La ley de Herodes
Šo filmu Movielens man piedāvāja kā vienu no labākajām rekomendācijām, taču kaut kāda iemesla dēļ es ilgi nevarēju saņemties to skatīties. Šķiet, ka vaina bija subtitros, kuri nepatika Bsplayer un kuri arī ar VLC strādāja visai īpatnēji - proti pēc subtitru nolasīšanas filma neļāvās nopauzēties. Dīvaina parādība, ko citur neesmu novērojis, bet ne par failu specifiku vēlos izvērsties šajā aprakstā.
Filma savā ziņā ir diezgan tipisks stāsts par tēmu "power corrupts" - vienkāršu un kopumā diezgan tikumīgu izgāztuves vadītāju Meksikā partija, kurā viņš ietilpst (un kura, kā izrādās bija valdošā partija Meksikā veselus 70 gadus no vietas), nozīmē par mēru kādā miestā, kurš izceļas ar diezgan negatīvu mēru vēsturi. Proti, pēdējo dažu gadu laikā vairāki miesta mēri tikuši nogalināti, jo tie visi neizbēgami ir grimuši korupcijā un vietējie iedzīvotāji pēc pacietības vadža trūkšanas ņēmuši un šos linčojuši. Huans Vargass ar sievu, ierodoties San Pedro de los Saguaros, protams, par to nav informēti, tāpat viņiem neviens nav pateicis, ka "pilsēta", par kuras mēru Vargass iecelts, nav nekāda pilsēta, bet gan dramatiski nabadzīgs miests, kurā vienīgais pelnošais uzņēmums ir prieka māja. Sākotnēji Huans Vargass mēģina būt labs mērs - apkarot netikumu, ieviest progresu atbilstoši valsts prezidenta skaļajiem vārdiem (jāpiezīmē, ka progresu ievērojami traucē vietējais mācītājs, kurš izceļas ar savu ne pārāk augsto šķīstības līmeni), taču kad izrādās, ka pilsētas budžetā nav naudas, Huanam Vargasam atliek tikai viens risinājums - sekot partijas priekšniecības ieteikumam un ievērot "Hēroda likumu": "Either you screw others or be fucked." Un tad šis ņem vienā rokā likumu grāmatu, bet otrā - revolveri, un sāk iepazīt korupciju no iekšpuses. Un te nu man jāatzīst, ka visai ātri viņš sasniedz tādu korumpētības pakāpi, ka, iespējams, pat LV brīnišķajiem politiķiem būtu ko pamācīties no Huana Vargasa. Nav nekā tāda, ko viņš nedarītu naudas pēc (lai gan jāpiezīmē, ka pāreja no pozitīvā uz negatīvo tēlu viņā notiek nereāli strauji). Un zināms jau, ka netikums parasti tiek atalgots.
Es neapgalvošu, ka šī filma būtu pilna ar kādām dziļām domām un ka tā ļautu ieskatīties korumpantu psihē vai kā tamlīdzīgi, taču šobrīd situācija Latvijā, manuprāt, ir atbilstoša, lai "Hēroda likumu" būtu interesanti noskatīties gan tev, gan man, gan Pēterim. Šo to kopīgu saskatīt, protams, var, un vispār man patīk meksikāņu kino (ja runa, protams, nav par ziepju operām), un šī filma nav izņēmums.
Filma savā ziņā ir diezgan tipisks stāsts par tēmu "power corrupts" - vienkāršu un kopumā diezgan tikumīgu izgāztuves vadītāju Meksikā partija, kurā viņš ietilpst (un kura, kā izrādās bija valdošā partija Meksikā veselus 70 gadus no vietas), nozīmē par mēru kādā miestā, kurš izceļas ar diezgan negatīvu mēru vēsturi. Proti, pēdējo dažu gadu laikā vairāki miesta mēri tikuši nogalināti, jo tie visi neizbēgami ir grimuši korupcijā un vietējie iedzīvotāji pēc pacietības vadža trūkšanas ņēmuši un šos linčojuši. Huans Vargass ar sievu, ierodoties San Pedro de los Saguaros, protams, par to nav informēti, tāpat viņiem neviens nav pateicis, ka "pilsēta", par kuras mēru Vargass iecelts, nav nekāda pilsēta, bet gan dramatiski nabadzīgs miests, kurā vienīgais pelnošais uzņēmums ir prieka māja. Sākotnēji Huans Vargass mēģina būt labs mērs - apkarot netikumu, ieviest progresu atbilstoši valsts prezidenta skaļajiem vārdiem (jāpiezīmē, ka progresu ievērojami traucē vietējais mācītājs, kurš izceļas ar savu ne pārāk augsto šķīstības līmeni), taču kad izrādās, ka pilsētas budžetā nav naudas, Huanam Vargasam atliek tikai viens risinājums - sekot partijas priekšniecības ieteikumam un ievērot "Hēroda likumu": "Either you screw others or be fucked." Un tad šis ņem vienā rokā likumu grāmatu, bet otrā - revolveri, un sāk iepazīt korupciju no iekšpuses. Un te nu man jāatzīst, ka visai ātri viņš sasniedz tādu korumpētības pakāpi, ka, iespējams, pat LV brīnišķajiem politiķiem būtu ko pamācīties no Huana Vargasa. Nav nekā tāda, ko viņš nedarītu naudas pēc (lai gan jāpiezīmē, ka pāreja no pozitīvā uz negatīvo tēlu viņā notiek nereāli strauji). Un zināms jau, ka netikums parasti tiek atalgots.
Es neapgalvošu, ka šī filma būtu pilna ar kādām dziļām domām un ka tā ļautu ieskatīties korumpantu psihē vai kā tamlīdzīgi, taču šobrīd situācija Latvijā, manuprāt, ir atbilstoša, lai "Hēroda likumu" būtu interesanti noskatīties gan tev, gan man, gan Pēterim. Šo to kopīgu saskatīt, protams, var, un vispār man patīk meksikāņu kino (ja runa, protams, nav par ziepju operām), un šī filma nav izņēmums.
2009-02-26
comments powered by Disqus