Kazhes pierakstu burtnīca

Kad es uzzināju, ka Keita Vinsleta filmējusies kino lentē par holokaustu, man uznāca nekontrolējama smieklu lēkme. Ne tādā ziņā, ka es uzskatītu holokaustu par tēmu, par ko vajadzētu smieties, bet gan tādēļ, ka kļuva skaidrs - Keita patiešām beidzot stingri izlēmusi dabūt Oskaru (to, kas balva, nevis to, kas zvejnieka dēls). Kad iedziļinājos tēmā un atklājās, ka es arī esmu lasījis grāmatu, pēc kuras motīviem tapusi šī filma, biju jau pavisam pārsteigts. Un tagad beidzot esmu šo filmu noskatījies, lai varētu komentēt, cik ļoti man tā patika.

Kā jau iepriekš rakstīju, divas dienas pēc kārtas sanāca, ka "The Reader" nenoskatījos, izvēloties tās vietā citas filmas. Vakar bija gandrīz tāda pati situācija, jo izrādījās, ka vienam no klātesošajiem (kuru šoreiz vārdā nesaukšu, bet viņa iniciāļi ir S.B.) ir konkrēti iebildumi pret Keitu Vinsletu. Ilgi domājām, kā lai nosaka, kādu filmu skatīties, bija trīs variantu izvēle starp "The Reader", "W." un "Wanted". Beigu beigās izlēmām uzticēt filmu izvēli saitam movielens.org un skatīties filmu, kuru šī filma mums četriem rekomendēs kā vislabāko. Uzvarēja "The Reader", un tad nu arī to skatījāmies.

Stāsts patiesībā ir gaužām vienkāršs: kāds 15 gadīgs puisis sāk sakaru ar 36 gadus vecu sievieti, kurai patīk, ka viņai lasa priekšā grāmatas (pirms vai pēc seksa, atkarībā no situācijas, biežāk pirms). Tas notiek vasaras sākumā. Tad vasaras beigās šī sieviete pazūd no savas dzīvesvietas un puisis par viņu ilgākus gadus neko nedzird. Nākamreiz viņu ceļi krustojas (vai pareizāk - gandrīz krustojas), kad šis puisis jau studē augstskolā tieslietas un viņš dodas praksē uz tiesas sēdēm, kur tiek tiesātas 6 sievietes - nacistu koncentrācijas nometnes sardzes. Viena no šīm sešām sievietēm ir Hanna Šmica - tā pati sieviete, ar kuru viņam savulaik bijis sakars. Un šajā tiesas procesā viņam atklājas nevis viens, bet veseli divi Hannas noslēpumi no pagātnes un viņš uzzina, par ko šī sieviete kaunās vairāk par visu pasaulē. Vēlāk Hannu ieliek cietumā, un viņiem turpinās visai īpatnējas attiecības.

Tas būtu īsumā viss, ko tev vajadzētu zināt par šīs filmas sižetu (un tas ir stipri tuvs grāmatai, pēc kuras tapusi filma). Kā apgalvo šīs filmas radikālākie aizstāvji, tā ļoti labi neuzmācīgā veidā liek tev just simpātijas pret Hannu, kura gan laikam nav nosaucama par īsti pozitīvo varoni, bet veids, kā Keita Vinsleta viņu attēlo, tev citus variantus neatstājot. Man personīgi šāds iespaids neradās, un nekādas dižās simpātijas pret Hannu es neizjutu (es neapgalvotu, ka viņa būtu tieši "evil", bet uz robežas ar "retarded" gan). Citādi - filma diezgan laba, pirmā tās puse ar seksuāliem toņiem, otrā - ar juridiski/ētiski/morāliem. Vinsleta patiešām šeit ir laba, bet neuzskatu, ka tā būtu viņas labākā loma un ka viņa par to obligāti būtu pelnījusi Oskaru, un vēl jo vairāk es neapgalvotu, ka šī būtu gada labākā filma. Tagad, kad esmu redzējis visas piecas šajā Oskara kategorijā virzītās filmas, varu droši teikt - mana balss aizietu par "Slumdog Millionaire". "The Reader" ir laba filma, bet ne sevišķi vairāk.