Par griķiem
Pēdējās nedēļās par tradicionālāko ēdienu pusdienu pārtraukuma laikā darbavietā man ir kļuvusi griķu biezputra. Nē, vēl nav sasniegts tas līmenis, kad šāds uzturs liecinātu par maksātnespēju un nepieciešamību mesties zem vilciena sliedēm, bet man gluži vienkārši garšo griķi, un apstākļos, kad cenšos izvairīties no junk produkcijas, tas šķiet visai labs risinājums.
Skolas laikos griķu putra bija viens no populārākajiem variantiem, ko nācās ēst brokastīs pirms mācībām un likumsakarīgi tolaik mana attieksme pret griķiem bija izteikti negatīva. Taču pēdējos gados, kad "ar varu" man griķus neviens nepiedāvā, uz paša vēlēšanos tie man ir kļuvuši daudz simpātiskāki.
Ja kas, kā izlasīju iekš Wikipedia, ārpus Eiropas ziemeļiem un austrumiem griķus neviens īpaši uzturā nelieto, lai gan pirms 1.Pasaules kara tie Amerikā bijuši ļoti izplatīti, taču vēlākajās desmitgadēs tos izspiedušas citas līdzīgu augu kultūras. Un mūsdienās Amerikā tos pat lielākoties neesot iespējams iegādāties lielveikalos, bet gan tikai veselīgas pārtikas veikalos un krievu preču bodēs. Šajā ziņā varu tikai priecāties, ka mītu Latvijā, kur vismaz griķi ir pieejami.
Protams, griķu putru (ar sviestu vai bez tā) uzskatīt par pamatēdienu noteikti nevar, taču tā kā atbilstoši manai izpratnei nopietnākā dienas ēdienreize ir tā, kas mājās pēc darba (šķiet, ka agrās pusdienas jeb lenčs kā galvenā ēdienreize ir iedomājamas vien postpadomju zemēs un arī tur - bez jebkāda racionāla pamata, jo ar normētu darba laiku tās īsti savietojamas nav), līdz ar to tā sauktās "pusdienas" darba dienas vidū man allaž tāpat ir pamatā nozīmējušas bulciņu, cepumu vai baranku graušanu, un šādu pieeju par sevišķi veselīgu laikam nenosauksi.
Tas apmēram arī viss šai reizei.