Saturday

Izlasīju kārtējo Makjuena romānu, tas jau sāk pārvērsties par tādu kā māniju. Šoreiz romāns iesākās tieši tādā veidā, kādā veidā sākas grāmatas, kas man nepatīk - ar stāstījumu par galvenā varoņa - veiksmīga neiroķirurga - darbu slimnīcā. Nezinu, kāpēc, bet grāmatas, kuru galvenie varoņi ir ārsti, diezgan bieži manā uztverē nav sevišķi labas. It īpaši, ja runa ir par grāmatām ar trillera/detektīva elementiem - tas velk uz Artūram Heilijam līdzīgu pseido-mākslas un pseido-komerciālo literatūru, kaut kas līdzvērtīgs otrās šķiras zinātniskajai fantastikai, kurai nav nekā vairāk par sižetu. Taču Makjuens par spīti tam, ka viņš ne tuvu nav mans elks, tomēr ir gana labs rakstnieks, lai vismaz par to pašu Heiliju būtu labāks. Vispār jau šādas tādas epizodes te tiešām ir diezgan "heilijiskas" - gan degošā lidmašīna, gan galvenā varoņa sadursme ar pustrako tipu pie BMW stūres (redz, arī Anglijā tādi mīt) ir no diezgan sviestainās literatūras kategorijas. Ā, kamēr neesmu piemirsis, gribēju pateikt, ka degošā lidmašīna lidoja no Rīgas - jā, arī mūsu galvaspilsēta tikusi pie pieminēšanas Makjuena romānā. Bet bija viena grāmatas daļa, kas manās acīs tai uzreiz iedeva vismaz vienu papildu punktu - proti, tā daļa, kad Makjuens pievēršas galvenā varoņa kaislei uz mūziku un iepin stāstījumā Džeku Brūsu no "Cream". Ir jau zināms, ka atsauces uz mūziku jebkādās filmās vai grāmatās mani parasti ietekmē ļoti pozitīvi, un arī šis nav izņēmums. Un vispār jau šī grāmata bija diezgan laba arī neskatoties uz šo detaļu. Varbūt nedaudz par Makjuenam tipisku (viņš vispār neizceļas ar sevišķu oriģinalitāti), bet bija te šis tas, kas man patika - ieskaitot referenci uz paša Makjuena romānu "Child in Time" - tā bija riktīgi glīta.

Tas gan nenozīmē, ka es nebūtu priecīgs, ka nule esmu izlasījis gandrīz visus šī autora darbus, kas savukārt nozīmē mazāku saskarsmi ar Makjuenu nākotnē.
2009-01-06
7.5
comments powered by Disqus