December

Šo grāmatu iegādājos Stanstedas lidostā, gatavojoties nakšņošanai lidostas telpās. Nedaudz gan sanāca nokavēt ar grāmatas iegādi - VH Smith grāmatu veikals bija jau ciet, tā ka izvēlēties nācās no tās pašas firmas pārtikas (un suvenīru) veikalā pieejamās literatūras, kuras klāsts nebija gluži fenomenāli plašs, un arī šajā klāstā dominēja tādas grāmatas, ko man personīgi lasīt negribētos - detektīvi, zemas kvalitātes sci-fi, grāmatas, kas pārtapušas šobrīd aktuālās filmās, un tad vēl dažādas motivējošās grāmatas, no kurām arī allaž cenšos izvairīties. Beigu beigās izvēlējos šo Elizabetes Vintropas romānu sekojošu iemeslu dēļ - grāmatas anotācija nesolīja neko pārmērīgi sentimentālu un banālu, tās nosaukums bija pietiekoši neitrāls un arī grāmatas vāciņš nelika gaidīt kaut ko sevišķi draņķīgu. Principā manas cerības attaisnojās - lai arī "December" diez vai būtu tā grāmata, kura katram cilvēkam būtu obligāti jāizlasa, tā nebija arī nekas sevišķi slikts.

Grāmata stāsta par kādu ne pārāk ievērojamu disfunkcionālu Ņujorkas ģimeni. Vienpadsmitgadīgā meita jau deviņus mēnešus nerunā un tālab nevar arī iet skolā, vecāki dara visu no sevis atkarīgo, lai saprastu, kas ir novedis pie meitas klusēšanas un kā to novērst, vienlaikus mokoties pašpārmetumos par viņu iespējo vainu, nespējot pareizi audzināt bērnu. Tad vēl ģimenes sunim ir ļaundabīgs audzējs, un meita šo suni ļoti mīl. Izklausās ne pārāk optimistiski, vai ne? Un grāmata patiešām nav gluži optimisma pilna. Īsos un vienkāršos teikumos Elizabete Vintropa ietērpj šo visai ziemīgo stāstu (kura darbība prognozējamā kārtā norisinās decembrī), visu laiku lēkājot starp visu trīs ģimenes locekļu skatpunktiem un iekšējiem pārdzīvojumiem.

Noteikti neteikšu, ka šī grāmata būtu mani sevī "ierāvusi", vairāk to lasīju tālab, ka bija nepieciešams to izlasīt, un mazāk, tāpēc ka gribējās (nav arī brīnums, ka lidostas naktī ar pūlēm pievarēju tikai 100 lappuses no šī romāna). Protams, gaidīt kaut ko vairāk no šīs grāmatas arī nevarēja - pietiekoši mazpazīstamas amerikāņu rakstnieces (un man vispār ļoti reti patīk sieviešu rakstīti romāni) ne ar ko sevišķi neievērojams romāns, turklāt vēl tāds, kuru tīri labi varētu pārtaisīt par pusalternatīvu filmu, nav gluži tas, ko parasti lasu ar vislielāko interesi. Kā lasāmviela lidostā, gaidot savu reisu, tīri ok - bet ne vairāk.
2009-05-01
6.5
comments powered by Disqus