Kazhes pierakstu burtnīca

Ir filmas, kuras tevi kā skatītāju uzrunā, un ir tādas, kas nē. "The Wackness" man drīzāk ietilpa otrajā kategorijā. Kas tieši tai kaitēja, es tā konkrēti pateikt nevarēšu - vai nu mani nesaistīja tās deviņdesmito gadu sākuma stila noformējums ar neizbēgamo cieņas izrādīšanu man vismazāk tuvajam mūzikas paveidam - repam. Vai arī tas bija kaut kas cits. Katrā ziņā šī faktiski visai tipiskā indie lauciņa filma, kurā netrūka nekā tāda, ko tu varētu tradicionāli gaidīt no "pusnekomerciālā" kino produktiem šķita visai samocīta un garlaicīga. Vai arī nebija pareizie apstākļi, lai to skatītos un lai tā šķistu labāka. Kā nekā atsauksmes par šo filmu lielākoties ir pozitīvas un daudziem (kino večiem) tā kļuva par pozitīvu pārsteigumu. Man nebija gluži tā, ka es negribētu šo filmu skatīties līdz galam (kā tas notika pasākumā pie NR), bet vienlaikus es arī nebūtu gatavs uzstāt, ka tā obligāti jānoskatās līdz galam. Vārdu savienojums "nothing special", kuru gan laikam ir patentējis mūsu finanšu ministrs, šajā gadījumā būtu īsti vietā.

Lai būtu sižeta atstāstījums: Lūks Šapiro ir vēlīns padsmitgadnieks, kas nupat pabeidzis skolu un kas fano par repu un brīvajā laikā tirgo "zāli". Viņam izveidojas īpatnējas attiecības ar kādu meiteni un viņas audžutēvu - psihoterapeitu, kas abi divi no viņa pērk "produkciju". Vēl tur ir virkne sadzīvisku problēmu, kuras man šobrīd nav noskaņojuma aprakstīt. Kā jau minēju, filma nebija tieši slikta - varbūt brīžiem mazliet kaitinoša, bet ne vairāk. Kārtības labad, iespējams, to vajadzētu noskatīties kādreiz līdz galam. Bet no otras puses - neesmu jau es nekāds kārtības cienītājs.