Kazhes pierakstu burtnīca

Patiesību sakot, es īsti neesmu drošs, vai šajā krājumā apkopotās humoreskas arī lietuviešu valodā bija apkopotas tieši tādā pašā veidā, bet šobrīd (kad grāmata nav pa rokai) ir arī diezgan grūti noskaidrot, kā tad ir patiesībā, līdz ar to pilnīgi iespējams, ka šāds krājums ir pieejams tikai latviešu valodā. No otras puses - tā kā šo aprakstu es arī gluži ivritā nerakstu, varbūt tā nav īsti problēma.
Šoreiz atkal būs viena no tām situācijām, kad vairāk man būtu stāstāms par apstākļiem, kuros lasīju šo grāmatu, un mazāk - par pašu grāmatu. Un šie apstākļi bija sekojoši - bija piektdiena, 22.maijs, un es biju bezdarbnieks. Un es nebiju sevišķi labā omā. No rīta es kādu daļu grāmatas izlasīju VSAA nodaļā Baldones ielā, bet savu numuriņu sagaidīt nespējis aizgāju prom. Tad aizbraucu uz vienu darba interviju - pa ceļam turpinot lasīt Žilinskaiti. Atgriezos Baldones ielā. Atkal lasīju, šoreiz savu kārtu sagaidīju un pieteicos bezdarbnieka pabalstam. Tad aizbraucu uz Bolderāju uz otro darba interviju (kurā, kā vēlāk izrādījās, dabūju darbu), un vakarā izlasīju līdz galam šo grāmatu.
Tādējādi tu apmēram vari iztēloties, kādā emocionālajā stāvoklī es šīs humoreskas lasīju. Par pašām humoreskām (vai arī tie ir feļetoni? kāda ir atšķirība) neko daudz pateikt nevaru - tādi maksimāli tradicionāli feļetoni, kādus esmu īstenībā diezgan daudz lasījis, agrākos laikos tādi bija populāri. Gan Čapeks tādus rakstīja, gan Jurga Ivanauskaite, gan šādi tādi latviešu rakstnieki. Reizēm - smieklīgi, reizēm - tā pa vidu. Nekā grandioza, nekā episka - tāds viegls humoriņš, kas par šo to pasmejas, bet mūrus negāž. Kā teikt - vieglā lasāmviela apstākļos, kad nopietnākai literatūrai neesi gatavs, proti, tieši manā situācijā kaut kas tāds bija vietā. Vai citos apstākļos būtu to lasījis - tas vēl ir jautājums, bet tajā konkrētajā dienā lasījās labi.