Revolutionary Road
Es esmu viens no tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kas nedzīvo kartona kastē kaut kur Āfrikā un kas tomēr nav līdz šim redzējis visu laiku finansiāli veiksmīgāko kinofilmu, proti, "Titāniku". Un šo "netaisnību" es tuvākajā laikā vismaz neplānoju novērst, bet tas nenozīmē, ka cita ikviena filma, kurā piedalītos Keita Vinsleta un Leonardo di Kaprio man uzreiz būtu jāiekļauj melnajā sarakstā. Patiesībā gan attiecībā uz Leo šāds princips man vismaz zināmā mērā darbojas, jo viņš ir viens no man mazāk patīkošajiem Holivudas aktieriem, bet Vinsleta - tas ir pavisam cits stāsts. Ja es par šo filmu būtu zinājis vien to, ka tajā galveno sievietes lomu spēlē Vinsleta, bet režisors ir Sems Mendess - "Amerikāņu skaistuma" radītājs - man ar to droši vien būtu pieticis, lai es šo filmu noskatīties.
Kas bija interesanti šīs filmas skatīšanās ziņā - pirms filmas no četriem klātesošajiem skeptiskāka attieksme pret to bija abiem vīriešu dzimuma pārstāvjiem, kamēr filmas beigās izrādījās, ka tieši viņiem filma bija patikusi labāk kā sievietēm (yuck, kā man riebjas lietot vārdus "vīrietis" un "sieviete", attiecinot to uz sevi un saviem draugiem). Ko tas liecina par mums? Droši vien gudrākais šajā situācijā man būtu runāt klasiķa vārdiem: "My answer will be. But I will not say."
"Revolutionary Road" savā ziņā ir līdzīgs stāsts kā "Married. With Children" (tas seriāls, kur Els Bandijs sēdēja ar roku biksēs gandrīz visu laiku), lai gan, protams, izskatās tas varbūt nedaudz savādāk. Frenks un Eiprila Vīleri ir laulāts pāris vecumā ap trīsdesmit gadiem. Eiprila ilgu laiku ir lolojusi cerības, ka viņa kādreiz varētu kļūt par ievērojamu aktrisi, bet tagad ir skaidrs, ka tie ir tikai sapņi. Frenks strādā tajā pašā firmā, kur visu mūžu nostrādāja viņa tēvs, un sevišķi laimīgs ar savu dzīvi viņš nav. Mīlestība starp galvenajiem varoņiem, kas kādreiz ir bijusi spēcīga, tagad ir pārvērtusies par skumjām atliekām un visticamākais viņi dzīvo kopā vairs tikai tāpēc, ka viņiem ir bērni un tāpēc ka viņi paši īsti neapzinās, cik viņi viens no otra ir attālinājušies. Kā glābiņu viņu brūkošajai laulībai Eiprila ierosina pārvākties dzīvot uz Parīzi (to, kas Eiropā, nevis to, kas Teksasā), sākt visu no jauna un saprast, ko viņi vēlas savā dzīvē sasniegt. Frenkam arī pamazām šī ideja iepatīkas, taču liktenis ir lēmis tā, ka tai nebūs realizēties, un viņu attiecībām tas kļūst par pēdējo triecienu.
Suburbija, kurā risinās šīs filmas darbība, ir patiešām skumja vide - ar identiskiem kaimiņiem, ar nepārvaramu bezcerīgumu un vientulību, kas piesegtas ar muļķīgiem smaidiem un laimes ilūzijas dzīves skatlogos. Tā ir pasaule, kur vienīgais cilvēks, kas var vienmēr teikt patiesību, ir uz dažām stundām "brīvībā" izlaists trako nama pacients, un kur lielākais, pēc kā cilvēks var tiekties, ir nedaudz augstāks atalgojums tajā pašā bezcerīgajā darbā un nedaudz pikantuma dzīvē caur seksu ar darba kolēģi.
Nezinu, cik augsts procents šīs filmas skatītāju spēs identificēties ar di Kaprio varoni, droši vien vairāk katrs varētu justies esam Vinsleta, taču vienlaikus ir skaidrs, ka realitātē tomēr vairāk dabā ir Frenku un mazāk Eiprilu un līdz ar to arī cilvēks, kurš jūtas esam viens, visdrīzākais ir otrs, un ritenis turpina griezties, un nekas nemainās. Ļoti depresīva filma, bet skaista.
Kas bija interesanti šīs filmas skatīšanās ziņā - pirms filmas no četriem klātesošajiem skeptiskāka attieksme pret to bija abiem vīriešu dzimuma pārstāvjiem, kamēr filmas beigās izrādījās, ka tieši viņiem filma bija patikusi labāk kā sievietēm (yuck, kā man riebjas lietot vārdus "vīrietis" un "sieviete", attiecinot to uz sevi un saviem draugiem). Ko tas liecina par mums? Droši vien gudrākais šajā situācijā man būtu runāt klasiķa vārdiem: "My answer will be. But I will not say."
"Revolutionary Road" savā ziņā ir līdzīgs stāsts kā "Married. With Children" (tas seriāls, kur Els Bandijs sēdēja ar roku biksēs gandrīz visu laiku), lai gan, protams, izskatās tas varbūt nedaudz savādāk. Frenks un Eiprila Vīleri ir laulāts pāris vecumā ap trīsdesmit gadiem. Eiprila ilgu laiku ir lolojusi cerības, ka viņa kādreiz varētu kļūt par ievērojamu aktrisi, bet tagad ir skaidrs, ka tie ir tikai sapņi. Frenks strādā tajā pašā firmā, kur visu mūžu nostrādāja viņa tēvs, un sevišķi laimīgs ar savu dzīvi viņš nav. Mīlestība starp galvenajiem varoņiem, kas kādreiz ir bijusi spēcīga, tagad ir pārvērtusies par skumjām atliekām un visticamākais viņi dzīvo kopā vairs tikai tāpēc, ka viņiem ir bērni un tāpēc ka viņi paši īsti neapzinās, cik viņi viens no otra ir attālinājušies. Kā glābiņu viņu brūkošajai laulībai Eiprila ierosina pārvākties dzīvot uz Parīzi (to, kas Eiropā, nevis to, kas Teksasā), sākt visu no jauna un saprast, ko viņi vēlas savā dzīvē sasniegt. Frenkam arī pamazām šī ideja iepatīkas, taču liktenis ir lēmis tā, ka tai nebūs realizēties, un viņu attiecībām tas kļūst par pēdējo triecienu.
Suburbija, kurā risinās šīs filmas darbība, ir patiešām skumja vide - ar identiskiem kaimiņiem, ar nepārvaramu bezcerīgumu un vientulību, kas piesegtas ar muļķīgiem smaidiem un laimes ilūzijas dzīves skatlogos. Tā ir pasaule, kur vienīgais cilvēks, kas var vienmēr teikt patiesību, ir uz dažām stundām "brīvībā" izlaists trako nama pacients, un kur lielākais, pēc kā cilvēks var tiekties, ir nedaudz augstāks atalgojums tajā pašā bezcerīgajā darbā un nedaudz pikantuma dzīvē caur seksu ar darba kolēģi.
Nezinu, cik augsts procents šīs filmas skatītāju spēs identificēties ar di Kaprio varoni, droši vien vairāk katrs varētu justies esam Vinsleta, taču vienlaikus ir skaidrs, ka realitātē tomēr vairāk dabā ir Frenku un mazāk Eiprilu un līdz ar to arī cilvēks, kurš jūtas esam viens, visdrīzākais ir otrs, un ritenis turpina griezties, un nekas nemainās. Ļoti depresīva filma, bet skaista.
2009-01-08
comments powered by Disqus