Synecdoche, New York
Par šo filmu ir iespējami vismaz trīs viedokļi, katru no kuriem es iespēju robežās mēģināšu pamatot.
1) "Bred" - tā šo filmu droši vien raksturotu kāds cilvēks, kuru šeit vārdā nesaukšu. Filmas notikumos ir ļoti daudz neticama un neloģiska - sākot ar to, ka tās galvenais varonis lasa savas meitas dienasgrāmatu, kura papildinās, viņai pašai dzīvojot citā pasaules galā, turpinot ar degošu māju, kurā galvenā varoņa mūža centrālā pasija iegādājas un kurā tā nodzīvo ilgus gadus līdz beidzot uguns gūst pār viņu virsroku, un beidzot ar to, ka šajā filmā milzīgā angārā teātra iestudējuma labad tiek izveidota Ņujorkas kopija, ieskaitot šo pašu angāru un iestudējamajā lugā tiek spēlēta tās režisora dzīve, kurā aktieri atveido ne tikai viņu un viņam tuvos cilvēkus, bet arī aktierus, kuri atveido viņam tuvos cilvēkus, tā ka tas pamazām sasniedz gandrīz maksimālu absurda līmeni. Šī filma pilnīgi noteikti nav normāla, tās "mesidžs" nav acīmredzams un loģika, kas darbojas filmas pasaulē, nekur citur nav pareiza.
2) "Pārslavēta filma, kurā nav nekā tāda" - kādas tad ir ātklāsmes, ko šī it kā izcilā filma dod? Kur ir tās morāle, ko no tās skatītājs var iemācīties, ar ko tā ir vērtīga filma? Karalis ir kails, un cilvēki, kas slavē šo filmu, to dara tāpēc, ka viņi paši to nav sapratuši, bet domā, ka citi ir gan sapratuši un ka viņi nedrīkst izrādīties esam sliktāki, taču patiesībā šī filma ir vienkārši liels un grandiozs NEKAS - bez darbības, bez idejām, bez kaut kā paliekoša.
3) "Kino šedevrs, kas pārsteidz skatītāju gan ar savu vērienu, gan savu absolūti netriviālo saturu" - daudz kas šajā filmā ir tāds, ko tu citur neredzēsi (ja nu vienīgi kādā citā Kaufmana filmā - piemēram, "Being John Malkovich", šeit acīmredzami var just ietekmi no labākajiem Deivida Linča darbiem - absolūti netriviāli mainīgus tēlus, sekvences, kurās tu nekādi nespēj atšķirt realitāti no fantāzijas, simbolus vai uz katra stūra. Tas, ka šajā filmā nav vienkāršu patiesību, kuras tu vari likt uz maizes un uzreiz kļūt gudrāks, ir pluss un nevis mīnuss. Tā nestāsta banālu morāli, tā ir māksla mākslas pēc, nevis propagandas gabals, kurš tev liek domāt šo vai to.
Var teikt, ka vakar mums arī norisinājās strīds starp šīm trim atšķirīgajām pieejām, kā skatīties uz šo filmu. Nebija jau gluži tā, ka kāds stingri pieturētos vienam no trim variantiem, bet kaut kas no šāda veida argumentiem katrā apgalvojumos bija. Man subjektīvi šī filma patika, tāpat kā man vispār patīk šādas nedaudz trakas un simboliskas filmas - ja kas tā bija pat diezgan līdzīga nesen skatītajai "Až pržijde kocour". Varu piekrist, ka filma varbūt bija nedaudz par lēnu, bet no otras puses tās temps bija atbilstošs režisora vīzijai un varbūt arī tieši šādai filmai ir jābūt lēnai. Es nebūtu tik kategorisks, lai pasludinātu to par pēdējās desmitgades lielāko kino šedevru, bet pastāvu pilnīgi droši, ka pāris Oskara nominācijas tā noteikti būtu pelnījusi - pirmām kārtām par scenāriju un grimmu. Taču ir zināms, ka Kaufmans Akadēmijas acīs sevišķi augstu nekotējas, līdz ar to šāda filmas neveiksme bija diezgan prognozējama. Un varu tikai piekrist Sergeja apgalvojumam, ka šī filma bija labāka par "The Curious Case of Benjamin Button".
1) "Bred" - tā šo filmu droši vien raksturotu kāds cilvēks, kuru šeit vārdā nesaukšu. Filmas notikumos ir ļoti daudz neticama un neloģiska - sākot ar to, ka tās galvenais varonis lasa savas meitas dienasgrāmatu, kura papildinās, viņai pašai dzīvojot citā pasaules galā, turpinot ar degošu māju, kurā galvenā varoņa mūža centrālā pasija iegādājas un kurā tā nodzīvo ilgus gadus līdz beidzot uguns gūst pār viņu virsroku, un beidzot ar to, ka šajā filmā milzīgā angārā teātra iestudējuma labad tiek izveidota Ņujorkas kopija, ieskaitot šo pašu angāru un iestudējamajā lugā tiek spēlēta tās režisora dzīve, kurā aktieri atveido ne tikai viņu un viņam tuvos cilvēkus, bet arī aktierus, kuri atveido viņam tuvos cilvēkus, tā ka tas pamazām sasniedz gandrīz maksimālu absurda līmeni. Šī filma pilnīgi noteikti nav normāla, tās "mesidžs" nav acīmredzams un loģika, kas darbojas filmas pasaulē, nekur citur nav pareiza.
2) "Pārslavēta filma, kurā nav nekā tāda" - kādas tad ir ātklāsmes, ko šī it kā izcilā filma dod? Kur ir tās morāle, ko no tās skatītājs var iemācīties, ar ko tā ir vērtīga filma? Karalis ir kails, un cilvēki, kas slavē šo filmu, to dara tāpēc, ka viņi paši to nav sapratuši, bet domā, ka citi ir gan sapratuši un ka viņi nedrīkst izrādīties esam sliktāki, taču patiesībā šī filma ir vienkārši liels un grandiozs NEKAS - bez darbības, bez idejām, bez kaut kā paliekoša.
3) "Kino šedevrs, kas pārsteidz skatītāju gan ar savu vērienu, gan savu absolūti netriviālo saturu" - daudz kas šajā filmā ir tāds, ko tu citur neredzēsi (ja nu vienīgi kādā citā Kaufmana filmā - piemēram, "Being John Malkovich", šeit acīmredzami var just ietekmi no labākajiem Deivida Linča darbiem - absolūti netriviāli mainīgus tēlus, sekvences, kurās tu nekādi nespēj atšķirt realitāti no fantāzijas, simbolus vai uz katra stūra. Tas, ka šajā filmā nav vienkāršu patiesību, kuras tu vari likt uz maizes un uzreiz kļūt gudrāks, ir pluss un nevis mīnuss. Tā nestāsta banālu morāli, tā ir māksla mākslas pēc, nevis propagandas gabals, kurš tev liek domāt šo vai to.
Var teikt, ka vakar mums arī norisinājās strīds starp šīm trim atšķirīgajām pieejām, kā skatīties uz šo filmu. Nebija jau gluži tā, ka kāds stingri pieturētos vienam no trim variantiem, bet kaut kas no šāda veida argumentiem katrā apgalvojumos bija. Man subjektīvi šī filma patika, tāpat kā man vispār patīk šādas nedaudz trakas un simboliskas filmas - ja kas tā bija pat diezgan līdzīga nesen skatītajai "Až pržijde kocour". Varu piekrist, ka filma varbūt bija nedaudz par lēnu, bet no otras puses tās temps bija atbilstošs režisora vīzijai un varbūt arī tieši šādai filmai ir jābūt lēnai. Es nebūtu tik kategorisks, lai pasludinātu to par pēdējās desmitgades lielāko kino šedevru, bet pastāvu pilnīgi droši, ka pāris Oskara nominācijas tā noteikti būtu pelnījusi - pirmām kārtām par scenāriju un grimmu. Taču ir zināms, ka Kaufmans Akadēmijas acīs sevišķi augstu nekotējas, līdz ar to šāda filmas neveiksme bija diezgan prognozējama. Un varu tikai piekrist Sergeja apgalvojumam, ka šī filma bija labāka par "The Curious Case of Benjamin Button".
2009-03-10
comments powered by Disqus