Šīs filmas stāsts ir par kādu pusmūža augstskolas pasniedzēju, kura dzīve pēdējos gados nav bijusi sevišķi aktīva - faktiski viņš drīzāk izliekas, ka dzīvo, nevis patiešām dzīvo. Un tad gadās, ka viņš savā sen neapmeklētajā Ņujorkas dzīvoklī atrod apmetušos nelegālo imigrantu pārīti - puisi no Sīrijas vārdā Tareks un sievieti no Senegālas Zainabu. Sākotnēji Valtera (tā sauc galveno varoni) attieksme pret šiem cilvēkiem ir neitrāla un varbūt nedaudz negatīva (lai gan ne tuvu tik negatīva, kādu to varētu gaidīt no tāda cilvēka kā viņa), taču pamazām starp viņu un Tareku veidojas draudzība, kas savu kulmināciju sasniedz, kad puisi arestē un ievieto nelegālo imigrantu cietumā (kas gan laikam netiek saukts gluži par cietumu). Vēlāk šajā situācijā iesaistās arī Tareka māte.
Ko man šī filma pateica tādu, ko es iepriekš nezināju? Domājams, ka neko. Stāsts pats par sevi ir uzrunājošs un man pieņemams. Dženkinss, kurš teju vai pirmo reizi savā aktiera karjerā ir ticis pie galvenās lomas spēlēšanas, ar savu darbu tiek galā labi, lai gan Tareka tēls tāpat ir spilgtāks. Par to, ka tas būtu gluži Oskaru cienīgs, pārliecināts neesmu. Faktiski šāda veida filmu esmu redzējis diezgan daudz - ar varoni, kurš atrod kaut ko jaunu savā dzīvē, kura jau šķiet paejam projām un kas pēkšņi pusmūžā "atdzīvojas". Ideja, ka teroristi nav tie, kas nonāk nelegālo imigrantu centros, jo teroristiem ir nauda, lai no tā izvairītos, arī nav nekur iepriekš neredzēta. Pēc noskatīšanās attieksme bija pozitīva, taču skaidrs, ka šī nebūs viena no tām filmām, ko es atcerēšos.