Kazhes pierakstu burtnīca

Tā nu sanāca, ka "Dzelzs vīru" es skatījos divos piegājienos. Pirmajā iterācijā sākām skatīties filmu četratā (+Liene, Sergejs, Marina), taču pēc apmēram 30 minūtēm es aizgāju līmēt griestus un līdz ar to viņi filmu noskatījās bez manis. Tiesa, sevišķi es to nenožēloju, jo pirmā pusstunda mani pārliecinājusi par šīs filmas kvalitāti nebija - nekādi man neizdevās saprast, kāpēc "Iron Man" būtu viena no gada labākajām filmām. Taču kad izrādījās, ka tā saņēma divas Oskara nominācijas, un tādā veidā Iron Man atgriezās manos plānos. Un tātad es šo filmu tomēr pabeidzu skatīties. Un tā man nesāka šķist satriecoši labāka kā pēc pirmajām 30 minūtēm.

Ja nu tu gadījumā to nenojaut pēc nosaukuma, "Iron Man" ir kārtējā filma - komiksa ekranizācija. Tās galvenais varonis ir Tonijs Stārks, amerikāņu miljardieris, kas ir vienlaikus izcils ieroču tehnologs un vispār - potenciāli ģeniāls zinātnieks, kurš gan visu savu darbību līdz šim ir veltījis ASV armijas vajadzībām (jo kā zināms, no armijas nāk vislielākais piķis pasaulē). Taču kad Stārku saņem gūstā afgāņi, viņam nākas nedaudz pārskatīt savas vērtības un viņš vēlāk rada Dzelzs cilvēku - kostīmu, kurā viņš ir neievainojams, var lidot un tā tālāk. Un tā rodas supervaronis.

Turpināt izklāstījumu īpaši nevēlos. Filmas sākuma bija amerikāniski stulbs, visa Afganistānas epopeja tika parādīta tieši tā, kā es no šādas filmas varētu gaidīt. Un arī tālāk īsti uz augšu šī filma neiet. Es neteiktu, ka tā būtu katastrofāli slikta, tas nu būtu pārspīlējums, bet nekādu sevišķu baudījumu no tās es pilnīgi noteikti neguvu un nekādā ziņā nepieļauju domu, ka man vajadzētu "Iron Man" noskatīties otro reizi. Ķeksīša pēc var apskatīties, bet tas pats "Dark Knight" bija pilnīgi cita kalibra filma.