Frost/Nixon
Visnotaļ dīvaini, ka pa vidu starp divām uz lielu naudu orientētām Dena Brauna romānu ekranizācijām Rons Hovards pamanījās uzņemt "Frostu pret Niksonu" - filma, kas gan atbilstoši Hovarda tradicionālajai pieejai varētu mērķēt uz pāris Oskariem, bet absolūti nerada "pasūtījuma Oskaru filmas" iespaidu.
Atzīšos, ka es līdz pat šai filmai neko nezināju par "Frosta/Niksona intervijām". Tas ir dīvaini tādā ziņā, ka sava interese par Niksonu man noteikti ir bijusi, turklāt es arī pietiekami labi zinu, kas ir Deivids Frosts. Tiesa, ne no tā skatupunkta, no kā vajadzētu, proti, man Frosts visvairāk asociējas ar "The Frost Report", ko es, protams, neesmu redzējis lielos daudzumos (jo tas laikam nav saglabājies), bet kas aizsāka vairuma ievērojamāko angļu komiķu karjeras. Un, jā, šo komiķu vidū bija arī topošie Monty Python dalībnieki. Pats Frosts gan, cik var saprast, nekad nav bijis nekāds dižais komediants un viņa līdzdalība paša vadītajā šovā esot bijusi diezgan minimāla. Toties viņš kļuva leģendārs ar savām Niksona intervijām.
Kas mūs beidzot noved pie šīs filmas, kurā Frosta lomā mēs redzam Maiklu Šīnu, bet Ričarda Niksona - Frenku Longellu. Situācija īsumā bija šāda: Ričards Niksons bija spiests atkāpties no ASV prezidenta amata Votergeitas skandāla dēļ (proti, kad izrādījās, ka Niksona veči izspiegoja demokrātu partiju, turklāt pamatīgi pārkāpjot ASV likumdošanu). Taču kā jau pietiekami gudrs vecis Niksons izvairījās no tiešas savas vainas atzīšanas un aizgāja ja ne gluži kā uzvarētājs, tad vismaz ne tuvu ne tik ļoti pazemots, kā viņam vajadzētu būt. Un viņa mērķis bija iespējami ātrāk reabilitēt savu tēlu ar domu, ka varbūt tādējādi viņa vadības gadus vēlāk atcerēsies kā labus laikus un pašu Niksonu - kā labu prezidentu. Un te iesaistījās Deivids Frosts. Viņš tolaik vadīja dažādus tolkšovus dažādos pasaules galos, taču viņu mocīja viens - nepietiekamā popularitāte ASV. Un tad viņš iedomājas, ka viņš varētu paņemt un nointervēt Niksonu, lai tas viņam atklātu visas savas dzīves sāpes un raizes (protams, šī doma varēja būt stipri naiva). Niksona "administrācija" (nezinu, kā pareizi saukt eksprezidentam tuvi stāvošus cilvēkus) izlēma, ka tas nebūtu slikts variants - pirmkārt, par interviju varētu nokāst labu naudiņu, otrkārt Frosts nevarētu būt tas cilvēks, kuram Niksonam būtu grūtības aizrunāt zobus (ievērojot viņa neeksistējošo pieredzi agresīvā, konfrontējošā žurnālistiskā). Un tad nu šīs intervijas varēja sākties - tiesa, Frostam vēl vajadzēja atrast naudu to finansēšanai, plus vēl arī sagatavoties. Un tad sākās boksa mačs - Frosts pret Niksonu.
Būtu loģiski, ja tagad es teiktu, ka tieši šajās intervijās bija filmas sāls, bet tā patiesībā nebija - filma visu laiku bija vienlīdz spriedzes pilna. Pirmajā brīdī man šķita, ka Longella nav pietiekami labs Niksons, bet ātri pie viņa pieradu, un tagad man šķiet, ka viņš bija perfekts - no vienas puses, ļoti pārliecināts par savām spējām, patronējošs un paštaisns, bet no otras - iekšējas vainas apziņas mocīts un nespējīgs uzturēt ar cilvēkiem vienkāršas, nepiespiestas attiecības (bez jebkādas kalkulēšanas un aprēķina). Un Frosts - arogants, egocentrisks un vienlaikus pakļauts diezgan lielām iekšējām raizēm. Viena no gada labākajām filmām.
Atzīšos, ka es līdz pat šai filmai neko nezināju par "Frosta/Niksona intervijām". Tas ir dīvaini tādā ziņā, ka sava interese par Niksonu man noteikti ir bijusi, turklāt es arī pietiekami labi zinu, kas ir Deivids Frosts. Tiesa, ne no tā skatupunkta, no kā vajadzētu, proti, man Frosts visvairāk asociējas ar "The Frost Report", ko es, protams, neesmu redzējis lielos daudzumos (jo tas laikam nav saglabājies), bet kas aizsāka vairuma ievērojamāko angļu komiķu karjeras. Un, jā, šo komiķu vidū bija arī topošie Monty Python dalībnieki. Pats Frosts gan, cik var saprast, nekad nav bijis nekāds dižais komediants un viņa līdzdalība paša vadītajā šovā esot bijusi diezgan minimāla. Toties viņš kļuva leģendārs ar savām Niksona intervijām.
Kas mūs beidzot noved pie šīs filmas, kurā Frosta lomā mēs redzam Maiklu Šīnu, bet Ričarda Niksona - Frenku Longellu. Situācija īsumā bija šāda: Ričards Niksons bija spiests atkāpties no ASV prezidenta amata Votergeitas skandāla dēļ (proti, kad izrādījās, ka Niksona veči izspiegoja demokrātu partiju, turklāt pamatīgi pārkāpjot ASV likumdošanu). Taču kā jau pietiekami gudrs vecis Niksons izvairījās no tiešas savas vainas atzīšanas un aizgāja ja ne gluži kā uzvarētājs, tad vismaz ne tuvu ne tik ļoti pazemots, kā viņam vajadzētu būt. Un viņa mērķis bija iespējami ātrāk reabilitēt savu tēlu ar domu, ka varbūt tādējādi viņa vadības gadus vēlāk atcerēsies kā labus laikus un pašu Niksonu - kā labu prezidentu. Un te iesaistījās Deivids Frosts. Viņš tolaik vadīja dažādus tolkšovus dažādos pasaules galos, taču viņu mocīja viens - nepietiekamā popularitāte ASV. Un tad viņš iedomājas, ka viņš varētu paņemt un nointervēt Niksonu, lai tas viņam atklātu visas savas dzīves sāpes un raizes (protams, šī doma varēja būt stipri naiva). Niksona "administrācija" (nezinu, kā pareizi saukt eksprezidentam tuvi stāvošus cilvēkus) izlēma, ka tas nebūtu slikts variants - pirmkārt, par interviju varētu nokāst labu naudiņu, otrkārt Frosts nevarētu būt tas cilvēks, kuram Niksonam būtu grūtības aizrunāt zobus (ievērojot viņa neeksistējošo pieredzi agresīvā, konfrontējošā žurnālistiskā). Un tad nu šīs intervijas varēja sākties - tiesa, Frostam vēl vajadzēja atrast naudu to finansēšanai, plus vēl arī sagatavoties. Un tad sākās boksa mačs - Frosts pret Niksonu.
Būtu loģiski, ja tagad es teiktu, ka tieši šajās intervijās bija filmas sāls, bet tā patiesībā nebija - filma visu laiku bija vienlīdz spriedzes pilna. Pirmajā brīdī man šķita, ka Longella nav pietiekami labs Niksons, bet ātri pie viņa pieradu, un tagad man šķiet, ka viņš bija perfekts - no vienas puses, ļoti pārliecināts par savām spējām, patronējošs un paštaisns, bet no otras - iekšējas vainas apziņas mocīts un nespējīgs uzturēt ar cilvēkiem vienkāršas, nepiespiestas attiecības (bez jebkādas kalkulēšanas un aprēķina). Un Frosts - arogants, egocentrisks un vienlaikus pakļauts diezgan lielām iekšējām raizēm. Viena no gada labākajām filmām.
2009-01-21
comments powered by Disqus