Wellen
Kad es lasīju šo Eduarda fon Keizerlinga romānu, es nezināju vienu faktu, kas, iespējams, būtu man darījis šo grāmatu interesantāku. Proti, kā izrādās šis ievērojamais vācu rakstnieks ir bijis vācbaltietis, kas dzimis un uzaudzis Aizputē. Protams, tas nekādi neapliecina viņa daiļrades piederību latviešu literatūrai (jo tā būtu klaja aplamība) un tas arī nedara "Viļņus" par aizraujošu lasāmvielu. Taču pieminēšanas vērts šis fakts noteikti ir.
Diemžēl neko labu par pašu grāmatu pateikt nevaru, kā vien to, ka tās darbība (visticamākais) norisinās arī diezgan netālu no mums - Kuršu kāpā. Tur vairākas kompānijas augstāko aprindu cilvēku ir apmetušās uz vasaru, kā jau aristokrāti to varēja mierīgi darīt saulainajos laikos pirms 1.Pasaules kara, kad vēl netika it visur liktas lietā mēslu dakšas komplektā ar traktortehniku un Molotova kokteiļiem. Ok, tas patiesībā bija jau pēc 1905.gada revolūcijas, tā ka, iespējams, ka gluži tik saulaina viņu dzīve arī nebija un ka raizes viņiem jau uz šo laiku darīja ne vien personīgo attiecību ķibeles, kā tiek apstāstīts šajā grāmatā, bet arī perspektīva, ka kāds varētu nodedzināt tavu muižu un tevi pašu uzdurt uz mieta. Lai gan no otras puses labi zināms, ka lielākoties šādi cilvēki tolaik par šādām lietām neaizdomājās, un vēl labāk zināms, ka šādiem spriedelējumiem nav īsti vietas aprakstā par grāmatu, kurā nekas tamlīdzīgs nav pieminēts. Lai gan no otras puses es tīri labi zinu, ka manus grāmatu aprakstus diez ko daudz cilvēku nelasa un ka tajos varu pilnīgi mierīgi novērsties no tēmas tik tālu, cik vien iespējams, sludināt vispārēju piekrišanu Kropotika idejām un aicināt cilvēkus iziet ielās, lai tur nodotos mīlestībai. Un tagad, lai iepriekšējais teikums nebūtu tik ļoti uzkrītošs, nedaudz pievērsīsimies arī pašai grāmatai.
Tātad, tās centrā ir Kēnejaskas hercogiene Doralise, kas izšķīrusies no sava vecākā vīra un tagad apprecējusi (ne obligāti gan patiešām ir notikusi juridiska attiecību slēgšana) Hansu - mākslinieku, kas nevar lepoties nedz ar naudu, nedz ar slavu, nedz - kā vēlāk var konstatēt - ar sevišķi labu raksturu. Tikām Doralisā ieķeras diezgan daudz tajā pašā vietā atpūtošos cilvēku, un it īpaši kāds jauns armijnieks barons Hilmārs, kuram gan turpat blakus ir sava līgava. Kad Hilmāra nepieklājīgo uzvedību atklāj viņa līgava Lolo, tā neveiksmīgi mēģina izdarīt pašnāvību noslīcināties un tad viņa ar visiem saviem radiem no kūrorta aizbrauc projām. Atliek Doralise ar Hansu, kurš faktiski savu sievu ir pārstājis mīlēt un iemīlējies jūrā tādā mērā, ka pasācis braukt tajā kopā ar vietējiem zvejniekiem, un beigu beigās jūrā viņš arī rod savu galu. Tā - nu es esmu oficiāli paveicis pilnu grāmatas spoilēšanas uzdevumu, nezinu gan, vai tas būtu šajā gadījumā pozitīvi vērtējams, bet varbūt es tieši TEV būšu aiztaupījis nepieciešamību šo grāmatu lasīt obligātās literatūras ietvaros un tu varēsi to izmantot kaut kam lietderīgākam, teiksim - WoW III spēlēšanai, ar ko tevi arī apsveicu.
Ja tu vēl to neesi sapratis - šī grāmata ir viens no tiem pseidointelektuālajiem un vienlaikus no dzīves fenomenāli tālajiem vācu literatūras darbiem, kas mani pamatīgi kaitina un kuros es nespēju saskatīt neko labu, kaut tas oficiāli atzīts par teju vai vienu no ievērojamākajiem aizvadītā gadsimta romāniem. Man tas ievērojams nešķiet, un punkts.
Diemžēl neko labu par pašu grāmatu pateikt nevaru, kā vien to, ka tās darbība (visticamākais) norisinās arī diezgan netālu no mums - Kuršu kāpā. Tur vairākas kompānijas augstāko aprindu cilvēku ir apmetušās uz vasaru, kā jau aristokrāti to varēja mierīgi darīt saulainajos laikos pirms 1.Pasaules kara, kad vēl netika it visur liktas lietā mēslu dakšas komplektā ar traktortehniku un Molotova kokteiļiem. Ok, tas patiesībā bija jau pēc 1905.gada revolūcijas, tā ka, iespējams, ka gluži tik saulaina viņu dzīve arī nebija un ka raizes viņiem jau uz šo laiku darīja ne vien personīgo attiecību ķibeles, kā tiek apstāstīts šajā grāmatā, bet arī perspektīva, ka kāds varētu nodedzināt tavu muižu un tevi pašu uzdurt uz mieta. Lai gan no otras puses labi zināms, ka lielākoties šādi cilvēki tolaik par šādām lietām neaizdomājās, un vēl labāk zināms, ka šādiem spriedelējumiem nav īsti vietas aprakstā par grāmatu, kurā nekas tamlīdzīgs nav pieminēts. Lai gan no otras puses es tīri labi zinu, ka manus grāmatu aprakstus diez ko daudz cilvēku nelasa un ka tajos varu pilnīgi mierīgi novērsties no tēmas tik tālu, cik vien iespējams, sludināt vispārēju piekrišanu Kropotika idejām un aicināt cilvēkus iziet ielās, lai tur nodotos mīlestībai. Un tagad, lai iepriekšējais teikums nebūtu tik ļoti uzkrītošs, nedaudz pievērsīsimies arī pašai grāmatai.
Tātad, tās centrā ir Kēnejaskas hercogiene Doralise, kas izšķīrusies no sava vecākā vīra un tagad apprecējusi (ne obligāti gan patiešām ir notikusi juridiska attiecību slēgšana) Hansu - mākslinieku, kas nevar lepoties nedz ar naudu, nedz ar slavu, nedz - kā vēlāk var konstatēt - ar sevišķi labu raksturu. Tikām Doralisā ieķeras diezgan daudz tajā pašā vietā atpūtošos cilvēku, un it īpaši kāds jauns armijnieks barons Hilmārs, kuram gan turpat blakus ir sava līgava. Kad Hilmāra nepieklājīgo uzvedību atklāj viņa līgava Lolo, tā neveiksmīgi mēģina izdarīt pašnāvību noslīcināties un tad viņa ar visiem saviem radiem no kūrorta aizbrauc projām. Atliek Doralise ar Hansu, kurš faktiski savu sievu ir pārstājis mīlēt un iemīlējies jūrā tādā mērā, ka pasācis braukt tajā kopā ar vietējiem zvejniekiem, un beigu beigās jūrā viņš arī rod savu galu. Tā - nu es esmu oficiāli paveicis pilnu grāmatas spoilēšanas uzdevumu, nezinu gan, vai tas būtu šajā gadījumā pozitīvi vērtējams, bet varbūt es tieši TEV būšu aiztaupījis nepieciešamību šo grāmatu lasīt obligātās literatūras ietvaros un tu varēsi to izmantot kaut kam lietderīgākam, teiksim - WoW III spēlēšanai, ar ko tevi arī apsveicu.
Ja tu vēl to neesi sapratis - šī grāmata ir viens no tiem pseidointelektuālajiem un vienlaikus no dzīves fenomenāli tālajiem vācu literatūras darbiem, kas mani pamatīgi kaitina un kuros es nespēju saskatīt neko labu, kaut tas oficiāli atzīts par teju vai vienu no ievērojamākajiem aizvadītā gadsimta romāniem. Man tas ievērojams nešķiet, un punkts.
2009-01-13
comments powered by Disqus