Changeling
Vakar mums bija nopietna izvēle starp divām filmām - "Changeling" un "The Reader". Izvēloties pirmo, es domāju, ka smagāko "gruzonu" būsim atlikuši citai reizei. Izrādījās gan, protams, otrādi, un "Changeling" atklājās kā viena no smagākajām filmām, ko esmu pēdējā laikā redzējis. Tā ka iesaku labi padomāt, pirms skatīties "Changeling". Šī filma ir diezgan izteikti "disturbing", un nav rekomendējama sevišķi jutīgiem cilvēkiem. Varu pieminēt, ka Liene apmēram filmas vidū to skatīties pārtrauca, jo viņai tā šķita pārāk pretīga (un šo viņas lēmumu var pilnīgi saprast), beigas gan nebija tik nejaukas, taču šī tāpat nav tā filma, kuras skatīšanās tev sagādāt patīkamu vakara noskaņu.
Kādi elementi šajā filmā ir nepatīkami? Filmas sākuma bez vēsts pazūd Kristīnes Kolinsas (Andželīna Džolī, kas par šo lomu saņēmusi "Oskara" nomināciju) deviņus gadus vecais dēls Valters. Tiek izsludināta meklēšana un pēc pieciem mēnešiem kaut kur citā Amerikas galā zēns tiek atrasts. Losandželosas policija, kurai tiek pārmests šausmīgs korupcijas līmenis un noziedzības praktizēšana (ja kas - darbība norisinās 1920to gadu beigās), ar lielu pompu atdod Kristīnei zēnu, taču viņa ir pārliecināta, ka atrastais bērns nav viņas dēls, bet gan pilnīgi cits zēns. Viņai, protams, ir taisnība, un viņa ātri savāc pierādījumus, ka šis zēns nav Valters Kolinss, taču pats puika apgalvo pretējo un policija negrib ar šo lietu kasīties, tālab kā vienkāršākais variants tiek izvēlēta Kristīnes ievietošana trako namā, lai viņa negrautu jau tā neeksistējošo policijas reputāciju. Un izrādās, ka "traķī" viņa ne tuvu nav vienīgā policijas patvaļas upure.
Filmas ar galveno varoņu piespiedu ievietošanu trako namā jau parasti nav neko dzīvespriecīgas un jaukas, bet šeit tālāk seko labākais. Filmas ietvertajā tematikā tiek iekļauts arī Gordons Nortkots - sērijveida slepkava, kas kopumā nogalinājis ap 20 bērnu un kas, iespējams, ir atbildīgs arī par Valtera Kolinsa nāvi. Un tajā brīdī filma kļūst patiešām nepatīkama. Trako nams ar elektrošoka terapiju - tas ir viens, bet vecis ar cirvi, kas nogalina bērnus - tas jau ir kas pavisam cits.
Tālāk gan stāsts pamazām no elles izlien ārā: priesteris - policijas atmaskotājs (Džons Malkovičs) Kristīni izdabū laukā no trako nama, slepkava tiek arestēts un sākas tiesvedība gan pret policijas patvaļu, gan pret maniaku. Tagad es īsti nezinu, kurā brīdī es pārkāpu "spoileru" robežu, bet nu labi.
Kas tomēr ir trakākais attiecībā uz šo filmu, ir tas, ka tā patiešām ir balstīta uz pilnīgi reāliem notikumiem. Un jā - tolaik Losandželosas policija varēja cilvēku bez jebkādas medicīniskas ekspertīzes nosūtīt uz psihiatrisko klīniku "ārstēšanai". Un jā, Nortkots patiešām eksistēja un gluži iespējams, ka bija vēl pretīgāks nekā šajā filmā viņš ticis attēlots. Ja kas, jau otro gadu pēc kārtas Andželīna Džolī piedalās filmā, kur viņa meklē savu pazudušu ģimenes locekli (pagājušajā gadā - A Mighty Heart), filma balstīta uz reāliem notikumiem un tā neņem īsti labu galu. Nezinu, vai no Džolī var nākamgad gaidīt vēl vienu lomu līdzīgā filmā, bet šķiet, ka pēdējā laikā viņa tādas izvēlas diezgan regulāri.
Kas attiecas uz pašu filmu, kas saņēmusi 3 Oskaru nominācijas (par Džolī titullomu, mākslas režiju un operatora darbu), tā ir biedējoša, drūma un tāda, ka šermuļi skrien pār kauliem. Es nekad un nekādos apstākļos to nenosauktu par gada labāko filmu (tam tā ir pārāk creepy - salīdzinoši "No country for old men" bija romantiska komēdija), bet tā ir laba filma, lai arī viena no tām labajām filmām, kuras es vislabprātāk iespējami ātri aizmirstu, nekad par tām nedomātu un vēl jo vairāk nevēlētos noskatīties vēlreiz.
Kādi elementi šajā filmā ir nepatīkami? Filmas sākuma bez vēsts pazūd Kristīnes Kolinsas (Andželīna Džolī, kas par šo lomu saņēmusi "Oskara" nomināciju) deviņus gadus vecais dēls Valters. Tiek izsludināta meklēšana un pēc pieciem mēnešiem kaut kur citā Amerikas galā zēns tiek atrasts. Losandželosas policija, kurai tiek pārmests šausmīgs korupcijas līmenis un noziedzības praktizēšana (ja kas - darbība norisinās 1920to gadu beigās), ar lielu pompu atdod Kristīnei zēnu, taču viņa ir pārliecināta, ka atrastais bērns nav viņas dēls, bet gan pilnīgi cits zēns. Viņai, protams, ir taisnība, un viņa ātri savāc pierādījumus, ka šis zēns nav Valters Kolinss, taču pats puika apgalvo pretējo un policija negrib ar šo lietu kasīties, tālab kā vienkāršākais variants tiek izvēlēta Kristīnes ievietošana trako namā, lai viņa negrautu jau tā neeksistējošo policijas reputāciju. Un izrādās, ka "traķī" viņa ne tuvu nav vienīgā policijas patvaļas upure.
Filmas ar galveno varoņu piespiedu ievietošanu trako namā jau parasti nav neko dzīvespriecīgas un jaukas, bet šeit tālāk seko labākais. Filmas ietvertajā tematikā tiek iekļauts arī Gordons Nortkots - sērijveida slepkava, kas kopumā nogalinājis ap 20 bērnu un kas, iespējams, ir atbildīgs arī par Valtera Kolinsa nāvi. Un tajā brīdī filma kļūst patiešām nepatīkama. Trako nams ar elektrošoka terapiju - tas ir viens, bet vecis ar cirvi, kas nogalina bērnus - tas jau ir kas pavisam cits.
Tālāk gan stāsts pamazām no elles izlien ārā: priesteris - policijas atmaskotājs (Džons Malkovičs) Kristīni izdabū laukā no trako nama, slepkava tiek arestēts un sākas tiesvedība gan pret policijas patvaļu, gan pret maniaku. Tagad es īsti nezinu, kurā brīdī es pārkāpu "spoileru" robežu, bet nu labi.
Kas tomēr ir trakākais attiecībā uz šo filmu, ir tas, ka tā patiešām ir balstīta uz pilnīgi reāliem notikumiem. Un jā - tolaik Losandželosas policija varēja cilvēku bez jebkādas medicīniskas ekspertīzes nosūtīt uz psihiatrisko klīniku "ārstēšanai". Un jā, Nortkots patiešām eksistēja un gluži iespējams, ka bija vēl pretīgāks nekā šajā filmā viņš ticis attēlots. Ja kas, jau otro gadu pēc kārtas Andželīna Džolī piedalās filmā, kur viņa meklē savu pazudušu ģimenes locekli (pagājušajā gadā - A Mighty Heart), filma balstīta uz reāliem notikumiem un tā neņem īsti labu galu. Nezinu, vai no Džolī var nākamgad gaidīt vēl vienu lomu līdzīgā filmā, bet šķiet, ka pēdējā laikā viņa tādas izvēlas diezgan regulāri.
Kas attiecas uz pašu filmu, kas saņēmusi 3 Oskaru nominācijas (par Džolī titullomu, mākslas režiju un operatora darbu), tā ir biedējoša, drūma un tāda, ka šermuļi skrien pār kauliem. Es nekad un nekādos apstākļos to nenosauktu par gada labāko filmu (tam tā ir pārāk creepy - salīdzinoši "No country for old men" bija romantiska komēdija), bet tā ir laba filma, lai arī viena no tām labajām filmām, kuras es vislabprātāk iespējami ātri aizmirstu, nekad par tām nedomātu un vēl jo vairāk nevēlētos noskatīties vēlreiz.
2009-01-26
comments powered by Disqus