Kazhes pierakstu burtnīca

Holy shit! Esmu patiešām šokēts, konstatējot, ka agrīnie RHCP bija tik labi! Iepriekš varbūt kādu reizi arī biju pārskrējis pāris šī ieraksta dziesmām, bet tā kā tās sevišķi nelīdzinājās, teiksim, "Under the Bridge" vai "Otherside", automātiski pieņēmu, ka nekā laba šīs grupas daiļradē pirms Džona Frušentes piesaistīšanas nemaz nevarētu būt. Un izrādās - tie bija visīstākie maldi.

"Freaky Styley" ir šīs grupas otrais ieraksts, no tiem - pirmais LP. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc šis ieraksts ir tik īpašs RCHP diskogrāfijā, slēpjas tā producentā. Proti, "Freaky Styley" skanējumu lielā mērā veido Džordžs Klintons, viens no fanka vectēviem, un līdz ar to šis ir visfancīgākais no RHCP albumiem, un šajā gadījumā tas ir ļoti pozitīvi vērtējams. Tāpat vērts piebilst, ka šajā ierakstā dominē daudz saulaināki ģitārspēles toņi nekā vēlākajos grupas veikumos - jo tāda gluži vienkārši bija grupas sākotnējā ģitārista Hillera Slovāka spēles maniere. Un šis droši vien ir vienīgais RHCP albums, kurā dalību ņēmis īsts narkodīleris - proti, dziesmā "Yertle the Turtle" piedalās Džordža Klintona dīleris, kuram tas bija naudu parādā. Stilīgi, vai ne?

Vienīgā dziesma, kuru esmu dzirdējis ārpus šī albuma konteksta, ir "Catholic Schoolgirls Rule", kura bija vienam manam klasesbiedram kaut kādā pankroka izlasē, un patiešām šis arī ir pankam tuvākais skaņdarbs šajā ierakstā, kur RHCP visnotaļ veiksmīgi apvieno fanku un hardcore panku. Ja kas, šai dziesmai bija uztaisīts arī videoklips, kas gan neizpelnījās plašu MTV masu mīlestību, jo tajā:
1) tiek rādīta sieviete ar atkailinātām krūtīm;
2) Entonijs Kiedis dzied piesiets pie krusta.
Kopumā šajā ierakstā sarkanie pipari izklausās diezgan radniecīgi citiem astoņdesmito gadu žanru barjeru pārkāpējiem - puišiem no "Beastie Boys". Un interesanti, ka lai gan formāli šis ir vistīrākais fankmūzikas albums, tas uz citu RHCP ierakstu fona izceļas ar savu melodisko daudzveidību, un gandrīz katra dziesma šeit varētu būt potenciāls hits (ja vien tajā laikā RHCP vispār būtu domājuši par hitiem, ko viņi tad nedarīja). Viņi izklausās tik pārliecināti par sevi un vienlaikus tik atslābināti, ka vienkārši prieks. Patiešām tas man ir pārsteigums, cik šīs ēras RHCP spēja būt atraktīvi.