits sev visnotaļ netipiskā lomā (vismaz pirmajā filmas pusē), kamēr viņa mīlas interese Deizija ir Keita Blānšeta. Filmas viens no galvenajiem veiksmes elementiem ir tajā, cik satriecoši labi tiek nodrošināta Blānšetas varones virzīšanās no bērnības uz vecumdienām un Pita - otrā virzienā. Šie savstarpēji pretējos virzienos ejošie ceļi arī ir šīs filmas sāls. Ja kas, jaunais At the movies vadītājs Bens Laionss to nosaucis par savu iecienītāko aizvadītā gada filmu. Un ja kas, es Benu Laionsu uzskatu par vienu no stulbākajiem kino kritiķiem, ko man pēdējā laikā nācies novērot. Viņa runas maniere, viņa formulējumi, viņa klišejiskie komentāri veido visu to, kas man nepatīk kino recenzijās (un ar ko es droši vien pats grēkoju visu laiku). Frāzes no kategorijas "as much as I was watching their romance on screen, I was thinking about my life and where I was at in my lifes journey on my timeline" mani vienkārši nereāli tracina, ja tās izsaka cilvēks, kurš mēģina iekāpt Eberta un Roepera (vai Eberta un Siskela) kurpēs.
Glīti novirzījos no tēmas, vai ne? Acīm šī filma ir īsta konfekte, un kā skatītājs tu nebeidz vien brīnīties, kā kaut ko tādu var paveikt. Tās personāži ir gandrīz nereāli un vienlaikus ticami, maģija starp Pitu un Blānšetu lielākoties ir ļoti spēcīga (dīvainā kārtā vismazāk tā darbojās tieši tajā daļā, kad viņi abi ir vairāk vai mazāk savā īstajā vecumā). Lai es šo filmu varētu nosaukt par absolūtu klasiku un kino mākslas šedevru, tai pietrūkst tikai viena - ritmiskākas stāsta plūsmas un nedaudz "apcirpta" garuma. Lai arī šajā filmā tiek parādīta galveno varoņu dzīve pilnā garumā, sižeta tajā nemaz tik daudz nav un brīžiem tā sanākusi nedaudz sastiepta un tā tomēr nav TIK emocionāli spēcīga, lai ilgums virs divarpus stundām būtu attaisnots. Domājams, tā tomēr nav pagājušā gada labākā filma un diez vai to vēlāk uzskatīs par Pita un Blānšetas karjeru augstāko punktu, taču šī filma patiešām ir īpaša, un to noteikti ir vērts noskatīties.
2008-12-31
comments powered by Disqus