Defiance
Uff! Beidzot esmu noskatījies visas "kreiso" kategoriju Oskariem nominētās filmas. Saki man godīgi - vai tu skatītos filmu tikai tāpēc, ka tā saņēmusi nomināciju par labāko skaņu celiņu? Es arī atbildētu "nē", taču pēc līdzīga (par labāko dziesmu) pagājušogad skatītā "Once" izrādījās ļoti, ļoti laba filma. Tā ka zināt nekad nevar.
No "Defiance" es pilnīgi noteikti negaidīju, ka tā būs līdzīga "Once". Kāpēc nē? Pirmkārt, tās režisors Edvards Cviks ir labi zināms kā diezgan vardarbīgu kara tematikas lenšu meistars (viņa iepriekšējais darbs bija "Blood Diamond"). Otrkārt, galvenajā lomā šajā filmā ir Daniels Kreigs - tas pats, kas jaunais Džeimss Bonds. Treškārt, filma vēsta par Holokaustu. Un pastāv kāds nerakstīts likums, ka šīs tēmas filmas reti kad mēdz būt romantiskas dramēdijas, tādas kā "Once". Protams, ja patiešām pastāvētu "Springtime for Hitler", tad situācija būtu nedaudz savādāka. Taču nav ko apstrīdēt faktus - filmas par ebrejiem un Otro pasaules karu lielākoties ir stipri vien tālas no dzīves pilna optimisma. Vienīgais izņēmums, ko varu iedomāties, ir "Life is Beautiful", bet tā jau arī bija īpaša filma.
"Defiance" nav īpaša filma. Nē, savā ziņā tā piedāvā citu pavērsienu tradicionālajam Oskariem mērķētajam skumju stāstam - šeit mums tiek rādīti ebreji, kuri tā vietā, lai samierinātos ar to, ka viņus visus apslaktēs, veido partizānu grupējumus un komūnu mežā. Cik saprotu, filma tapusi balstoties uz reāliem faktiem par Bjelsku brāļu gaitām 2.pasaules karā un jāatzīst, ka pats par sevi stāsts ir tiešām ļoti iedvesmojošs - šai "brigādei" izdevās no nacistu ķetnām izraut vairāk kā tūkstoš ebreju. Cita lieta, cik laba ir uz to balstītā filma. Pāris detaļas te bija labas - kaut vai tas, ka vairumu krievu šajā filmā patiešām spēlē krievi, nevis čehi ar baismīgu akcentu. Cita lieta, ka tas pats Kreigs manās acīs daudz vairāk līdzinās krievam nekā ebrejam, bet par to varētu nepiekasīties. Filmas trūkums ir citā - stāsts, kuru tā atklāj skatītājiem, nav īsti piemērots ekranizācijai. Proti, Bjelsku vienības darbības centrālā metode bija īpaši nerādīties nevienam acīs, klusi dzīvot mežā, nodarboties ar amatniecību - izgatavot sev visu dzīvei nepieciešamo un tā tālāk. Bet filmai ir nepieciešama dinamika - action, ko reālie notikumi sniegt nevarētu, līdz ar to pa brīžam var just izteiktus pārspīlējumus filmas atainojumā. Un, protams, filma diezgan izteikti izvairās no strīdīgajiem jautājumiem - kaut vai no tā, ka vietējie iedzīvotāji (kuriem lielākoties vajadzēja būt poļiem nevis krieviem kā filmā) pret šiem ebrejiem izturējās naidīgi galvenokārt tādēļ, ka viņi sadarbojās ar komunistiskajiem partizāniem, kurus poļi pašsaprotamu iemeslu dēļ sevišķi nemīlēja. Bet par vēsturisko patiesību es laikam varētu nekasīties - neesmu jau es nekāds šo jautājumu eksperts. Cita lieta, ka filma ir šausmīgi garlaicīga un sastiepta, bet tās personāži - pārāk blāvi, lai man gribētos tiem sekot. Es saprotu, ka filma, kas tēmē uz lielajām balvām un kas vienlaikus stāsta par Holokaustu, nevar ilgt 80 minūtes, taču ja tā ilgst 140 minūtes, būtu labi ja papildu 60 minūtēs būtu ielikts kaut kas tāds, kā dēļ es būtu ieinteresēts šo papildu stundu tērēt. Bet citādi nav ko brīnīties, ka jēdzīgās nominācijas šai filmai aizgāja secen. Un vienlaikus varu paust savu pārsteigumu par filmas skaņu celiņa slavinājumu - tipiskākā fona mūzika ever, un tikai tas vien, ka komponistu sauc Džons Ņūtons Hauards, manuprāt, nedara šīs filmas audiālo noformējumu izcilu.
No "Defiance" es pilnīgi noteikti negaidīju, ka tā būs līdzīga "Once". Kāpēc nē? Pirmkārt, tās režisors Edvards Cviks ir labi zināms kā diezgan vardarbīgu kara tematikas lenšu meistars (viņa iepriekšējais darbs bija "Blood Diamond"). Otrkārt, galvenajā lomā šajā filmā ir Daniels Kreigs - tas pats, kas jaunais Džeimss Bonds. Treškārt, filma vēsta par Holokaustu. Un pastāv kāds nerakstīts likums, ka šīs tēmas filmas reti kad mēdz būt romantiskas dramēdijas, tādas kā "Once". Protams, ja patiešām pastāvētu "Springtime for Hitler", tad situācija būtu nedaudz savādāka. Taču nav ko apstrīdēt faktus - filmas par ebrejiem un Otro pasaules karu lielākoties ir stipri vien tālas no dzīves pilna optimisma. Vienīgais izņēmums, ko varu iedomāties, ir "Life is Beautiful", bet tā jau arī bija īpaša filma.
"Defiance" nav īpaša filma. Nē, savā ziņā tā piedāvā citu pavērsienu tradicionālajam Oskariem mērķētajam skumju stāstam - šeit mums tiek rādīti ebreji, kuri tā vietā, lai samierinātos ar to, ka viņus visus apslaktēs, veido partizānu grupējumus un komūnu mežā. Cik saprotu, filma tapusi balstoties uz reāliem faktiem par Bjelsku brāļu gaitām 2.pasaules karā un jāatzīst, ka pats par sevi stāsts ir tiešām ļoti iedvesmojošs - šai "brigādei" izdevās no nacistu ķetnām izraut vairāk kā tūkstoš ebreju. Cita lieta, cik laba ir uz to balstītā filma. Pāris detaļas te bija labas - kaut vai tas, ka vairumu krievu šajā filmā patiešām spēlē krievi, nevis čehi ar baismīgu akcentu. Cita lieta, ka tas pats Kreigs manās acīs daudz vairāk līdzinās krievam nekā ebrejam, bet par to varētu nepiekasīties. Filmas trūkums ir citā - stāsts, kuru tā atklāj skatītājiem, nav īsti piemērots ekranizācijai. Proti, Bjelsku vienības darbības centrālā metode bija īpaši nerādīties nevienam acīs, klusi dzīvot mežā, nodarboties ar amatniecību - izgatavot sev visu dzīvei nepieciešamo un tā tālāk. Bet filmai ir nepieciešama dinamika - action, ko reālie notikumi sniegt nevarētu, līdz ar to pa brīžam var just izteiktus pārspīlējumus filmas atainojumā. Un, protams, filma diezgan izteikti izvairās no strīdīgajiem jautājumiem - kaut vai no tā, ka vietējie iedzīvotāji (kuriem lielākoties vajadzēja būt poļiem nevis krieviem kā filmā) pret šiem ebrejiem izturējās naidīgi galvenokārt tādēļ, ka viņi sadarbojās ar komunistiskajiem partizāniem, kurus poļi pašsaprotamu iemeslu dēļ sevišķi nemīlēja. Bet par vēsturisko patiesību es laikam varētu nekasīties - neesmu jau es nekāds šo jautājumu eksperts. Cita lieta, ka filma ir šausmīgi garlaicīga un sastiepta, bet tās personāži - pārāk blāvi, lai man gribētos tiem sekot. Es saprotu, ka filma, kas tēmē uz lielajām balvām un kas vienlaikus stāsta par Holokaustu, nevar ilgt 80 minūtes, taču ja tā ilgst 140 minūtes, būtu labi ja papildu 60 minūtēs būtu ielikts kaut kas tāds, kā dēļ es būtu ieinteresēts šo papildu stundu tērēt. Bet citādi nav ko brīnīties, ka jēdzīgās nominācijas šai filmai aizgāja secen. Un vienlaikus varu paust savu pārsteigumu par filmas skaņu celiņa slavinājumu - tipiskākā fona mūzika ever, un tikai tas vien, ka komponistu sauc Džons Ņūtons Hauards, manuprāt, nedara šīs filmas audiālo noformējumu izcilu.
2009-02-10
comments powered by Disqus