Kazhes pierakstu burtnīca

Pirmās divas Vizmas Belševicas triloģijas "Bille" daļas es izlasīju vēl dziļi pagājušajā tūkstošgadē - mana literatūras skolotāja šķita vai apsēsta ar šīm grāmatām, turklāt nepietika ar grāmatu lasīšanu un domrakstu rakstīšanu, šķiet, ka visiem vajadzēja mācīties to fragmentus daiļrunai, bet Andrejam (Sīcim) pat itin labi ar vienu Billes monologu gāja daiļrunas konkursos ārpus skolas līmeņa (es nekad neesmu bijis tik labs runātājs, līdz ar to mani šāds liktenis nepiemeklēja). Taču līdz "Billes skaistajai jaunībai" es tā arī nebiju nonācis, varbūt tālab, ka tā klajā nāca pārāk vēlu - tolaik jau bijām vidusskolēni, vai arī tālab, ka tās saturs uzspēlēti konservatīvajai skolotājai vairs nešķita jauniešiem piemērots. Kā nekā Bille šajā grāmatā jau ir pusaudze - un kāpēc gan lai pusaudži gribētu lasīt par saviem vienaudžiem un viņu problēmām (lai arī citā vidē un laikā)?

Nupat deklarējis, ka kādam laikam man pietiks lasīšanas vācu valodā, pieķēros tāpat vācu autores rakstītai grāmatai, bet šoreiz - latviešu valodā. Neesmu pārliecinājies, vai Petras Hammesfāras romāns "Grēciniece" ir pieejams tiešsaistē Gētes institūta bibliotēkā, taču pārmaiņas pēc ir patīkami kaut ko izlasīt arī papīra formātā un vēl dzimtajā valodā. Turklāt, ņemsim vērā, ka "Grēciniece" nav pati patīkamākā literatūra, kurai pievērsties.

Memuāru grāmatas autore Marija Pļuhanova (dzimusi Kiršbauma) bija manas vecmāmiņas draudzene. Kā apgalvo mans tētis (un man nav pamata viņam neticēt), kādu laiku viņa esot arī mani auklējusi. Tā kā tas, protams, bija gana sen, šādu atmiņu man nav, taču man tā šķiet, ka viņa bija tas cilvēks, kas man iemācīja spēlēt kanastu. Vai arī otrs variants - ja spēli tomēr mācīja vecāki, tad ar Muļas tanti (kā viņa mīļi tika dēvēta) to tikai spēlēju. Kā bērnam man viņa tolaik šķita gaužām veca, bet reāli viņa tulaik tuvojās 70 gadu slieksnim un nodzīvoja līdz 94 gadu vecumam, prāta skaidrumu un asumu nezaudējot. Nezinu, kādu apstākļu rezultātā, man pieaugot, bija notikusi atsvešināšanās mūsu ģimeņu starpā, bet kaut kad jau divtūkstošajos gados vienu reizi ar mammu pie Muļas tantes viņas dzīvoklī Imantā tomēr vēl paviesojos.

Tā noteikti bija dīvaina izvēle - šis albums kļuva par pirmo, ko klausījos, aizgājis skriešanas treniņā ar jauno muzikālo Garmin pulksteni. Teikt, ka Okudžavas dziesmas Grebenščikova izpildījumā būtu tipiska sportiska enerģiju atbrīvojoša mūzika, būtu liels pārspīlējums - ja nu vienīgi salīdzinoši ar tā paša Grebenščikova interpretācijām par Andreja Vertinska dziesmām šis albums ir straujš un optimisma pilns (vismaz te viņš nedzied lielākoties nedzied par nāvi), bet kopumā tas ir introspektīvs un paredzēts daudz rāmākām dzīves situācijām.

Valda Melgalve labāk bija zināma kā tulkotāja, viņas pašas rakstītais grāmatās izdots netika, un arī šis "kabatas formāta romāns" klajā nāca žurnālā Karogs (1999. gada oktobra numurā). Nelasījis neko citu viņas rakstīto, jau tagad varu teikt - kaut kas viņā noteikti bija (autore mirusi nebūt ne lielā vecumā 2007. gadā, bijusi Andra Zeibota sieva un Ievas Melgalves māte).

Ints Lubējs ir viens no tiem latviešu rakstniekiem, kuru vārdus es labākajā gadījumā esmu dzirdējis kaut kur starp citu izrunātus. Skolas obligātās literatūras programmai par nenozīmīgu, nav ne sevišķi skandalozs, nē pretrunīgi vērtēts. Arī izcili ražīgs ne, un kopš Ēdenes izpostīšanas neko arī nav laidis klajā. Turklāt pat šis miniromāns piedzīvoja diezgan nenopietnu izdevumu - tas bija iekļauts 1999. gada žurnāla Karogs septembra numurā, līdz ar to mūsdienās iespējas pie nonākt nejauša lasītāja tam nav lielas. Taču es tieši šobrīd esmu pievērsies vecāku mājās uzietiem Karogu krājumiem, un tā nu izlasīju arī šo grāmatu.

Filmu "Office Space" (kura, starp citu, nav iekļauta slavenajā grāmatā) es biju jau skatījies, taču nelaikā. Ko tas nozīmē - nelaikā? 2004. gadā man itin izteikti trūka pieredzes, lai es varētu šo darbu saprast pilnībā, jo tā tomēr vēsta par to, kāda ir biroja planktona ikdiena un tolaik es vēl īsti par šādu plaktonu nebiju kļuvis - strādāju gadījuma darbus / gabaldarbus, līdz ar to mana pieredze, strādājot pie Lamberga, bija diezgan precīzi vienāda ar nulli, un lai arī atsevišķi filmas elementi man šķita komiski, filma kopumā mani toreiz nepārliecināja. Tagad, skatoties šo filmu ar pilnīgi citādu profesionālo pieredzi, arī iespaidi bija labāki.

Normāla saruna benzīntankā:

Jāatzīst, ka Sandras Kalnietes autobiogrāfiskā vēstījuma par Latvijas Tautas fronti lasīšana no manas puses nebija plānots solis - biju gribējis las.am nopirkt vienu Bankovska romānu, taču tajā brīdī izrādījās izlādējies mans telefons, līdz ar to netiku pie bankas aplikācijas un izlēmu apskatīties, ko tad piedāvā bez maksas. Līdzās citiem izdevumiem tur atradās šī grāmata. Tad nu padomāju - lai arī neuzskatu sevi par Sandras Kalnietes cienītāju (vai es vispār sevi uzskatu par kāda Latvijas politiķa cienītāju?), varētu būt interesanti izlasīt grāmatu, ko par Atmodas notikumiem uzrakstījis kāds no tās aktīvistiem, turklāt tāds, kas pēcāk nav grimis pārmērīgā aizmirstībā, līdz ar to varētu nebūt apvainojies uz visiem un par visu (piem., Īvāns).

Grāmatu "Un ja nu tā būtu tiesa" es lasīju ilgi, pat nepateikšu, cik tieši ilgi, katrā ziņā iesāku to vēl pērn. Un ne jau tālab, ka tā būtu ļoti grūti lasāma vai uztverama, tas bija tik ilgs process, tā gluži vienkārši sanāca. Marks Levijs ir franču autors, par kuru neko daudz nezinu un pagaidām arī neplānoju noskaidrot. Šī grāmata itin prognozējami kļuva par pamatu veiksmīgai Holivudas romantiskai komēdijai "Just Like Heaven" ar Marku Rafalo un Rīzu Vizerspūnu galvenajās lomās. Protams, ar tādu īpatnību, ka filmā viss beidzas laimīgi, jo kā gan citādāk.

Vispār jau es "Talantīgo misteru Ripliju" noteikti biju kaut kad skatījies, bet tas bija tik sen, ka varbūt pat vairs nav īsti taisnība. Tiesa, filma ir gana atmiņā paliekoša, lai arī vairāk kā desmit gadus vēlāk pamata lietas no tās joprojām atcerētos. Plus kaut kad izlasīju arī grāmatu, pēc kuras filma tapusi (faktiski gan grāmatas ir veselas četras, bet pilna tetraloģijas ekranizācija laikam gan neeksistē, un patiesībā nav jau arī tā, ka mani tas diži interesētu).

Man pašam par pārsteigumu, divus Sorokina darbus es iepriekš esmu lasījis - tik vien, ka no atmiņas tie kaut kā galīgi pagaisuši, lai gan - tagad pārlasot aprakstus šis sāk uzaust atkal. Taču nule pienāca kārta arī tam darbam, kas viņu reiz padarīja Krievijā slavenu - "Zilajam speķim". Tieši šo grāmatu publiskā podā nolaida Putinjūgenda pārstāvji tūkstošgades sākumā, tādējādi veicot izcilu darbu Sorokina daiļrades popularizēšanai, ko diez vai viņš būtu varējis paveikt paša spēkiem. Ilgi briedu, briedu, līdz saņēmos noskaidrot - ir tur kas tāds, ko laist podā, vai nē.

Vudija Alena filmu plejādē "Sweet and Lowdown" visradnieciskākā laikam ir 1983.gada "Zelig" - arī šī ir pseidodokumentāla filma par kādu it kā ievērojamu cilvēku, kas dzīvojis pirms Otrā Pasaules kara. Arī šajā filmā par šo cilvēku izsakās dažādi nozares eksperti (šajā reizē arī pats Alens ir viens no ekspertiem), lai gan patiesībā tās varonis ir izdomāts no nulles. Šoreiz gan atšķirība ir tajā, ka filma, ja neskaita ekspertu komentārus, nemaz pēc dokumentālā kino neizskatās, bet ir uzņemta kā normāls retro gabals par trīsdesmito gadu Ameriku.

Pagājuši desmit gadi kopš pirmās kino dokumentālistu viesošanās Šķērsielā, un šie gadi nesuši daudz pārmaiņu gan ieliņas ikdienā, gan valsts mērogā. Dažs piedzimis, cits nomiris, cits vienkārši pazudis no redzes loka. Ā, un Latvija ieguvusi neatkarību un tiecas Eiropas virzienā.

Amerikāņu indīpopa grupas "The Magnetic Fields" zināmākais ieraksts var lepoties ar nosaukumu, kurš ir jāuztver tā tiešākajā formā - tas ir konceptalbums trīs diskos, kuros kopumā ir 69 dziesmas par mīlestību. Albuma nosaukums lika gaidīt vai nu kaut ko jēlu vai kaut ko banālu, taču sagaidīju es kaut ko pavisam citādu.

Bija laiki, kad Abbas Kiarostami varēja savas filmas uzņemt dzimtajā Irānā. Tagad tie laiki ir pagājuši, bet "Vējš mūs aiznesīs" ir viena no tām filmām, kuras viņš radīja vēl savā dzimtajā vidē, un tā ir viena no viņa zināmākajām filmām.

Turpinu skatīties filmas no tiem krājumiem, kuri gadu laikā ir izveidojušies un kuri pamazām būtu jāiztīra. Nav gan sevišķas loģikas, kāpēc tā būtu jādara, bet ar loģiku šajā pasaulē vispār ir tā pašķidrāk. Vismaz šāds iespaids man ir radies. Protams, varbūt man vienkārši būtu pienācis laiks samazināt kaprona patēriņa apmērus, bet par to - citreiz. Vai nekad.

Visa informācija, ko jebkur var atrast par grupu Zupski Rubin, ir neuzticama. Grupas vēsture ir vieni vienīgi meli. Tās dalībnieki - aizdomīgi tipāži, kuri slēpjas zem mainīgiem segvārdiem, un es nebrīnītos, ka reizēm viņi paši vairs neatceras, kurš no viņiem savulaik dēvējās konkrētā vārdā. Protams, iespējams, ka šis ieraksts patiešām ir tapis pagājušās tūkstošgades beigās un ir uzskatāms par labāko Zupski Rubin albumu, bet tikpat labi es spētu pieņemt versiju, ka tas tapis kaut kad šī gada sākumā. Un vispār - kā lai cilvēks no malas zina, cik šai grupai ir bijis albumu, ja ir nopietns pamats pieņemt, ka šāda albuma vidējā tirāža varētu būt bijusi saskaitāma nedaudzu roku pirkstiem?

Šis bija pēdējais Maikla Peilina ceļojumu raidījumu cikls, ko nebijām noskatījušies. Kāpēc nebijām - tas ir labs jautājums, uz kuru man īsti nav atbildes. Iespējams, tādēļ, ka Ernests Hemingvejs manā absolūto elku topā nav atrodams.

Pirms teju desmit gadiem (kad šis mūzikas stils bija relatīvā plaukumā) mani swing-revival bija pamatīgi aizrāvis, un arī "Big Bad Voodoo Daddy" manā maģīti tolaik bija dzirdami gana bieži. Taču laiks gāja un vereklis aizvēra manā priekšā verotni un svinga pasauli, kā rezultātā vairākus gadus neesmu dzirdējis droši vien pat ne vienu vienīgu "Squirrel Nut Zippers" dziesmu, nemaz nerunājot par mazāk populāriem šī stila kolektīviem.

Sākot ar šo sezonu visai izteikti var saskatīt trūkumus seriāla autoru loģikā - kamēr pirmajā sezonā pēc katras sērijas noskatīšanās kopumā varēji atzīt, ka atrisinājums bija loģisks, tad otrajā sezonā tā vairs nav un atklājas daudz apšaubāmu detaļu, kas Džonatana piedāvāto notikumu izklāstu padara mazāk ticamu. Iesim cauri sērijai pēc sērijas.

"Austrumu ekspersī bez pārmaiņām" sākas kā ikdienišķs un varbūt drusku garlaicīgs stāsts par jaunu vīrieti, kas grasās doties ceļojumā uz Indiju un pavada pēdējās dienas kempingā Anglijas ziemeļrietumu ezeru apgabalā. Taču tikai pamazām galvenais varonis un arī lasītāji saprot, ka viss nav tik vienkārši, kā sākumā varētu šķist un ka Indijas plāniem, iespējams, nebūs lemts piepildīties. Sākas viss nevainīgi - kempinga īpašnieks pavaicā jaunajam vīrietim, vai viņš nevarētu pārkrāsot kempinga vārtus. Viņš piekrīt. Tad sākas citi darbi, un tā pamazām arī citi ciema iemītnieki sāk viņu nodarbināt. Plāni aizbraukt tiek nobīdīti arvien tālāk un tālāk, līdz beigu beigās kļūst skaidrs, ka varonis sen vairs nav brīvs un ka viņš ir ierauts nebeidzamā pienākumu spirālē, kura tikai pieaug un pieaug. Uz grāmatas aizmugurējā vāka reklāmas aprakstos bija piesaukts Kafka - ja sākotnēji es nesapratu, kur te līdzība, tad tuvojoties grāmatas beigām, viss arvien vairāk nonāca pareizajos plauktiņos - ar šīs grāmatas varoni notiekošais visai labi varētu norisināties arī Kafkas radītajā pasaulē, un ar katru nākamo nodaļu man kā lasītājam kļuva varoņa arvien vairāk žēl.

Septiņdesmito gadu sākumā Mančestras priekšpilsētā dzīvo kāda visai kolorīta ģimene. Tētis ir musulmanis no Pakistānas, mamma - angliete no... kaut kurienes. Ģimenē ir septiņi bērni, tai skaitā - seši dēli. Tētis grib, lai viņa ģimene dzīvotu atbilstoši visām Islāma tradīcijām, kamēr bērni sevi uzskata par angļiem un iespēju robežās no visa ar reliģiju saistītā izvairās (izņemot vienu ticīgo dēlu). Viss sāk iet greizi, kad tētis sarunā vienam no vecākajiem dēliem kāzas - puisis pēkšņi ņem un jau kāzu ceremonijas laikā sadumpojas un atstāj šokētos radus pie altāra (vai kā sauc attiecīgo vietu musulmaņu gadījumā?). Arī ar pārējiem neiet diži labāk, un pamazām tētis secina, ka vienīgais veids, kā viņš var noturēt savu autoritāti ģimenē, ir ar fiziska spēka pielietošanu.Tikām bērni, viņam neredzot, dara visu ko islāmam pavisam nepieņemamu, tai skaitā - ēd bekonu. Un kas notiks, kad divi nākamie gadu ziņā viņa dēli uzzinās, ka arī viņiem tētis sarunājis līgavas - turklāt vēl šausmīgi neglītas?

Savu ceļojumu ar 100 filmām apkārt pasaulei es noslēdzu Nepālā - vienā no tām valstīm, kuras kādreiz noteikti gribētos apskatīt arī personīgi, nevis tikai filmās. Un jāatzīst, ka šis bija perfektākais noslēgums šādam ceļojumam, kādu vien var iedomāties. Filma "Himalaji" ir vienīgais kaut cik vērā ņemamais kino darbs, kas tapis Nepālā, filma pat tikusi pie Oskara nominācijas kā labākā filma svešvaloda (piekāpjoties Almadovara "Viss par manu māti").

Šķiet, ka autori, kuri uzauguši Austrumvācijā, nespēj rakstīt ne par ko citu, kā vien par savas kādreiz sociālistiskās dzimtenes īpatnībām. Līdzīgi kā jebkurā Holivudas filmā par Parīzi vismaz dažas reizes skatītājiem tiks parādīts Eifeļa tornis, tā jebkura grāmata, kuras darbība norisinās Austrumvācijā, nespēs apiet ar līkumu tādām tēmām kā Berlīnes mūris, Ēriks Honekers un Stasi. Šī grāmata nekādā ziņā nav izņēmums.

Šķiet, ka pirmo reizi ar Gogol Bordello saskāros pirms pieciem gadiem, kad skatījāmies Everything is Illuminated, kur Eugene Hütz atveido vienu no galvenajām lomām un kur diezgan prominenti skan arī viņa grupas mūzika. Vēlāk nāca Wristcutters, kur atkal Gogoļa bordeļa mūzika bija viena no filmas šarma būtiskākajām sastāvdaļām. Šķiet, ka tā sistemātiski līdz šim laikam viņus klausījies nebiju, vienīgi tik daudz cik filmās un tik daudz, cik šos var dzirdēt pa Radio 101 (kur viņi ir dzirdami diezgan bieži, bet prognozējamā kārtā - ar tikai dažām dziesmām.

Savā sestajā studijas ierakstā, kuru Blur nosauca par "13" (iespējams - dziesmu skaita dēļ) šis Londonas kvartets kļūst īpaši ambiciozs un pretenciozs. Par to liecina gan dziesmu skumīgi apcerīgais saturs (ko ietekmēja Deimona Albarna izšķiršanās no savas ilglaicīgās draudzenes Justīnes Frišmanes), gan dziesmu (un arī visa albuma) ilgums - 66 minūtes, kas ir lielākais līdzšinējiem Blur ierakstiem.

Pagājuši tikai desmit gadi, bet iedomāties, ka mūsdienās varētu tikt uzņemta līdzīga filma kā "Austrumi-Rietumi" vairs nav iespējams. Kā gan būtu iespējams, ka filmā, kuras tapšanā piedalās ievērojami krievu kinematogrāfa ļaudis, tiktu negatīvā veidā atainota ne tikai Staļina laika padomju savienība, bet arī valsts Hruščova laikā, pēc "personības kulta" beigām? Un patiesībā - pat par Staļina laiku mūsdienās tā īsti vairs tik slikti izteikties nevar. Bet šajā filmā vēl var, jo tā tapa pirms-Putina ērā. Filma ir patiešām starptautiska - līdzās franču kino pārstāvēm Sandrīna Bonērai un Katrīnai Denēvai šeit piedalās ievērojami krievu aktieri - Oļegs Meņšikovs, Sergejs Bodrovs jaunākais, un arī ukraiņu (Bogdans Stupka).

Šī grāmata apraksta distopisku nākotni visai atšķirīgu no tās, ko mūsdienās pieņemts uzskatīt par ticamu nākotnes variantu - globālā sasilšana kādā mirklī ir pārtapusi par globālo atdzišanu, cilvēku populācija ir gandrīz iznīkusi un zaudējusi visas savas tehnoloģijas, dažu gadu desmitu laikā atgriežoties akmens laikmeta līmenī. Kā izrādās, vēl pirms pāris desmitgadēm patiešām teorijas par globālo atdzišanu bija diezgan izplatītas (tas tā - info no Wikipedia), netrūka zinātnieku, kas apgalvoja, ka mūsu planētai ir 10-15 tūkstošus gadu aukstuma/karstuma cikli un tagad būtu pienācis laiks kārtējam aukstumam. Protams, pēdējie 10-20 gadi ir parādījuši, ka šīs teorijas ir zaķa mīzalu vērtas, bet tā jau ir cita lieta un neliedz autorei savu fantāziju izvērst šajā virzienā. Viņas romāna galvenais varonis ir viens no pēdējiem mūsdienu civilizāciju piedzīvojušajiem cilvēkiem, kas tagad mitinās mežonīgu jauniešu kompānijā, kuriem viņš vajadzīgs, jo viņš māk uzturēt pie dzīvības robotus - arī mūsdienu civilizācijas pārpalikumus.

"Mule Variations" sākas ar dziesmu "Big in Japan". Jāatzīst, ka man nekad nebija ienācis prātā noskaidrot, vai Toms Veitss ir populārs uzlecošās saules zemē. Zinu, ka viņš ir (relatīvi) populārs ASV un Itālijā, bet par fenomenālu superzvaigzni viņu noteikti nenosauksi. Droši toties var teikt, ka komerciāli šis ir visveiksmīgākais Veita albums - Anglijā tam pat izdevās iekļūt Top 10, bet ASV - 30.vieta Billboard topā. Tas arī saņēma Grammy par labāko mūsdienu folkmūzikas ierakstu (Toms Veitss un folkmūzika? Nu, labi, lai nu būtu) un sasniedza pirmo vietu Norvēģijas topā.

Tālajā 1999.gadā neviens vēl nesauca "Muse" par pasaulē labāko koncertgrupu un vienu no labākajām rokgrupām vispār. Un kālab lai tā būtu? Nupat no tīņu gadu izkāpušie Belamijs, Volstenholms un Hovards vēl nebija sasnieguši savu spēju maksimumu, viņiem bija visai maz pieredzes studijā un viņu mūzika vēl nebija ne tuvu tik universāla un pasaules sāpi izjūtoša kā vēlāk.

Grūti teikt, kā tas sanāca, ka šo superslaveno romantisko komēdiju noskatījos vairāk nekā desmit gadus pēc tās iznākšanas. Laikam jau skolas gados nebiju tieši tāda rakstura un noskaņojuma cilvēks, lai skatītos filmas ar Hjū Grānta līdzdalību - smukulītim Hjū tomēr bija nedaudz cita auditorija. Tagad varu godīgi atzīt, ka Grānts daudzās filmās patiešām ir labs - nekas, ka viņš allaž atveido vienu un to pašu personāžu, jo ar savu lomu viņš galā tiek vienkārši lieliski. Protams, tas nebūt nenozīmē, ka Hjū Grānta līdzdalība būtu filmas kvalitātes rādītājs - gluži otrādi, šis ir viens no tiem angļu aktieriem, kuram vēlme kļūt par zvaigzni otrpus okeānam bieži ir likusi iesaistīties labākajā gadījumā neizteiksmīgās filmās, bet visai bieži arī pilnīgās kakās.

Nīla Džordana režisētā "The End of the Affair" ir kārtējais pierādījums tam, ka nav iespējams uz priekšu pateikt, vai kāda filma sanāks laba vai slikta. Džordans pilnīgi noteikti ir labs režisors - savas karjeras gaitā viņš ir radījis gan tādu blokbāsteru kā "Intervija ar vampīru", gan populāro indie filmu "Breakfast on Pluto". Filmas aktieru ansamblis - Ralfs Fīnss, Džulianna Mūra, Stīvens Rī - arī ir gana iespaidīgs. Filmas mūziku uzrakstījis Maikls Nīmans - ilggadigais Pītera Grīneveja partneris. Un visubeidzot filmas scenārija pamatā ir Greima Grīna romāns, par kuru biju stāvā sajūsmā. Un ko tas dod viss kopā? Filmu, kuru labākajā gadījumā var nosaukt par viduvēju.

Parasti es cenšos izvairīties no apkopojošu grāmatu lasīšanas, uzskatot, ka šādas "kolekcijas" ir pielīdzināmas "greatest hits" kategorijas audio ierakstiem, kurus arīdzan pirms vairākiem gadiem sāku diezgan izteikti boikotēt. Taču vienmēr gadās arī kādi izņēmumi, un šī grāmata ir viens no tiem. Droši vien es tomēr labprātāk būtu izlasījis kādu šīs autores stāstu krājumu, kuram darbus viņa atlasīja pati savas dzīves laikā, bet tā kā manās rokās nonāca tieši šī un nevis kāda cita grāmata, tad tieši to es arī izlasīju.

"Star Wars" cienītājiem pagāja vairāk nekā 15 gadi starp epopejas trešo un ceturto filmu. Man starp tām pagāja precīzi viena diena. Tā ir, kad sāc kaut ko skatīties tikai tad, kad visas tā sērijas uzfilmētas, savā ziņā žēl, ka tā neizdarījām ar "Lost".

Nez, kā tas sagadījies, ka Rīgas Centrālās bibliotēkas visai šaurajā vācu valodā pieejamās literatūras klāstā ir pārstāvēts Kristinas Marjas Baldura meitas romāns "Vēsi savelkas rīts"? Iespējams, pēc Īslandes mērogiem viņa ir ievērojama rakstniece, un tomēr - tā nav tāda literatūra, par kuru tu atradīsi plašas diskusijas Twitterī.

Despite the fact that I consider myself quite a fan of Mr Jack White, I am not starry-eyed about him and his musical possibilities. Sometimes his music is too raw and too repetitive and the debut album by The White Stripes is probably the best place where to look for his weaknesses. By the time of making this record, Jack still had a very ascetic attitude to what a record should contain. Basically this is the only record of his where you can`t hear anything but his wild guitar blast, Meg`s vicious slashing of the drum and Jack`s own screaming in the microphone. There aren`t any really prominent melodies around - usually when Jack comes up with a great riff, he doesn`t know how to properly used it and it just doesn`t go anywhere. Almost every song has at least some catchiness about it, but not enough to make a really great song, and the level of noise and distortion on this album is slightly above what I normally prefer. There are a couple of songs that I like above the rest - those include the vicious "The Big Three Killed My Baby" (I wonder whether the big three is "KKK" or the government?) and the much more mellow "Sugar never tasted so good" and "One more cup of coffee". However even these songs aren`t among the best that Jack White has come up with during his career. I may even like the crazily primitive "Astro", but still you gotta admit - this record doesn`t exactly show Jack White as a diverse and unique performer. Yes, the raw garage rock sound is already there, but there is not enough backbone to most of the songs on this record to back it up and to make a real use of the sound that he has found.

Pirmās filmas minūtes, kurās Adele (Vanesa Paradī) tiek nopratināta tiesas priekšā (ja tā tiešām ir tiesa) un vienīgais, ko mēs kā skatītāji redzam, ir Paradī sejas tuvplāns, man radīja bažas, ka visa filma būs viena šāda gara melnbalta aina tiesā. Taču izrādījās, ka šīs pirmās piecas minūtes bija labākās šajā filmā - diezgan skarba humora pilnas un ļoti tiešas, un patiesībā visu tālāko izsakošas. Paradī varone tajās diezgan labi atklāj savu būtību - pārgulēt ar katru pa ceļam gadījušos vīrieti un pēcāk saprast, ka tas nebija diez ko gudri darīts.

Patiesībā man par šo filmu rakstīt nevajadzētu, jo tu droši vien zini, kāds ir Cīņas kluba pirmais likums. Un kāds ir otrais. Taču es neesmu neviena cīņas kluba biedrs (obviously) un līdz ar to ir tikai loģiski, ka es par šo filmu tomēr uzrakstīšu.

Albums "PSI" iezīmēja kārtējās Akvarium inkarnācijas sākumu - faktiski grupas sastāvs izveidojās, Grebenščikovam Krievijā prezentējot savu solo ierakstu "Lilit", jo The Band dalībnieki viņam uz Krieviju nesekoja un līdz ar to koncertēšanai Grebenščikovam bija nepieciešami vietējie mūziķi. Kas īsti ierakstīja šo albumu kopā ar Grebenščikovu? Taustiņus spēlēja Boriss Rubekins, kas iepriekš īpaši zināms nebija, bet tagad jau desmit gadus ir Akvarium sastāvā. Par pūšamajiem instrumentiem atbildēja Oļegs Sakmarovs, kas ar "Akvarium" sadarbojās vēl astoņdesmitajos gados. Un basu vairākās dziesmās iespēlēja Aleksandrs Titovs, viens no zināmākajiem astoņdesmito gadu sastāva "Akvarium" dalībniekiem. Taču, kā jau allaž, ierakstā galveno toni nosaka pats BG, un no tā, cik labā viņš ir formā, ir atkarīga arī ieraksta kvalitāte.

Noskatījos jau otro Kžištofa Krauzes filmu, un atkal - pēc cita Kžištofa - Uminska - rekomendācijas. Un šo rekomendāciju es pilnīgi noteikti nenožēloju - "Dlug" manā izpratnē ir labāka filma nekā "Pestītāja laukums" (kurš gan arī bija ļoti labs). Cik nojaušu, Krauzes zirdziņš ir sadzīviskas drāmas par to kā pavisam normāli cilvēki nonāk ļoti bēdīgos apstākļos - sākotnēji viņu dzīve šķiet diezgan pieņemama, bet visai drīz tā aiziet pavisam nepareizā virzienā. Divi pavisam jauki puiši ir izdomājuši biznesu - ievest no Itālijas lētus motorollerus un tirgot tos Polijā. Bet banka viņiem atsaka aizdevumu - lai gan puišiem ir firma un kā garantija viens zemes gabals un viens dzīvoklis, ar to nav pietiekami. Rezultātā viņi saņem atteikumu un viņiem ir nepieciešams steidzami atrast vēl kādu finanšu balstu. Un viens no puišiem satiek kādu savu bērnības draugu, kurš par projektu ieinteresējas un apņemas sameklēt finansētājus. Taču visai drīz izrādās, ka šis bērnības draugs dzīves gaitā ir kļuvis par visparastāko (lai gan nē - ne visparastāko) bandītu un paziņo abiem puišiem, ka tie tagad viņam esot parādā naudu par veiktajiem pakalpojumiem (nekas, ka reāli nekāds darījums nav noticis). Un ja naudas nebūs - tad puišiem dzīves arī nebūs. Tikai patiesībā sanāk vēl sliktāk - tam bandītam viņi naudu atdod pat vairākas reizes, bet parāds līdz ar to dzēsts tāpat netiek. Un beidzas tas viss pagalam skumji (visām iesaistītajām pusēm).

Nav noslēpums, ka es esmu Saimona Pega fanātiķis. Ok, varbūt arī ir noslēpums - ne tādā ziņā, ka es to slēptu, bet tādā ziņā, ka to varbūt ne katrs būs dzirdējis. Nav jau arī tā kā ar Džonu Klīzu, ka es Pega karjerai sekotu gadiem ilgi un ar nepacietību gaidītu katru jaunu viņa projektu. Bet tas tomēr bija pietiekoši loģiski, ka izlēmu skatīties seriālu "Hippies". Pirmkārt, man patīk Pegs, otrkārt man patīk hipiji, treškārt man patīk britu humors. Tiktāl viss kārtībā, vai ne?

Pilnīgi noteikti sevi uzskatu par angļu komēdiju cienītāju, bet tas tomēr automātiski nenozīmē, ka jebkura "uz salas" tapusi kumēdiņfilma man būtu jāatzīst par pārāko kino šedevru, un "Guest House Paradiso" pilnīgi noteikti būs tas gadījums, kad komplimentus izteikt man ne prātā nenāks. Vispār šo filmu noskatījos tikai tālab, ka tā kļuva par kino debiju Saimonam Pegam, turklāt vēl vienā no lomām šeit ir arī Bils Naitijs. Attiecībā uz šiem diviem aktieriem arī "Guest House Paradiso" sakarā neko sevišķi sliktu pateikt nevaru - Naitijs īstenībā ir droši vien jēdzīgākais personāžs šajā šausmu stāstā, kamēr Pegs ir varbūt ne sevišķi atmiņā paliekošs, bet arī ne katastrofāls. Bet kopumā šī filma ir vienkārši drausmīga.

Jau vairākas dienas nevaru nekādi saņemties uzrakstīt šīs grāmatas aprakstu, droši vien galvenokārt tādēļ, ka tās uz mani nekādu sevišķu iespaidu neatstāja, bet tieši šādās situācijās iedvesmas ir īpaši maz. Ja par kaut ko esmu sajūsmā, tad parasti degu nepacietībā padalīties savos priekos ar citiem, tāpat ir viegli izkliegt sāpi, ja grāmata vai filma izrādījušās šokējoši sliktas. Taču ar neizteiksmīgiem darbiem, kuru iepazīšana nav saistīta nedz ar pozitīvām, nedz negatīvām emocijām, vienīgais, kas mani kaut cik dzen uz priekšu, ir pienākuma apziņa - ja neuzrakstīšu tagad, pēc nedēļas jau pavisam neatcerēšos, ko tur rakstīt.

Ar šo ierakstu es beidzu savu ilgāko gājienu cauri Jethro Tull ierakstu krājumam. Atkal jau pagājuši 10 gadi kopš iepriekšējā klausītā ieraksta, un šajā gadījumā tas atkal ir pluss. Tā vispār bija diezgan izplatītā parādība ap 2000.gadu, ka "vecās" grupas ierakstīja šajā laikā gana labus albumus, varbūt ne gluži savu ziedu laiku līmenī, bet patiešām labus vecu vīru albumus. Arī JT šajā gadījumā nav izņēmumi.

Šo filmu Movielens man piedāvāja kā vienu no labākajām rekomendācijām, taču kaut kāda iemesla dēļ es ilgi nevarēju saņemties to skatīties. Šķiet, ka vaina bija subtitros, kuri nepatika Bsplayer un kuri arī ar VLC strādāja visai īpatnēji - proti pēc subtitru nolasīšanas filma neļāvās nopauzēties. Dīvaina parādība, ko citur neesmu novērojis, bet ne par failu specifiku vēlos izvērsties šajā aprakstā.

Ja pareizi atceros, uz "Fausta" rokoperu mums vajadzēja iet no skolas, bet es nezināmu iemeslu dēļ uz to nebiju. Ziņģis gan bija, un bija sajūsmā. Vēlāk, klausoties šo iestudējumu ierakstā, tas man arī šķita visnotaļ labs - tāds kā latviešu ekvivalents "Jesus Christ Superstar", un es pat uzskatīju, ka "Deus Ex Machina" (vēlāk viņi pārvērtās par Deus Sex Machine) ir visai laba grupa. Tagad, pēc nepilnām trim šī ieraksta noklausīšanās reizēm, varu pateikt tikai vienu - omg rofl!

Tadžikistānu pārstāvošā filma manā kino projektā var lepoties ar diviem pietiekami plaši pazīstamiem aktieriem galvenajās lomās. Krievu aktrise Čulpana Hamatova kļuva zināma plašākām Eiropas masām pēc Laras lomas vācu, manuprāt, lieliskajā filmā "Good Bye Lenin", bet vācietis Morics Bleibtroijs vispār ir viens no ievērojamākajiem vācu aktieriem, kas atzīmējies tādās filmās kā "Das Experiment", "Lola Rennt", "Knockin` on Heaven`s Door" un epizodisku lomu spēlējis arī Stīvena Spīlberga "Munich".

Es gribētu uzdot retorisku jautājumu: what the fuck? Ko pie joda domāja movielens.org, iesakot man noskatīties šo filmu? Es šajā saitā esmu aizpildījis vērtējumus vairāk kā piecsimt kinolentēm, un sistēma joprojām nav sapratusi, ka mani neinteresē eksperimentāls mēmais kino no Vācijas? Protams, varbūt pēc šīs filmas negatīvā vērtējuma turpmāk man vairs nedraudēs risks saskarties ar šādām filmām, bet laiku atpakaļ nepagriezt un tagad es esmu šo filmu redzējis, un mani tas nepriecē.

More of the same - only worse this time. Die dritte Schallplatte der Russischen Musikern-Bande "Leningrad" hat die selben Zutaten, wie die erste - freundliches Ska-Punk mit besonders groben Texten und einer Party-Amosphäre, aber diesmal wirkt es nicht besonders gut. Второго альбома группировки "Ленинград" в моей коллекции нет, но если он схож с "Дачниками", то мне его и не нужно.

Šīs grāmatas latviskajā tulkojumā ir viena nopietna kļūda, proti, nepareizi ir iztulkots autora vārds. Tā nav Nikija Frenča, kas ir šo grāmatu uzrakstījusi, bet gan Nikija Frenčs. Proti, patiesībā tie ir divi autori, no kuriem vienai vārds ir Nikija, bet otram uzvārds - Frenčs (līdzīgi kā latviešiem bija autors Gregrī, kas veidojās no Grēviņa un Grīna, ja nemaldos). Tiesa, sevišķi būtiska šāda detaļa nav, jo patiesībā man ir diezgan nospļauties par to, kas uzrakstīja šo grāmatu.

Diana Krala mūsdienu džeza pasaulē neapšaubāmi ir viena no spožākajām relatīvi jaunās paaudzes zvaigznēm. Viņas galvenais trumpis gandrīz vienmēr ir bijis džeza standartu izpildīšana, un "When I Look in Your Eyes" tieši to viņa arī dara. Starp citu, šis albums saņēma arī divas Grammy balvas, tā ka ir zināms pamats uzskatīt to par vienu no labākajiem Kralas veikumiem. Šī kanādiešu dziedātāja un pianiste ir visnotaļ seksīgas balss īpašniece, un šis albums ir viens no tiem patīkamajiem un viegli baudāmajiem ierakstiem, kurus periodiski gribas paklausīties, kad nav noskaņojums "gruzonam", jo šī mūzika ir tik viegla un neuzmācīga, cik džezs vispār tāds spēj būt. Nekādu pārmērīgu improvizāciju, diezgan minimālistiski aranžējumi, un tēmas, kuras tu visticamāk zini tāpat ļoti labi. "Pick Yourself Up", "The Best Thing For You", "Devil May Care", "Popsicle Toes", "East of the Sun (and West of the Moon)" un pat "I`ve Got You Under My Skin" - visas šīs tēmas ir tik klasiskas, cik vien var būt. Pārsteigumus Krala nesagādā, un viņas balss, lai arī gana spēcīga un uzrunājoša, nav nekas tāds, kas liks tev pārvērsties par radikālu fanu. Šī ieraksta sakarā (un vispār attiecībā uz visu Krall karjeru) var droši lietot vienu apzīmējums - augstākās klases profesionālisms, taču kāda sevišķa sparkle, kas viņu padarītu par kaut ko nebijušu, kaut ko neatkārtojamu, manuprāt, Krall tomēr pietrūkst. Protams, viņas pārstāvētais salona džezs vispār nav pats drosmīgākais mūzikas stils un tajā nav īsti vietas eksperimentiem. Katrā ziņā es varu iedomāties cilvēku ar patiku šādu mūziku klausāmies (šāds cilvēks varu būt arī es) - mājās, izlaidies mīkstā atzveltnes krēslā, ar glāzi vīna, labā kompānijā no diviem cilvēkiem; tāpat es varu iedomāties sevi kā klausītāju kādā džeza klubā, kur pie galdiņa ar to pašu (vai citu) vīna glāzi izbaudu Kralas uzstāšanos. Bet ko es nespēju iedomāties - tas ir cilvēku, kas ar putām uz lūpām apgalvo, ka Krall ir izcilākā džeza mūziķe, ka viņai ir kāda paliekoša loma visā mūzikas vēsturē un ka viņu vajag mīlēt. Tik karstām jūtām viņa, manuprāt, ir pārāk attālināta un pārāk profesionāla. Kā teikt - to tu no viņas neprasi un to viņa tev arī nesniedz.

Žana Ešnoza romāns "Es aizeju" stāsta par kādu vīrieti, kas piecdesmit gadu vecumā izlemj atstāt savu sievu (ar kuru gan viņam laikam nekad nav bijušas sevišķi izcilas attiecības, jo šim tipam uzvārdā Ferers ir izteiktas problēmas ar krāna noturēšanu biksēs) un doties uz Ziemeļiem, lai tur atrastu nozaudētu kuģi ar iezemiešu mākslas darbiem. Šeit varētu padomāt, ka "Es aizeju" būtu kaut kas līdzīgs "National Treasure" vai Indianam Džonsam. Taču, protams, šī grāmata ne tuvu nav tik stulba, lai iegrimtu absolūtā piedzīvojumu literatūrā. Lai gan...

Šis "Face to face" ieraksts ir viens no ļoti daudzajiem ierakstiem, kuru klātbūtnei manā kolekcijā nav nekāda attaisnojuma. Kas ir "Face to face"? Kaut kāda 90to gadu Kalifornijas punk revival grupa. Kas ir "Standards and practices"? Ieraksts, kurā Face to Face izpilda savu elku - galvenokārt dažādu 80to gadu rokeru un panku dziesmu kaverus. Lieki teikt, ka šis ieraksts netiek uzskatīts par īpaši nozīmīgu pat šīs ne sevišķi nozīmīgās grupas kontekstā, kur nu vēl globālāk.

"Camber", ja var ticēt AMG, ir daļēji "emo" roka grupa. Ja es zinātu kādus jokus par pokemoniem, es tos tagad labprāt izstāstītu, jo ir atbilstoša situācija. Bet patiesībā es nevienu joku nezinu un šīs grupas mūzika ir pārāk nogurdinoši iemidzinoša, lai es spētu kādu izdomāt. Es jau nesaku, ka tā būtu sūds un kaka, bet patiesībā es varbūt tā tomēr domāju. Nē, viņi nav destruktīvi tavām un manām ausīm, bet viņi ir baisi apnicīgi. Nezinu, kas tieši šajā ierakstā mani tik ļoti kaitina, bet tas patiešām ir kaitinošs. It kā viņiem esot ļoti labi dziesmu teksti, bet man kaut kā pietrūkst gribasspēka tajos iedziļināties. Muzikāli viņi nav īpaši interesanti vai vismaz nav interesantāki par jebkuru citu viduvēju amerikāņu rokgrupu. Viņu mūzikā absolūti iztrūkst jebkāds "edge", kas viņiem ļautu izcelties uz visu tūkstošu pusalternatīvo rokgrupu fona, kā rezultātā "Anyway I`ve Been there" ir tikai viens no tūkstošiem 1999.gada albūmu, kas nekādi nav ievērojamāks par kuru citu savu laikabiedru. Nav brīnums, ka Wikipedia par šo grupu nav rakstīts ne vārda. Nē, viņi nav tieši slikti, ja salīdzina ar vakardienas briesmīgajiem "Defiance" viņi ir pat ļoti baudāmi, bet absolūtajā vērtējumā šis ieraksts tā vien kliedz vienu vārdu: viduvējība! Bet iedomāties kaut ko mazāk iedvesmojošu par absolūtu viduvējību man vismaz ir grūti. Viņu noskaņas ir citur dzirdētas, viņu skaņas ir citur dzirdētas, bet man negribas katru dienu ēst vienu un to pašu plovu latviešu gaumē. Ieraksta nozīmīgākā kompozīcija skaitās to noslēdzošā "Home Movies", kuras galvenā vērtība ir tās pārmērīgajā garumā. Kārtējo reizi atkārtošos - ja tev patiešām nav ko darīt, tu vari mierīgi "Camber" klausīties, viņi ir melodiski, viņi ir mierīgi, viņi nav naidīgi, bet vēl labāk tu vari klausīties kaut ko jēdzīgāku par šo grupu.

Kur tie gadi, kad es H-blokus uzskatīju par vienu no aktuālākajām grupām Eiropā? Tālu pagājuši, tas noteikti. Protams, šaubos, ka viņu mūzika mani jebkad būtu ieinteresējusi, ja ne tie traki jokainie un prikolīgie videoklipi, kas bija viņu pirmā albūma singliem (vai citādi es būtu Vācijā iegādājies legālu "Time to move" eksemplāru - kas to lai zina).

Atkal jau (tas jau sāk šķist mazliet aizdomīgi manas seksuālās orientācijas sakarā) varu veltīt šo ieraksta apskatu Mānim, kas uzskata, ka es pamatā klausos mēslus. Ja Mānis man būtu pateicis, ka "Creed" ir mēsls nevis 2007.gadā, bet, teiksim, 2000.gadā, tad es... nē, es nebūtu Mānim iesitis pa seju, jo nekad neesmu izcēlies ar pārmērīgu atlētismu vai agresivitāti vai drosmi. Bet sašutis gan es noteikti būtu. Kā gan "Creed" var būt mēsls? Viņi taču ir anti-Limp Bizkit, bet Limp Bizkit ir mēsls.

"Generation P" manā uztverē neapšaubāmi ir viens no izcilākajiem Peļevina darbiem, un, tā kā es šo krievu rakstnieku vērtēju patiešām augstu, tad tas ir nopietns atzinums. Protams, kad es to lasīju iepriekšējo reizi, daudz kas no tur aprakstītā man nebija īsti skaidrs - tomēr es biju vēl pavisam zaļš vidusskolnieks ar diezgan šauru zināšanu loku. Tāpēc arī saņēmos šo grāmatu pārlasīt (vispār, kā var novērot, pēdējā laikā nodarbojos nevis ar jaunu grāmatu lasīšanu, bet veco pārlasīšanu, tāda nostādne izveidojusies).

Lai tev nerastos ne mazākās aizdomas par to, kas ir Onkulis Toms Angelrippers, es uzreiz atklāšu noslēpumu, ka vislabāk viņš ir zināms kā grupas "Sodom" dziedātājs. Kā tev šķiet, kādu mūziku spēlē šāda nosaukuma grupa? Pareizi!

ZZ Top ir vislabāk zināmi bārdu dēļ. Bārdas viņiem varbūt nav tik kuplas kā Krišjānim Baronam, taču noteikti garākas. Un tas jau šo to liecina. Muzikāli viņi vienmēr ir bijuši blūzā un bugijā bāzēti rokeri, kas nav aizrāvušies ar sarežģītām kompozīcijām un kuru dziesmu tematika reti sniegusi pāri dažādu sievietes ķermeņa daļu apdziedāšanai.

Atzīšos - mana iecere noklausīties visus manā kolekcijā esošos ierakstus ir debīla un pašnāvnieciska. It īpaši tas attiecas uz "agrīnajiem" metāla diskiem.

"Skriešana ar šķērēm" mani pirmā pa īstam iepazīstināja ar Veirdu El Jankoviču - pirms tam biju redzējis "Smells like Nirvana" videoklipu un noklausījies kaut kādu aizdomīgu izlasi, kurā kā vēlāk izrādījās, gandrīz pusi dziesmu neizpildīja pats Veirds.

Kā manā mūzikas ierakstu kolekcijā nokļuva šis Ministry albūms, es atceros ļoti labi. To ieguvu tikai tālab, ka uzskatīju to par parodiju par Pink Floyd "Dark side of the moon", turklāt tolaik, protams, neiedomājos, ka "Dark side of the spoon" varētu ar PF īpaši saistīts nebūt, bet gan tulkojumā uz latviešu valodu nozīmēt "heroīna lietošanas negatīvā puse". Un to tas visticamākais arī nozīmē, lai gan viena lieta Ministry "Dark Side" un PF "Dark Side" ir kopīga - diezgan pesimistisks un paranojas pārņemts skatījums uz pasauli. Tikai Pink Floyd nekad nav spēlējuši industriālo metālu, tāds mazs sīkumiņš. Tikām "Ministry" ir viena no lielākajām šī stila blicēm. Īpaši simpātisks šāds metāla veids man gan nav nekad šķitis, jo tajā nav tā vienīgā elementa, kas man patiešām patīk labā metālā - sarežģītu melodiju spēlēšana milzīgā ātrumā. Tā vietā Ministry piedāvā mūziku, kādu būtu varējuši spēlēt Depeche Mode, ja viņi new wave stila sintezatoru vietā būtu izvēlējušies šāda stila virzienu. Plus, ja Depeche Mode nebūtu rūpīgi domājuši par melodijām (tā ka paralēles drīzāk būtu velkamas ar mūsdienu, nevis 80-to gadu DM). Par ko šajā albūmā dzied Als Jorgensons?

Kad "Eurythmics" atgriezās pirms nu jau 8 gadiem, man personīgi šķita, ka tas ir ļoti liels notikums - viena no visu laiku lielākajām grupām pēc ilgākas prombūtnes ieraksta jaunu albūmu, turklāt gan Ennija Lenoksa, gan Deivs Stjuarts izskatījās tādi stilīgi, nevis kā veci ļempaki.

Atceros, kad es pirmo reizi izdzirdēju šo ierakstu, tas man kā atvēra acis. Ievadošais monologs ar tekstu: "Close your eyes" sākumā uz mani atstāja lielu iespaidu un nemaz nelikās tik ļoti no B filmām nācis, kāds tas man šķiet šodien.

Tuprinu savu svēto misiju: graut vecos pieminekļus, lai to vietā uzstādītu jaunus. Grupas "Foo Fighters" trešais studijas albūms ir viens no šādiem pieminekļiem, kuru laiks ir garām.

"Biohazard" pirmām kārtām man neasociējas ar šo grupu, bet gan ar maģisko dzērienu iz Bubļika vectēva krājumiem - paštaisīto un viegli etiķaino vīnu, kuru es gan esmu dzēris maksimums vienu reizi.

Tā, pavēstu, ka man ir kārtējais jaunais projekts, kas droši vien nebūs ilgdzīvotājs. Proti, esmu izlēmis turpmāk faktoīdā apskatīt diskus no savas mp3 kolekcijas, sākot ar pirmo mp3 disku un ejot pa numuriem uz augšu. Ir, protams, izņēmumi, jo neplānoju recenzēt:

Šo filmu paņēmu no Andreja V., tā īsti nepainteresējies, kas tā tāda ir, bet vismaz Andrejam pašam tās apraksts IMDb likās gana intriģējošs, lai viņš man šamo kino darbu diskā ierakstītu. Sižets ir apmērām tāds: Vilsons - diezgan brutāli noskaņots pusmūža anglis, kas nupat iznācis no cietuma - dodas uz Ameriku, lai tur uzmeklētu vīrieti vārdā Terijs Velentains, par kuru Vilsons ir pārliecināts, ka tas ir vainīgs viņa meitas nāvē. Amerikā viņš sapazīstas ar mirušās meitenes draudzeni, kā arī vienu Latino tipu. Filma ir hronoloģiski diezgan sarežģīti sapiņķerēts vēstījums, kurā iesaistās darījumi ar naudu un narkotikām, kas arī jauno sievieti bija pazudinājuši, turklāt vienlaikus filma ir arī visnotaļ vardarbība. Principā to varētu nosaukt par krustojumu starp "Kill Bill" un "Mystic River" - Kventinu Tarantino un Klintu Īstvudu. Žēl tikai, ka man nevienu stīdziņu šī filma tā īsti neaizskāra - noskaidrot, kā īsti šī sieviete bija gājusi bojā (more or less nejauša slepkavība no tā paša Valentaina puses), man nebūt nelikās svarīgi (emocionāli svarīgi, lai būtu precīzākam). Spriedzes līmenis filmā arī bija diezgan zems, pats galvenais varonis gan bija tīri ok, tikai visā kontekstā filma šķita patiešām pelēka un nesaistoša.

Svētdienas vakarā, kas bija pēdējais publiskā tusiņa vakars pirms mana brauciena uz Ženēvu un kas notika pēc brauciena uz Jūrmalu, mēs pie Sīčiem skatījāmies šo aizraujošo Devida Linča filmu. Par šo filmu jau iepriekš zināju vienu - ka tā ir filma par to, kā kāds tips brauc ar zāles pļāvēju ciemos pie sava brāļa, kas dzīvo ļoti tālu. Un vēl es zināju, ka šajā filmā nekas nenotiek, vismaz šāds bija apraksts, ko biju guvis no N.R. (kuram šī filma gan patiesībā, cik zinu, patīk visnotaļ labi). Kā lai arī nebūtu, filma patiesībā izrādījās ievērojami enerģiskāka, nekā es biju no tās gaidījis (galvenokārt tur gan laikam "pie vainas" manas ļoti zemās izvirzītās prasības. Pirmkārt, izrādījās, ka viņš ar zāles pļāvēju brauca pa ceļu, nevis pa lauku, līdz ar to tur parādās arī citi cilvēki, izņemot galveno varoni, arī dialogu filmā ir ievērojami vairāk, nekā biju gaidījis. Tas, protams, nenozīmē, ka "Straight Story" ir enerģijas pārpilns kino darbs, drīzāk otrādi, tomēr tas nav arī tik letarģisks kā, teiksim, Kojaniskvaci (nezinu, kā to nosaukumu pareizi pierakstīt). Jāatzīst, ka, iespējams, es šo filmu labāk spētu novērtēt pēc gadiem 40, tā tomēr ir filma par veciem cilvēkiem, kas lielā mērā ir domāta tieši veciem cilvēkiem, tā nav paredzēta tādiem garām paskrējējiem un nepadomātājiem kā man, tajā ir pārāk daudz skaudru skumju, lai to varētu tā skatīties vienkārši svētdienas vakarā, ne par ko nedomājot, smags un liels kino, lai arī ne ikvienam piemērots.

2006. gads tika pabeigts kopā ar "Nikitu". Ko atklāja 3. sezona: 1. ka Maiklam ir sieva un dēls (kurus gan viņš līdz 3. sērijai paspēj jau pazaudēt), vienā no sērijām Operations kļūst traks kaut kāda līdzekļa ietekmē un visas sērijas garumā meklē vienu mirušu savu pretinieku. Uz sezonas beigām sāk iesaistīties zinātniskā fantastika, kad izrādās, ka Nikitu 1. nodaļa ir mazliet modificējusi tā, ka viņa iemīlas kaut kādā vienā bandītā. Šī tēma tiek attīstīta pašās sezonas beigās, kad Nikitai tiek pārprogrammētas smadzenes, lai viņa pārstātu būt emocionāla, tādējādi izdzēšot viņas attiecības ar Maiklu. Patiesībā šī sezona bija visai interesanta, tā kā tajā bija, manuprāt, vissaistošākās misijas, vienīgi tas sci-fi sviests sāka mazliet jau dumjš palikt, bet vēl ne tuvu nebija tik idiotisks kā 4. sezonā.

Vidusskolā es nebiju stilīgais pusaudzis - es neklausījos pareizo mūziku, es netusēju ar pareizajām meitenēm (ar nepareizajām arī nē), dzēru pārāk maz, lai ar to varētu izcelties un es savlaicīgi nenoskatījos "Matrix" un "Piekto elementu". Pēdējo neesmu pilnībā noskatījies vēl šobaltdien. Tāpat kā "Titāniku". "Matrix" tomēr noskatījos, un kā jau pieklājās teicu: "vauv! kaut ko tādu nekad iepriekš neesmu redzējis!"

На лекциях сегодня так скучно, что я взял, да и начал в Сети читать одну книжонку. Ну, вот я ее и прочел. Кристиан Бобен - это очередной французский писатель, с которым мое знакомство произошло скорее случайно, нежели логично. Однако, если сравнить его со Шмиттом или Вербером, Бобен - не гений. Вообще я и не очень разобрался, что он из себя представляет - на английском о нем нет почти никакой информации, но, если я правильно понял, то в основном он пишет поэзию. Вот это уж меня не удивило - "Все заняты" весьма характерна как проза поэта. Сюжет у книжки странноватый - главная ее героиня Арианна в начале выходит замуж за какого-то типа, решает, что у нее будет трое детей, тогда она его покидает после того, как зачато первое дитя (насколько я понял, в мифологии "Всех занятых", для этого физическая близость не обязательна). У нее рождается первый ребенок - дочь под именем Манеж, которая умеет предсказывать будущее, никогда не закрывает глаза и становится великой художницей. Потом Арианна влюбляется в сантехника и беременнет от его поцелуя (оказывается, что таким образом данный сантехник уже стал отцом 56 детей) и у нее рождается Тамбур. Тамбуру хорошо подается все, связанное с техникой, а позже он выбирает путь сантехника. Напоследок Арианна влюбляется в учителя, от которого у нее рожается вторая дочь - Креветта, которая после одного пожара ногами больше не касается земли и все время танцует.

Futuramas pirmā sezona varbūt nav šī seriāla labākais gads, taču bez tās, loģiski, Futurama vispār nebūtu iespējama. Ja Frajs nebūtu veiksmīgi iesaldējies uz 1000 gadiem, tad viņš tā arī būtu turpinājis izvadāt picas un labākajā gadījumā ar laiku kļūt līdzīgs Homēram Simpsonam (starp citu - lūk materiāls pētījumam, vai Frajs būtu teorētiski varējis kļūt par Homēru Simpsonu).

This bands` main strength lies in the title. Actually, it`s also its only strength. The sound is too messy and too dissonant for my taste. Some songs like "Mark David Chapman" are at least listenable, while others are not. Trail of the Dead are the very essence of indie, of course, not caring about selling too many records, yet I prefer my indie music to be more listener-friendly. In the case of this band I just can`t enjoy their music, and that`s a serious drawback.

Edward Scissorhands, Arizona Dream, What`s Eating Gilbert Grape, Ed Wood, Don Juan deMarco, Dead Man, Donnie Brasco, Fear and Loathing in Las Vegas, Sleepy Hollow, Chocolate, Blow, From Hell, Pirates of the Caribbean, Secret Window, Finding Neverland, Charlie & The Chocolate Factory, Corpse Bride. That means that "The Ninth gate" is the 18th Johnny Depp film that I`ve seen so far. Sadly in terms of quality it`s one of the worst of his films that i`ve seen so far, and that`s not good. Depp plays Dean Corso, a rare book dealer who`s asked by a very important client to determine which one of the surviving three copies of a satanic book is the real one. The problem is that the film ain`t particulary interesting - whilst the first hour of it is a bit creepy, later on the film doesn`t develop into anything special. It`s supposed to be a mystery/horror/thriller, yet there`s no sign of horror in this film and I can`t say that I was especially thrilled by it. Actually it wasn`t scary at all, I mean visually it was very good, but the content lacked something to put it all together, sometimes becoming absolutely ridiculous. And one more thing - why is Roman Polanski such a fan of satan (I`ve seen 3 of his films so far, and two of them are about the dark prince. is he a worshipper of LCF himself or what?)

Imagine a B movie and take the square root of it. Then divide it by ten and let it rest in a waste basket for a year or so. And then you`ll have this film in a nutshell. "Suckers" has to be one of the least mainstream and popular films I`ve seen in my entire life. Ok, I may have seen a lot of European crap that has less votes on the IMDb than this one but I know that they were at least popular in their native countries. "Suckers" doesn`t have much to brag about - everyone involved in this film is very far from popular (if you don`t count actors that have participated in a few episodes of some sitcoms), the video quality seems to be screaming "VHS" out loud (although this even isn`t designed to be a TV movie) and the script is hardly realistic. But it does give some insight. And insight to what? It shows the life of used car dealers and of the way they think when they trick you to spend twice as much as your car is worth. The owner of the car plaza in this film is a complete moron who knows how to take the last penny of you so that you`d end up broke one day, and he just love taking IT from the poor! The hero is a good person in his heart, of course, but he just can`t change the way things go for he really needs the money (he`s in debt to some criminals). In the end there`s a big showdown when drug dealers, car dealers and gangsters organize a great massacre of one another, but that`s no surprise in a low form film like this one. Yet some of the jokes are pretty good and this certainly is a film to learn from. Well, maybe you can`t learn much useful stuff from it, but who cares anyway - the main thing for me now is being very, very careful when I buy the next car. Although I might choose buying a car from its previous owner, for that could turn out to be a little less dangerous.

What`s wrong with me? I suddenly find myself enjoying a film about lesbians even if it doesn`t show much of hot naked bodies. And I suddenly have nothing against a transsexual in a film. What has happened to me and where have my homophobic feelings for murdering Jake Gillengaal with a sledge hammer twice in a row? "Better than chocolate" may indeed not be better than "Chocolate" but it`s still a very good film. Maggie has just quit the college and taken up a jub at a Lesbian book shop when she meets a travelling painter named Kim whom she falls in love with, they move together and everything seems to go nicely, until Lila - Maggie`s mother - and her brother Paul come to live with them. Needless to say, that Lila doesn`t know about her daughter`s orientation and that she doesn`t make coming out with it particulary easy (not that she`s that agressive, she just always has to speak herself and she`s far from a good listener). Apart from her not knowing that her daughter doesn`t need or want to impress boys, Lila also doesn`t notice that her new best friend Judy Squires is in fact a transsexual named Jeremy. And this Jeremy who passionately loves Frances, the owner of Maggie`s book store, is the kindest transsexual I`ve ever seen on film. Not that I`ve seen that many, I dare say, and as far as I know I haven`t met a single one of those in person so far (at least I`m almost sure that there wouldn`t be any of them amongs my friends, for I`ve known them since we went to school together and I would have noticed, had for instance a fellow named Andrew been written in the class book by the name of Andrea. Anyhow, the place where those people live does seem a bit odd - I doubt that Vancouver mostly consists of gays and neo-nazis, but who knows. Still this is a very warm love story, never mind the gender question - and in some ways I find it better than Brokeback mountain (maybe because it`s women that are making out and not men; or because I liked the song "I`m not a fucking drag queen" sung by Judy/Jeremy at a gay club).

Since I just couldn`t leave the Blackadder family this way - without knowing what became with them at last I decided to watch the special programme that was made for the beginning of the new millenium. The concept is old as time - Baldrick and Blackadder travel back and forth in time to meet historical persons and to talk to them. Those include Elizabeth the first whom we already saw in season two, some silly romans, duke Wellington at the battle of Waterloo and... even Robin Hood. It`s so silly to make fun of Robin Hood. Every one and their crazy grandmother have done that. And the biggest problem about it is the fact that the humour in this film is kinda dumb. I`m happy that there`s no news that there ever will be a new Blackadder film. Yet there`s one surprising thing about this film - Colin Firth appears as good ol` William Shakespeare in it and Kate Moss plays Blackadder`s love interest.

The problem with German literature lies mostly in the fact that it`s rarely readable. And unknown German writers tend to be less readable than prominent authors. Take this Albig fellow, for instance. What is this book supposed to be? I read it and I can`t even say that I`ve already forgotten it. It just made absolutely no sense. Was there a story line? I`m not sure. There were two characters - Enzberg and Lolli who were sorta living together. Enzberg was a bicycle courier and he was a sicko. Lolli was a woman. That`s probably the best information about this book you can get from me. Most of the time nothing happens in this book and the only at leastly partly readable episode was a story about a man who killed a woman he loved and ate her and when she was half eaten used her for some necrophilic games. Yet even from that part the only thing that has stayed in my memory was the fact the woman`s anus didn`t taste good and the cannibal threw it away. If you ask me - I`d throw this book in an anus if I were able to find an anus big enough.

I`d love to know why this film isn`t on the factoid yet. That`s very strange and I`d love to know why it isn`t there. I only remember that the beginning of the film was brilliant but I don`t really know why. If I remember correctly it was about the little things in life that change everything. Now some of the things are coming back to me - for instance the story of a man who wanted to commit suicide and jumped off a building but he would have been saved by a net if his father hadn`t shot at the moment at his mother missing the mother and shooting through the window. Yet it was only the introduction to the film stating how much coincidences mean. Later on we have some info on a TV show for whiz kids and a fellow who had much luck at the game but isn`t too lucky now. Then there`s another man who wants his son to be a hero at the game right now but he doesn`t care for his son only for the win. Then there`s Tom Cruise as a complete jerk who`s lying about his past all the time and whos father to whom he hasn`t spoken in ages is dying. Then there`s a fat guy working for the dying father who`s looking for this fellow. So in the end we know that there are just coincidences in this world that change everything. It would be a good point proving how all the different stories fit in together, yet there`s a problem that if you made a film about all the people I know and never showed them together before the end you`d probably get a similar effect. Still this is a very good film.

Weird. I was absolutely sure this was already on the factoid but here I look and it just isn`t there. Strange. Anyhow "Sputnik Sweetheart" may have a perfect title but it`s not a perfect novel by any means. In fact it`s just a love triangle between a man and two women. Yet the fact is that the man is only sexually interested in one of the women, the other woman has no sexual life whatsoever, while the first woman has found out that she is a lesbian. Since I`m not particulary keen on reading about women desiring making love to one another (ok, that may be good on film... wait a moment, I didn`t say that... I`m not a pervert) "Sputnik Sweetheart" isn`t the book for me. Sugiko (that`s the lesbian one) goes with Meo to Greece and suddenly dissapears after she has told Meo that she wants her. After that the book gets a bit mystical, a thing not too uncommon for Murakami`s novels but it still doesn`t become one of my favourites. First, it offers very little new elements to the ones I`m already familiar with. Second, the content is a bit too sexual with Murakami going a bit too much in detail. It is true that I can tolerate more sexual content on film than I can in a book. I don`t really know why, probably because in a book you usually feel that it`s written by a middle aged person from the viewpoint of a young one, and you don`t get that much on film. Maybe it`s because films rarely dig that deep, they just stay on the surface and if something goes wrong it doesn`t go terribly wrong as it is with books.

Almost certainly "Crazy" is written by the youngest author whos book I`ve read in my entire life. Benny Lebert is 23 today but he was barely 16 when he wrote "Crazy". Just a reminder for myself - "Crazy" isn`t the English translation of the title but the title itself. The book is considered partly authobiographical (or compeletely, I don`t know for sure) and it`s no wonder. First, the hero of the book is called Benjamin Lebert and he`s sixteen years old. Second, the boy in the book has the same physical problem Lebert has himself - he can`t use his left part of the body properly do to particial paralysis. Benny is sent to a boarding school because he seems uncapable of studying at a normal school having failed to finish the 8th grade quite a few times because of being unable to master Maths. At the boarding school he befriends with a group of 5 misfits and goes through the daily troubles of being a teenager. Basically it`s a story of teenage love, teenage sex, cigarettes and alcohol, but it`s also a story of what directions life should take and a story about God. The weird thing for me remaines the personality of the author. If I weren`t sure that Lebert was 16 in reality when he wrote "Crazy" I`d say that teenagers don`t think and don`t act that way, they don`t care that much about what life is all about at 16. An another weird aspect about the book is the fact that Lebert references lots of Rock music from the 60s and the 70s, for instance, "Pink Floyd". That seems kinda weird, for who cares about that sort of stuff nowadays. In terms of style the book is quite primitive, of course, what else could one expect from a 16-year old who can`t even finish the eight grade? I probably wouldn`t call this a masterpiece, but I have to admit that this Lebert guy does have some talent in him.

I am slowly turning into a computer nerd. Some may think that I am one already but watching films about the youth of Bill Gates surely is a sick thing. Anyhow Bill Gates isn`t really the main star of this film. It`s Steve Jobs, the man that created "Apple" we want to see. And no wonder - in comparison to the pale dorky Gates Jobs looks like a Jesus-like creature, a very complex person with its good and bad sides but certainly a Man and not a mouse. The film didn`t have a big budget and it surely didn`t have a perfect script. The actors are quite good though and I won`t even complain about the fact that the computer freaks look too much like hippies to me. The funny thing that Bill Gates is played by an actor whom I`ve only seen in "Freddy got fingered". In case you don`t know Tom Green is also connected with Bill Gates - he once swam across a lake that the wealthiest man in the world owns. Update: I found out that Anthony Michael Hall also appears in "The Breakfast Club", one of the most famous films of 1985 where he plays a dorky kid. I don`t know why anyone who doesn`t care for computers would want to see this film but I learned a lot from it. For instance, that not "Windows" wasn stolen from the Macintosh but that the Mac itself was just a copy of what people at "Xerox" were doing at the same time. Yeah, and DOS also wasn`t created by good ol` Bill and his pals but bought for 50 grand off a weirdo.

I guess nobody remembers nowadays that Ritchie Blackmore once used to do nasty stuff with his electric guitar, that he had no chance running away from screaming groupies with no other thoughts but what he had in his pants. Nowadays Mr. Blackmore is a man in his 50s who performs medieval music and doesn`t even care about what his former mates from "Deep Purple" are doing. And this is a record of his band - basically it`s Blackmore and his wife who`s last name if I`m not mistaken is Night. On this record you won`t find a single guitar solo, but you`ll get lots and lots of pretty melodies and you`re bound to enjoy Night`s voice. Highlights are the title track and "Fool`s Gold". If I`m not wrong "Wind in the willows" sounds exactly like Shane McGovans "The Fairly Tale of New York". As a conclusion I dare say that this record has probably no significant value but it`s fun to listen to.

Have you ever wondered whether there might be a place where your all-time favourite "Santa Barbara" heroes live in reality? Have you ever wanted to be dragged inside your TV just like it happened to Spiderman and Legally Blonde in "Pleasantville"? Have you ever wanted to have three buttocks? In fact I have not, but that`s not the question here. At first I thought this film would be a film version of "Space Quest" - a nice game for old PCs. But in fact it was a tribute to "Star Gate" - you know that TV series about some weirdos on a space ship (not "Pigs in Space" in case you hoped for it). Anyhow, the actors of this TV series called "Galaxy quest" have no good acting jobs nowadays so they do conventions and sell their autographs for peanuts, but everything changes when a race of stupid aliens arrives which has watched the series and believes that it`s documentary and not acting. So they hire the actors to help their civilization agains some evil bastards. As you can probably guess, this film is a comedy, not a particulary great one, of course, but as a matter of fact it does have its strong sides: it`s entertaining enough, it pokes fun of "Star Gate" (out of which I haven`t seen more than 5 minutes), and it was the right film for me to watch at the particular time when I watched it.

A film about Cuban musicians that emerged before the socialistic revolution of Fidel Castro. T`is a documenary. Music was good but I didn`t understand much of what was said in the film (most of it was in Spanish which is not a language I know and the only working subtitles were unremovable and in French. It was possible to get the meaning of some sentences but to understand everything in a strange language isn`t a task I can perform).

A girl of 14 is found on the street with an empty bucket in her hand. She doesn`t know her name. The beginning reminded me of the life of Kaspar Hauser. But after that there`s not too much resemblence whatsover. Ok, this little girl was supposedly not little at all, she had some kind of a sickness, but I don`t really care. She goes to a boarding school, and doesn`t succeed to good at anything. She`s a bit like Ella Enchanted, for she always does what she`s told. Not a very interesting book, I don`t even wanna go into details about it.

I`m not quite sure why I never watched this film earlier. Probably it`s because of the title - I`m not a sucker for films with the word "American" in the title. This is certainly a film that doesn`t easily fall into any category. The film starts with Kevin Spacey masturbating in the shower. Mainly the film is about the meaning of peoples lives - what content our lives have, what we leave behind, what do we think we are, what are we in the eyes of the others, what can we do in order to change our lives, etc, etc. It doesn`t provide real answers, it doesn`t try to moralise about things and feelings, its just a very powerful film. Lester doesn`t love his wife anymore, and he falls in love with his daughters she-friend. The daughter meanwhile creeps out of her goth shell into love with a weird guy who lives next door and who`s father happens to be a homophobic army man. The weirdo is a drug dealer whos main hobby is filming things that he finds beautiful - including the legendary dancing bag sequence. It`s surely the first great film I`ve seen this year, but I hope its not gonna be the last.

Trey Parker and Matt Stone (if I remember correctly their names) are two real weirdos, that are fighting for human rights and freedom of speech all the time. Or it`s what I think they do. Nevermind that what they do is creating South Park - one of the cartoon series with the crappiest kind of animation ever. Nevertheless this kind of animation has its share of charme, and the film has its value. Of course, the language in it is very foul. What else could you expect from a musicle which has the song "Uncle Fucker" in it? Not much. But, first - the music is really good. Songs like "What would Brian Boitano do" and others are very nice. About the plot - when the film "Asses of fire" by Terence and Philip - two Canadian comedians makes the children of South Park swear all the time, their mothers start a war on Canada. Alec Baldwin gets killed (if you have interest for that), but the little boys - Kyle, Cartman, Stan and Kenny (deceased) do everything to save Terence & Philip from being murdered as war criminals and from Satan and Saddam Hussein (who happen to be lovers) to come and claim power over the world. Although this film probably cost less than 10% of what "Team America" required, this stuff is certainly better, it has lots of social critique in it and bears a very clear and positive message.

This is the rare case when I had high expectations before starting to read the book, even without knowing anything about it. But I liked the cover and the subtitle "six seductions". I thought this could be something spicy and yet smart, but I was proved to be wrong. The first story is about a painter H.Bosch who drinks too much wine. The second story is about a woman that goes to holy place hoping to be cured but still dies. The third one is totally weird - there`s some guy talking about hyenas being nice or something like that. Then there`s the fourth story where two guys discover the life of Jean Paul (if I knew who that was, but it seems to be a historical figure). Then there`s the story "Pele`s Knee" which tells us about the youth of the footballer and how his knee hurts him still in the 90s. But the best story is the last, and it`s entitled "The Fear of the Matter" where we have a scientist named Szilard going to Einstein first to say - send a letter to the president that he should make an atomic bomb, and then later - that he shouldn`t use it. So? What was it like? Nothing spectacular, it`s just a book and nothing more. Don`t judge a book by looking at the cover, I can say, for this book didn`t turn out to be what I though it could be.

Smash Mouth is a fine fun band from the States, and this is the bands most popular album. It`s not particulary new, of course, since 5 years have already passed since it first came out, but I hadn`t listened to it before today. What it represents is a somewhat optimistic brand of pop music without very much substance. What it doesn`t represent is very good quality of the songs. While "All Star" which I extremely popular mainly because it was featured in "Shrek" is a really catchy tune, nothing apart from this song stands out from the context of the album. It has its share of funk and reaggae elements but this is certainly not more than simple background music. Well, "Can`t get enough of you baby" is good, I gotta admit that, and "Come on, come on" is also fun. But now that`s it. Of course, nothing on here is offensive, disastrous or anything like that but this is just your average band - having a few highlights, a few lower points but not being able to make a whole album without filler ("Fallen horses" and "Stoned", for example, has no purpose apart from being the longest songs on the record).

Could this actually be true? A relatively new German book has fallen in my hands, and it is written by one of the masters of modern German literature. Oh, joy, oh, happiness! The only problem with the book is that it isn`t interesting. There`s this guy Arne, about whom until the end of the book we don`t know what has happened to him, but Hans, his former roommate is collecting all Arnes stuff to put it into a big box. And this stuff brings up memories. Memories how Arne came into Hans`s family after his own family had died, how the boy (~13 years old) fell in love with Hanses sister, who didn`t care for him. How he lost his interest for school, tried to become friends with the gang of Hanses brother Lars, but failed at that. How he got very ill and how his granmother visited him. Lots of stuff about sea and sailors can be found here, since the action takes place in Hamburg and Hanses and Arnes fathers were ones mates on a ship. Anyway, sailor literature isn`t my forte, therefore I can not judge this book especially hard, but there`s nothing really to be remembered in here.

This was the very last film I watched before my hard disk crushed. And that isn`t a thing to joke about. Pedro Almadovar is already a familiar face to me - his latest film "Bad Education" is still quite fresh in my memory. But this film is better than the movie about gays. Not that "AAMM" lacks in contraversy - there are two crossdressing prostitutes in this film as well, there are lesbian actresses, a pregnant nun that has the HIV who`s pregnant from the same person that was the father of the guy who started to write an essay "All About My Mother" before he died hit by a car. But in this film at least the leading woman character Manuela is particulary normal, and she does her best overcoming the loss of her only child. The nun is played by Penelope Cruz and she`s absolutely gorgeous. What amazes me in this film is that there is absolutely no nudity on the screen, quite unlike what could be seen in "Bad Education". And what does it make me think of - while straight directors show naked women, homosexual directors show only naked men, and since there aren`t any homosexuals around this time from the aestethical point of view this movie is purist. The film is full of positive energy despite the fact that it can drive you to tears.

Who the hell is John Malkovich? Isn`t it the guy who played in the film about the bank robbers? No, that`s not him - it`s what you can learn by watching this film. Craig Schwartz is a puppeteer, and he can`t get no work (despite the thought from "GTA3" where a man says "Were you kept in a box? Guys with puppets get chicks!"). No, he can`t get a job as a puppeteer, but his wife Lotte offers him to take just some job to get some money. And he finds a job as a filer for a strange company that`s residing between two floors of a huge builing. And on this floor he finds a portal through which you could enter the mind of actor John Malkovic for ten minutes. Together with Maxine - a colleague of his - for whom he lusts - he opens a business of being John Malkovic. It turns out that Maxine and Lotte fall in love but since they are no lesbians they achieve their love by Lotte entering John Malkovic and Malkovic being together with Maxine. But Craig learns to take over Malkovic`s mind and to push Malkovic himself out of it. In the end though there are some more twists, I don`t really want to explain. But what I want to say is that it`s one hell of movie! It`s really something special. It`s mystical, it`s funny, it`s scary - it twists your mind like a Bender (from Futurama), and after watching the film you have a hard time putting your mind together again).

First, let me state it clear. The subject of concern is a B-movie. Therefore one shouldn`t await good acting, a normal script or any form of special effects. What the film has is an interesting idea - some aliens make documentary about the most complicated mating dance in the Universe - the one performed by humans. As a part of the mating dance many things are treated - from the first kiss on to safe sex, more safe sex and until the situation where unsafe sex turns into a child. That`s about it - most things people say and do are totally cliched. At some parts the guy acts like a total loser, but still one thing is what makes this film worth seing (and it`s not Carmen Electra`s boobs) - it`s the silly things the alien narrator says interpreting many things in the silliest way. So, it`s nothing that one can remember for a long time but just a funny flick.

A comedy about work. Not designer for a person of my lifestyle but nevertheless quite a lot of fun. Most of the characters are really good (although I don`t like Jennifer Aniston, to be quite honest). Peter isn`t happy with his work at some huge corporation where all he does is sitting in a box and filling some silly reports. Nor is he happy with his love life for his girl friend cheats on him big time. A visit to a psychotherapist changes his life upside down. Also in the crazy pot of work twist and tangle the lives of Samir Na... and Michael Bolton (not portrayed by Michael Bolton, thanks god!). There`s also a crazy dude named Milton who does nothing but worry about his stapler. Well, never mind the plot. Good as the film may be it is certainly far from great.