Filmas centrālā sižeta līnija skar Emijas tēva plānu izbūvēt gigantisku kosmosa minigolfa laukumu, kura celtniecības labad gan nāktos likvidēt apmēram 12% Visuma, bet tas jau nevienu sevišķi neuztrauc. Vai vismaz nevienu, izņemot Līlu un vēl bariņu eko-feministu. Frajam tikām parādījušās spējas dzirdēt apkārtējo domas, kas gan līdzās savam noderīgumam ir arī stipri traucējošas. Tradicionālā "Futuramas" stilā šajā epizodē tiek izvilkts iepriekš absolūti statista lomā bijis personāžs un atklāta viņa loma "lielajā" stāstā, proti, tips paltrakā ar milzīgu devītnieku (es gan tikai pirms kāda laiciņa laikam Wikipedia izlasīju par tāda eksistenci). Sevišķi daudz klasisku ainu šī filma sarūpēt nespēja, un visumā bija diezgan garlaicīga, taču kā jau allaž Futurama sakarā bija šeit arī lieliski joki, tomēr man gribētos, lai to procents būtu ievērojami augstāks. Kā parasti vairākas labas ainas bija Zepam Braniganam, kas droši vien ir smieklīgākais Futurama personāžs. Beidzot Benders pārmaiņas pēc nebija galvenais varonis, un labi ka tā, jo viņa "apakšsižets" ar sevišķu asprātīgumu neizcēlās, un patiesībā kādas pirmās 10 filmas minūtes, kur Bendera bija ļoti daudz, bija sliktākās visā filmā. Labs bija "legion of madfellows" un veids, kādā tā pārstāvji iepazīstināja Fraju ar vitālo informāciju. Ne tik laba bija situācija, kas attiecas uz "the dark ones", par ko būtu vērts piezīmēt, ka šie ļaundari stipri vien līdzinājās "smadzenēm" no agrākajām sērijām. Pilnīgi noteikti es šo filmu nebūtu gatavs noskatīties vēlreiz pārskatāmā nākotnē, un man patiešām gribētos, lai Futurama beigtos uz augstākas nots, bet tā nu ir, ka šova scenāristiem izcilu ideju sen nav bijis, un līdz ar to neko īpaši labāku par viduvējo "Into the Wild Green Yonder" no viņiem gaidīt nevarēja.